Drīz sāksies aizbraucēju atgriešanās

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts

FOTO: LETA

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts intervijā portālam TVNET runā ļoti ātri, brīvi un pašpārliecināti - izskatās labi iejuties jaunajā amatā. Līdz ar pēkšņo "Latvijas Krājbankas" slēgšanu viņš iesaka cilvēkiem neglabāt visu savu naudu vienā bankā. Ministrs arī prognozē, ka jau tuvāko gadu laikā sāksies aizceļojošo Latvijas iedzīvotāju atgriešanās

Ja jums būtu jāsauc viens darbs, ko ekonomikas ministra amatā gribētu izdarīt, tas būtu...

Tas atkarīgs no tā, cik laika man būtu pieejams.

Ko jūs teiktu, nezinot, cik laika ir pieejams?

Pieņemot, ka varētu šeit darboties divus, trīs gadus, kā tas normāli būtu, .. man gribētos uzlikt Latvijas ekonomisko politiku uz modernas industriālās politikas pamatiem.

Vai Latvijai vajadzētu ieviest eiro un vai tas būtu jādara 2014.gadā, kā tas bija plānots līdz šim?

Līdz šim šis mērķis ir kalpojis kā labs mobilizācijas līdzeklis darīt tās lietas, kas Latvijai būtu bijis jādara šā kā tā, lai atgūtu fiskālo stabilitāti, starptautisko novērtējumu, atzinību par spēju reformēt, sakārtot savas finanses un arī lielā mērā, lai sekmētu savu konkurētspēju un atgrieztos pasaules investīciju tirgos..

Skaidrs, ka šobrīd ir ļoti daudz neziņas, kā attīstīsies pasaule, bet ļoti ceru, ka Eiropas līderi pieņems tos lēmumus, ko no viņiem gaida, vienosies. Domāju, ka šīs grūtības ļaus Eiropas Savienībai (ES) iziet no parādu, institucionālās un uzticības krīzes ar jaunu spēku. Domāju, ka

Latvijai jāpatur mērķis ieviest eiro.

Latvijai jāvirzās uz to. Tas, pirmkārt, vajadzīgs pašai Latvijai.

Ja pa to laiku kaut kas būs mainījies pasaulē, domāju, mēs vienmēr pagūsim šo mērķi pārskatīt. Bet šobrīd tas kalpo mūsu interesēm.

Arī eiro ieviešana jau 2014.gadā?

Jā, viennozīmīgi. Tas viss ir saistīts ar valdības izvēlēto virzienu samazināt budžeta deficītu, jēdzīgi vadīt savas finanses, mazināt parāda apjomu, virzīties uz to, lai mēs savus parādus varētu vadīt paši. Tā ir virkne lietu, kas ir mūsu pašu interesēs. To vajag mums, nevis ES.

Virzība uz eiro ir galvenā bākuguns, lai darītu tās lietas, kas mums jādara. Domāju, ka tā tam arī jāpaliek.

Kā eirozonā notiekošais ietekmēs Latviju?

Tas Latviju ietekmē jau šobrīd. Pirmkārt, Latvija kā viena no ES dalībvalstīm piedalās visos lēmumu pieņemšanas procesos. Mums ir jāpauž savs viedoklis, tas tiek aktīvi formulēts. Manuprāt, vajadzīga daudz plašāka politiska diskusija, nekā šobrīd Latvijā notiek. Tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums.

Kā eirozona un ES attīstīsies – tas ir gadsimta jautājums.

Otrkārt, tas Latviju ietekmē tādējādi, ka neziņa mums likusi daudz konservatīvāk plānot budžetu, nekā mēs būtu varējuši citos apstākļos. Mums nebūtu 2,5% IKP [iekšzemes kopprodukta] pieauguma prognoze nākamgad, ja nebūtu tik daudz neziņas, kā attīstīsies Eiropa un kā tas ietekmēs reālo sektoru.

