Izdevniecības «Iespēju grāmata» īpašniece, grāmatu «Likteņa rotaļa», «Bīstamais mīlnieks», «Kaisles apmātie», «Uzdrīkstēšanās» autore (attēlā pa kreisi) Anglijā nokārtojusi savu dzīvi un apprecējusi savu mīļoto sievieti. Pēc kāzām rakstniece, kuras grāmatas ir pieprasītas mīlas romānu lasītāju lokā, ir mainījusi uzvārdu un nu dēvējama par Evu Edžu.
Runājot par iemīlēšanos savā sievā, Eva stāsta, ka mīlestība ir tāda dīvaina lieta – tā pārņem tevi visu, neprasot, vai esi tai gatava vai ne… tieši tā arī notika ar viņu – negaidot, neplānojot, negribot… tā vienkārši notika. Nekas nenotiek tāpat vien, to zina visi, tas nozīmē, ka tā vienkārši bija lemts.
«Roziju satiku laikā, kad strādāju «KFC» restorānā par maiņas vadītāju. Direktore teica, ka uz izmēģinājumu kasieres amatam atnāks jauna sieviete, lai iedodu formu un visu pastāstu. Nekas jauns! Kasieri nāk un iet, tā ir viena no darba ikdienas rutīnām, tāpēc neko īpašu negaidīju arī šajā reizē. Pēc apraksta sagatavoju uniformu, noliku darbinieku istabā un devos darba gaitās. Un te viņa ieradās…» atklāj Eva.
Tikšanās bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, tas bija kas paralizējoši satraucošs! Kad viņa ienāca telpā un nostājās uz trepēm un skaļi paziņoja: «Sveiki, esmu jaunā kasiere!» - rakstniece pagriezās un sastinga.
«Tas bija… es nemāku izskaidrot, kas notika, bet pavisam noteikti kaut kas notika. Tas bija neaprakstāmi, nesaprotami, satraucoši un biedējoši vienlaikus. Bija daudz iemeslu, kāpēc nekas nedrīkstētu būt, pirmām kārtām, es biju attiecībās, otrām kārtām, viņai bija tikai 20 gadu, treškārt, man ir divi bērni, un, ceturtkārt, es esmu latviete, bet viņa angliete. Tik daudz iemeslu baidīties, tāpēc dziļi ievilku elpu un mēģināju izturēties, cik vien vēsi iespējams. Ir grūti ko padarīt, ja emocijas traucē koncentrēties, ir grūti būt pašai, ja skatienu piesaista kāds no malas, tas bija satraukuma pilns, bet grūts laiks!» skaidro Eva.
Eva turējās no Rozijas pa gabalu, bet viņas tēls to neatstāja, tas bija kā magnēts, kurš viņai visur sekoja, bija sajūta, ka rakstniecei ir jauna ēna… Eva centās ar sevi runāt un skaidrot, cik tas ir smieklīgi un dumji, cik tas ir neiespējami un neprātīgi, bet sirds prātam neklausīja un pēc trīs mēnešu cīņas pašai ar sevi viņa nolēma riskēt un, izmantojot Rozijas dzimšanas dienu kā iemeslu, beidzot viņai uzrakstīja portālā «Facebook» apsveikuma vēstuli.
«Viņa atbildēja, es atbildēju, viņa atbildēja… tas viss bija it kā nevainīgs flirts, bet tajā pašā laikā es jutu, ka tam visam veidojas zemteksts… jutos vainīga, jo man bija attiecības, bet nespēju neko padarīt. Vēl pēc kāda brītiņa padevos un uzaicināju viņu uz tikšanos… viņa piekrita… tas bija kaut kas ķīmisks un neaprakstāms, man bija sajūta, ka esmu atgriezusies tīņu vecumā… To, ka noticis krāpšanas fakts, savai partnerei pateicu, izskaidroju iemeslus, mēģinot attaisnot savu rīcību, lai gan - kas gan spēj attaisnot krāpšanu?» jautā Eva.