Protams, eirozonā notiekošais atstāj iespaidu arī uz to, kā jūtas mūsu iedzīvotāji, uzņēmēji. Var redzēt, ka atsevišķi konjunktūras rādītāji (lai arī ar laika nobīdi) sāk rādīt, ka cilvēki kļūst piesardzīgāki. Viennozīmīgi tas mums situācijā, kad esam nokāpuši uz atgūšanās ceļa, nav pozitīvs signāls. (..)

Turpinām par sabiedrībā ļoti aktuālo jautājumu - “Latvijas Krājbankas” slēgšanu. Ko ieteiktu cilvēkiem, kuri atguvuši līdzekļus no šīs bankas? Ko viņiem ar šo naudu darīt?

Ja cilvēki šobrīd neplāno investēt vai vēlas naudu turēt tieši naudiskā, likvīdā formā, tad es tiešām pirmkārt ieteiktu izmantot Latvijas likumdošanas sniegtās priekšrocības un izvietot naudu tādā veidā, ka

nelikt visas olas vienā grozā.

Izvietot naudu tā, lai varētu izmantot valsts nodrošinātās noguldījumu garantijas. Tīri teorētiski izmantojot visas Latvijā pieejamās bankas - tas nepalīdzēs cilvēkiem, kuriem ir vairāki miljoni. Šiem cilvēkiem es neuzdrīkstēšos dot padomu. Domāju – viņi paši mācēs izdomāt, ko ar savu naudu darīt.

Bet cilvēkiem, kuriem ir mērens daudzums naudas, bet viņiem ir bažas, piedāvātu nekādā gadījumā nelikt vienā institūcijā vairāk par 70 tūkstošiem latu. Pieņemot lēmumu, kurā bankā noguldīt līdzekļus, pirmkārt, cilvēkiem pašiem jāizvērtē – vai viņi uzticas kredītiestādei, uz kuru viņi savu naudu nes. (..)

Ko jūs teiktu tiem vecajiem cilvēkiem, kuriem “Krājbankā” nebija vairāki desmit tūkstošu vai miljoni, bet gan daži tūkstoši bēru naudas? Daudzi, saņēmuši šo naudiņu, nes to mājās...

Ieteiktu vairāk vai mazāk to pašu. Situācija ir izveidojusies ļoti skumja. Banku krīzes mums bijušas vairākas. Domāju, ka kaut kādā mērā neuzticēšanās uzkrājas. Ir bēdīgi, ka krīzes notiek un bankas beidz savu pastāvēšanu.

Tomēr man būtu ieteikums nepakļaut savu naudu vēl lielākam riskam, jo, nesot to mājās vai, nedod Dievs, staigājot ar šo naudu pa ielu, cilvēki riskē. Nevienam to neiesaku. Tieši tādēļ, gatavojoties “Krājbankas” naudas izmaksai no “Citadeles bankas”, pēc valdības aicinājuma Iekšlietu ministrijas pastiprināja drošības pasākumus. Ar mediju starpniecību aicinājām arī iedzīvotājus nepakļaut sevi nevajadzīgam riskam. Nevajag staigāt ar naudu riņķī.

Nevajag glabāt mājās lielu naudu.

Ir pietiekami daudz bēdīgu notikumu, lai izvērtētu naudas un personiskās drošības līdzsvaru. Es teiktu, ka daudzmaz liela nauda, kas nav vajadzīga ikdienas vajadzību segšanai, tomēr būtu jāglabā kādā drošākā vietā nekā zeķe vai gulta, matracis, kabata.

Vai jums Latvijas bankas patlaban šķiet droša vieta?

Latvijas bankas?

Jā.

Nav iespējams vispārināt. Jūs, protams, nevarat sagaidīt, ka es izteikšos kritiski vai atzinīgi par vienu vai otru konkrētu kredītiestādi. Tas ir nepieļaujami.

Uzskatu, ka Latvijā ir pietiekami daudz stabilu banku, kas, manuprāt, ir piemērotas tam, lai uzticētu tām savu naudu.

Vai saviem vecākiem ieteiktu glabāt naudu bankā?

Man tas nav jādara. Mamma pati to dara, tētis diemžēl vairs nav mūsu vidū. Mana mamma nav jāpārliecina, ka nauda jāglabā bankā.

(..) Saistībā ar “Krājbankas” likvidāciju cilvēkiem radušās bažas par sākumdeklarēšanos - paredzēts, ka nauda būs jāglabā bankās.

Tas ir jautājums par uzticēšanos bankām kopumā. Domāju, ka šeit ļoti liels darbs darāms valdībai, rādot un skaidrojot, kādā veidā turpmāk būtu uzlabojama komercbanku uzraudzība. Tāpat pašai banku industrijai jāstrādā, lai mazinātu bažas, kas cilvēkiem pamatoti ir. Ļoti liela ietekme būs tam, kā pašas “Krājbankas” gadījums tiks atrisināts – kā, cik ilgā laikā un ar kādām sekmēm banku likvidēs.

Es “Krājbankas” likvidāciju un sākumdeklarēšanos nesaistītu.

Manuprāt, mēs nevaram vienā dienā pilnīgi neuzticēties banku sistēmai, mēs arī šodien turpinām lietot bankas. Acīmredzot mums katram pašam jāatbild, kurai bankai es uzticos. Citus variantus es neredzu. Mēs taču neatgriezīsimies kaut kādā gadsimtā pirms viduslaikiem, kad banku sistēma nebija izveidota vispār. Tādas alternatīvas mums, manuprāt, nav. (..) Neprognozēju, ka “Krājbankas” gadījums varētu būtiski ietekmēt sākumdeklarēšanos.

Par citu jautājumu – enerģētiku. Ikreiz, kad Latviju pārstaigā lielāks vējš, vētra, vairāki tūkstoši, pat desmitiem tūkstošu iedzīvotāju paliek bez elektrības. Ko jūs kā ministrs grasāties darīt, lai to nepieļautu?

(Ilgāka klusuma pauze.) Pie šī jautājuma esmu sācis strādāt. To risina Krīzes vadības padome, kuras vienā sēdē man ir bijusi iespēja piedalīties. Mēs diskutējām, kā uzlabot elektropārvades līniju drošību. Šai ziņā svarīgi salikt uzsvarus. Pamata jautājums šeit pilnīgi noteikti ir, kā nodrošināt vidējā sprieguma līniju drošību. (..) Ja tās trūkst, no elektrības tiek atvienots daudz patērētāju. To drošība ir prioritāte. (..) Domāju, ka

neizbēgami nonāksim pie aizsargjoslu būtiskas paplašināšanas.

Ekonomikas ministrija pie šiem jautājumiem jau strādāja, taču diskusija pagaidām tika atlikta kompensāciju mežu īpašniekiem dēļ. Protams, mežu īpašnieki prasa kompensācijas. Tās ir aprēķinātas un būs jārod vienā vai otrā veidā. Kompensācijas varētu tikt maksātas vai nu no “Latvenergo” budžeta, attiecīgi samazinot maksājumus valsts budžetā no dividendēm, vai arī tiešā veidā no valsts budžeta. Par to valdībai vēl jādiskutē.

Šobrīd uzdots precizēt aprēķinus, cik varētu izmaksāt alternatīvs risinājums – pārlikt līnijas uz elastīgiem kabeļiem, kurus nav tik viegli pārraut. Bet skatīsimies.

Domāju, ka nākamā gada sākumā Krīzes vadības padomē atgriezīsimies pie šī jautājuma un konceptuāli izlemsim, kāds būs risinājums par kompensācijām un kabeļiem. Man nav nekādu šaubu, ka būs jāpaplašina aizsargjoslas.

Kad to reāli varētu darīt?

(..) Manuprāt, nākamvasar jau varēs ķerties klāt aizsargjoslu paplašināšanai.

Cik vispār Latviju uzskatāt par enerģētiski neatkarīgu? Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš uzskata, ka patlaban Latvija ir monopolpiegādātāja žņaugā. Viņš Krieviju salīdzina ar onkulīti vai Ziemassvētku vecīti, kas var Latviju kā rātnu bērnu apdāvināt ar zemākām cenām.