Tas bija traki grūts laiks, apjukuma un neskaidrības pilns… Eva nesaprata, ko darīt un kā rīkoties, riskēt ar ko jaunu vai saglabāt esošo. Beigu beigās viņa nolēma rīkoties saprātīgi un mēģināt saglabāt esošo. Rakstniece ar savu partneri un bērniem devās ceļojumā, tā sakot, izbaudīt laiku, sakārtot galvu un saprast, kas ir kas. Sieviete centās no visas sirds nedomāt un pievērsties partnerei, bet nespēja... Tā arī beidzās attiecības.
«Pašā sākumā tieši vecums bija visbiedējošākais faktors, viņai bija 21, bet man jau 34 gadi. Protams, tas biedēja, bet patiesībā visbiedējošākais izrādījās tautu un kultūras atšķirība. Angļu jaunieši šajā vecumā ir pavisam citādāki nekā latviešu jaunieši tajā vecumā, kad es viņā atrados. Pilnīgi cita mentalitāte, attieksme un atbildības sajūta, zāles pīpēšana, kas šeit savā ziņā ir norma, bet tomēr man nepieņemama, un visas citas tam pakārtotās lietas… tas bija visgrūtākais un vissarežģītākais. Gadi ir tikai cipars, viss ir atkarīgs no uzvedības un attieksmes. Dažreiz viņa uzvedās kā padsmitnieks, bet dažreiz ir tik nobriedusi, ka man rodas sajūta, ka esmu stipri jaunāka par viņu, un tieši tas pats ir ar mani, esot kopā, bieži aizmirstu par saviem gadiem, šķiet, tas vienkārši izlīdzinās un kļūstam divdesmit septiņus gadus jaunas,» skaidro Eva.
Lai saprastu, ka cilvēks ir īstais un tā nav tikai kaisle, Evai bija vajadzīgs vesels gads. Gads, kuru pildīja emocijas, asaras un prieks.
«Savā ziņā pagājušais gads mūsu attiecībās ir kā daudziem pāriem piecgade, tik daudz kam cauri mēs izgājām. Bet viss ir labs, kas labi beidzas! Sākām jaunu gadu ar jaunām apņemšanām un apsolījām svītrot pagājušo gadu, sākot visu no baltas lapas. Viņa atteicās no zālītes pīpēšanas, es no smēķēšanas, mainījām daudzas lietas, un veids, kādā mēs viena otru iepazinām, mūs ļoti satuvināja un ļāva vienai otru labāk izprast!» tā Eva.
Par varbūtību apprecēties pāris jau labu laiku smējās, sākot satikties, Eva Rozijai jau teica, ka pēc laika viņu apprecēs, viņa par to smējās, jo nedomāja nekad precēties, tā palēnām joks pārvērtās par patiesību.
«Valentīna dienai bijām rezervējušas galdiņu restorānā, un es nolēmu riskēt. Kas gan var būt vissliktākais – viņa var pateikt, ka vēl nav gatava, un tas arī viss! Bet viņa pateica JĀ, un tas mani padarīja ļoti laimīgu. Es biju gatava lidot. Pēc divām nedēļām viņa bildināja mani, tas bija negaidīts pārsteigums. Tātad sanāk, ka mēs bildinājām viena otru!» smejas Eva.
Par pāra kāzām gandrīz līdz pēdējam momentam neviens nezināja. Pāris nolēma par laulībām neko neteikt, jo cilvēku attieksme ir dažāda, - jo mazāk zina, jo labāk guļ.
Eva un Rozija kāzas rīkoja mazas, domājot par sevi un līdzekļus labāk novirzot medusmēnesim.