Kāda ir mūsu enerģētiskā drošība šobrīd? Kā var vērtēt to, ka

Latvija gāzes piegādē ir 100% atkarīga no viena piegādātāja,

kas ir “Gazprom” jeb Krievija! Tā ir atkarība vai nav? Protams, tā ir 100% atkarība! Tur pat nav svarīgi, ko es personīgi domāju. Tas ir fakts. Tam vajadzētu būt acīmredzamam jebkuram.

Tajā brīdī, kad mēs runājam par to vai citu scenāriju mūsu turpmākajā enerģētikas stratēģijā, tas mums jāpatur prātā. Tā ir mūsu realitāte.

Protams, dažās citās enerģētikas jomās ir labāk. Mēs esam daudz labākā situācijā attiecībā uz elektroenerģiju nekā Lietuva. Mums elektroenerģijas deficīts ir mazāks. Te gan jāpiezīmē, ka lielu daļu mūsu elektroenerģijas ražo no dabasgāzes. Tas jautājums ir neviennozīmīgs. Mums tomēr ir HES kaskāde, citi alternatīvie risinājumi. Diezgan veiksmīgi attīstās dažādi vietējie uz kurināmo balstītie risinājumi, biomasa, koģenerācija. Domāju, ka kopumā ejam pozitīvā virzienā.

Bet tas neatsver vajadzību ļoti nopietni strādāt kopā ar ES, mūsu kaimiņiem pie atkarības mazināšanas. Tāpēc arī publiski uzstāju, ka mums ir jāmeklē risinājumi, turklāt steidzami jāmeklē. Mūsu strīdu iemesls ar kaimiņvalstīm ir par to, cik strauji un ar kādiem nosacījumiem esam gatavi virzīties uz priekšu, piemēram, ar sašķidrinātās gāzes termināli. Latvijas viedoklis bija, ka to nevar atlikt, jāizlemj ir tagad. (..)

Vai pieļaujat, ka sašķidrinātās dabasgāzes terminālis varētu neatrasties Latvijā?

Ja mēs piekritām tam, ka Eiropas Komisija veic neatkarīgu, profesionālu pētījumu [kurā valstī to būtu ekonomiski izdevīgāk būvēt], domāju, ka mums ir arī tīri teorētiski jāpieņem [ka terminālis var neatrasties Latvijā]. (..) No Latvijas puses būtu adekvāti piekrist komisijas secinājumiem.

Bet tas taču nav Latvijas interesēs...

Kas nav Latvijas interesēs? Latvijas interesēs ir, lai Baltija kopumā tiktu atkabināta no absolūtās atkarības no viena gāzes piegādātāja.

Mums ir jānokāpj no adatas.

Pats svarīgākais, lai projekts būtu ekonomiski pamatots un nodrošina reālu piegādes alternatīvu. Loģiski – Latvija grib, lai terminālis būtu šeit. Bet to grib arī Lietuva un Igaunija. Droši vien tāpēc mums ir tik grūti vienoties. (..)

No Latvijas peļņā uz ārzemēm aizbraucis ļoti liels iedzīvotāju skaits. Vai un kā domājat aizbraucējus aicināt atpakaļ?

Cilvēki atgriezīsies tad, kad redzēs šeit attīstības perspektīvu, kā arī iespēju lietot savas prasmes. Viņiem arī jānotic. Šai lēmumā ir racionālā un iracionālā daļa. Racionālā daļa – kad viņi redzēs, ka šeit iespējama ilgtermiņa ekonomiskā attīstība, izaugsme, ir vērts savu nākotni ar šejieni saistīt, te ir iespējams atrast pietiekami labi apmaksātu darbu.

Iracionālā jeb emocionālā daļa – aizbraukušajiem cilvēkiem ir jānotic. Tas nebūs nedz ātri, nedz viegli. Domāju, ka ar atsevišķām iniciatīvām varam aicināt atpakaļ atsevišķas grupas. Pie šīm iniciatīvām valdība kopā strādās. Demogrāfija un emigrācijas jautājumi ir augstas prioritātes, lai neteiktu, ka galvenās.

Piemēram, varam strādāt ar jauniešiem, kuri beidz studijas. Mums jāmeklē veidi, kā viņus ataicināt atpakaļ, pirms viņi ir iesakņojušies. Vai arī, ja cilvēkam piedzimst bērns, ir jārada iespējas viņu audzināt Latvijā.

Bet, lai vērstu par labu kopējo tendenci, vispirms jāiemācās veidot ilgtspējīgu ekonomisko modeli ar tiem cilvēkiem, kuri te ir, noturēt viņus, sniegt viņiem perspektīvu. Tad arī citi pamazām atgriezīsies.

Liela daļa aizceļotāju nav aizbraukuši pavisam.

Lai ko viņi šobrīd neteiktu, domāju, ka viņi apzināti vai neapzināti meklēs iespējas atgriezties. Bet mums ir jādod iespēja saskatīt to, ka viņi šeit ir gaidīti, ka te ir iespējas.

Kā to darīt praktiski? Tas ir ekonomiskās politikas uzdevums. Šajā mājā [Ekonomikas ministrijā] koncentrējamies uz to, kā veicināt straujāku ekonomisko izaugsmi, jaunu darba vietu radīšanu un augošu ekonomisko ciklu, kas nodrošina labāk apmaksātas darba vietas. Tāpēc es runāju par industriālo politiku.

Mums ir jānoņem tie attīstības šķēršļi, kas nozarēs ir, jāpadara uzņēmējdarbības vide vēl pievilcīgāka, jāpieliek lielas pūles, lai Latvija kļūtu pievilcīgāka ārvalstu investīcijām, pie tam tādām investīcijām, kas ir Latvijai vēlamas. Investīcijām jābūt tādām, kā mēs gribētu, nevis tādām, kādas redzam neseno notikumu kontekstā [“Krājbankas” gadījumā] – tiecas izmantot Latviju un izpumpēt tās resursus, un pēc tam pamest, lai mēs saslaucītu izlieto ūdeni. (..)

Cik ilgs laiks, jūsuprāt, būtu nepieciešams, lai atgriešanās kļūtu par tendenci?

Pieņemot, ka neseko milzīga globāla ekonomikas krīze ar neprognozējamām sekām, liels karš (“force majore” noliekam pie malas), šīs Saeimas laikā būtu jāvar nodemonstrēt ilgtspējīgu, mērķtiecīgu virzību, kas liek cilvēkiem sākt mainīt lēmumu. Pirmkārt, jāaptur aizbraukšanas tendence. Tad paralēli varam cerēt sākt "vilkt" cilvēkus atpakaļ. Domāju, ka

pozitīvas tendences būtu jāierauga triju gadu laikā.

Tikko pieminējāt “force majore” un karus. Kā vērtējat, ka Latvijai nav savu pārtikas krājumu, ar kuriem pabarot iedzīvotājus iespējamas krīzes gadījumā?

Nevarēšu komentēt. Neesmu pagaidām pētījis šo jautājumu.

Kā vērtējat izglītības ministra Roberta Ķīļa ieceri pagarināt mācību gadu? Vai ekonomika tam ir gatava?

Kādā ziņā?

Kā tas, jūsuprāt, mūs visus ietekmēs? Viņš runā, ka jau pat nākamais mācību gads varētu būt garāks.

Tie būs tikai mani apsvērumi, neesmu par to runājis ar mūsu analītiķiem.

Mana izpratne par situāciju ir tāda – tas varētu skart ekonomiku caur to, ka ļautu vecākiem gada robežās ilgāk saglabāt ekonomisko aktivitāti. Ja bērns vienu mēnesi ilgāk iet uzskolu, tas rada varbūtību, ka vecāki varēs vienu mēnesi vairāk veltīt pilnvērtīgai ekonomiskai darbībai.