«Trīs nedēļas pirms kāzām pateicām tuvākajiem, izstāstījām kāzu plānu un idejas un guvām milzu mīlestības pilnu atbalstu. Kāzas bija fantastiskas! Vienkārši ideālas. Oficiālā ceremonija, tad mums bija pasūtīts galds restorānā, tad bija bildēšanās dabā, bija skrējiens jūrā, ko ļoti vēlējāmies. Pēcpusdienā vecmāmiņas mājā bija šampanieša, kūkas un dāvanu daļa, un tad devāmies uz viesnīcu, kas bija pasakaini skaista, pilī veidota viesnīca ar visiem aksesuāriem un pils dārziem. Tas bija tik burvīgi un pasakaini!» stāsta Eva.
Arī Evas bērni ir pieņēmuši savas mammas sievu, abi bērni viņu ļoti mīl, dēliņš dievina, bet meita uztver kā labāko draudzeni. Partnera izvēlē ģimenē nav bijušas ne mazākās ķildas.
Runājot par homoseksuālu attiecību salīdzināšanu ar Angliju un Latviju, Eva paziņo, ka nav jau ko salīdzināt, jo Anglijā nav nekādas attieksmes, neviens homoseksuālus cilvēkus atsevišķi neizdala, šeit visi ir vienkārši cilvēki.
«Manā darba vietā ir divi precēti sieviešu pāri, tā ir norma. Neviens tam nepievērš atsevišķu un īpašu nozīmi, un tieši tas ir tas, kas līdzsvaro sabiedrību. Tad, kad Latvijā beigs homoseksuālus cilvēkus izdalīt atsevišķi, tad arī Latvijā pienāks brīdis, kad viss nostājas līdzsvarā, bet līdz tam diemžēl šī cīņa par to, kurš ir vai kurš nav savādāks, saglabāsies!» skaidro Eva.
Izdzirdot jautājumu, vai Latvijā būtu jāļauj viendzimuma pāriem apprecēties, rakstniece atbild ar pretjautājumu – kāpēc ne? Ja laulība ir divu mīlošu cilvēku savienība, tad jautājums - kur ir problēma?
«Latvijā problēma ir tajā, ka sabiedrība neiedala cilvēkus cilvēkos, bet vīriešos un sievietēs un velk striktas līnijas un turpina dzīvot kastēs. Ko lai saka, lai jau dzīvo, un jācer, ka kādā dienā no tās kastes izlīdīs, bet tajā laikā es dzīvoju šeit un izbaudu dzīvi, un nebaidos pateikt, ka man ir sieva, nebaidos un nekautrējos savu sievu noskūpstīt uz ielas, jo šeit neviens tam nepievērš nekādu uzmanību!» priecājas Eva.
Pāris medusmēnesī devās uz Turciju, jo gribēja aizbraukt tur, kur nekad nav bijušas. Evas sieva strādā ar turku cilvēkiem un viņi daudz stāstīja par Turciju, tāpēc pāris nolēma doties tieši turp. Rozijas kolēģi pārim sadeva dažādus kontakttālruņus, ja gadījumā kādas ķibeles, stāstīja, ko var un ko nevar, gluži kā vecāki, laižot bērnus lielajā dzīvē! Tas bija jauki un mīļi. Un Turcijā bija skaisti, silti un fantastiski! Pāris noteikti tur atgriezīsies!
«Nezinu, kāda ir definīcija īstai mīlestībai, bet zinu, ka tās ir sajūtas, kuras nav īsti kontrolējamas. Tas ir tā, ka, pieglaužoties mīļotajam cilvēkam, neko vairāk uz pasaules nevajag. Tas ir tā, ka, paskatoties uz mīļoto, tevi pārņem maigums un gribas smaidīt, tas ir kas pavisam burvīgs! Tauriņi vēderā un sajūta, ka gribas lidot. Tas ir tā, ka netraucē nekas, pat šķietami kaitinošas lietas un pat nakts krākšana liekas kā mincīša murrāšana, kas liek pasmaidīt un pieglausties vēl tuvāk. Es neko nemainītu pret to, kas man ir pašreiz, – neko!» stāstu nobeidz Eva.