Līdzīgi ir ar bērnu radīšanu. Saistībā ar demogrāfiju, dzimstību ir viena ļoti skaidra korelācija – viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas dzīvi bez bērniem, ir tāpēc, ka viņi neredz veidu, kā savienot bērnu audzināšanu, īpaši agrīnajā stadijā, ar aktīvu līdzdalību ekonomiskajā, saimnieciskajā dzīvē.

No šī viedokļa es ekonomiskā aspektā Ķīļa piedāvājumā redzētu pozitīvu tendenci. Būs viens mēnesis vairāk, kurā darba ņēmējs vai devējs nav spiests pastiprināti dalīt savu laiku un domāt par to, kur bērns atrodas, ko dara, vai sūtīt pie vecmāmiņām vai maksāt par nometnēm.

Protams, varbūt nometņu vai brīvā laika pavadīšanas biznesā tas var atstāt negatīvu ietekmi, taču pieņemu, ka kopumā ietekme uz ekonomiku varētu būt pat pozitīva. (..)

Ministra amatā esat vairākas nedēļas. Kā esat iejuties?

Domāju, ka iejutos ļoti ātri. Savās iepriekšējās darbības jomās esmu pietiekami daudz saskāries ar valsts pārvaldi, tai skaitā Ekonomikas ministriju. Labi pazīstu ministrijas vadošos ierēdņus, mums vēsturiski bijušas profesionālas attiecības. Mums nav bijis nepieciešams ieskriešanās laiks. Pirmajā dienā, kad beidzās Ministru kabineta svinīgā sēde, man jau bija divas darba sapulces ar ministrijas ierēdņiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka tie ir neatliekami jautājumi. Tie bija par enerģētiku un finanšu institūcijām.

Neesam velti zaudējuši laiku ieskrējienam.

Pēc izglītības esat pianists. Kā jums tas palīdzējis vai traucējis ekonomikas ministra darbā?

(..) Man ir trīs dažādas izglītības, no kurām pēdējā ir valsts pārvaldē un ekonomikā, otrā ir kultūras menedžments ar vadībzinību sastāvdaļām, bet pirmā tiešām ir pianists. Man tiešām ir diezgan dīvaini, kad, runājot par manu izglītību, tiek pieminēta tikai viena.

Pirmā augstākā izglītība palīdz tādā veidā – cilvēkiem, kuri mācījušies mūziku vai mākslu, līdzsvars starp abām smadzeņu puslodēm ir izteiktāks nekā tad, ja viņi visu savu dzīvi būtu veltījuši tikai un vienīgi analītiskai vai citai darbībai, kas saistīta ar skaitļiem. Tā gan ir ļoti vispārīga atbilde.

Ja tā konkrēti raugās, domāju – dažādas izglītības un pieredze paplašina cilvēka redzesloku. Tas pilnīgi noteikti ietekmē komunikācijas spējas. Manuprāt, jebkuras radošas izpausmes atstāj iespaidu uz kvalitāti, kā cilvēks komunicē un cik dažādos veidos viņš ir spējīgs komunicēt ar sabiedrību, līdzbiedriem.

Vai ministra amatā izdodas atrast laiku arī klavierspēlei?

Jā, sanāk. Reizēm.

Ko jūs nospēlētu TVNET lasītājiem?

(Iesmejas.) Tas ir atkarīgs no situācijas. Ja tas būtu piektdienas vakars un klavieres būtu krodziņā, tas droši vien būtu viens repertuārs, ja koncertzāle – pilnīgi kaut kas cits.

Domāju, ka krodziņa situācijā tā varētu būt kāda tautā mīlēta dziesma. Man patīk gan Imanta Kalniņa, gan Raimonda Paula, arī Zigmara Liepiņa dziesmas. Man patīk tādas spēlēt.

Savukārt, ja es būtu uz skatuves, droši vien nospēlētu kādu [Johana Sebastiana] Baha vai [Sergeja] Rahmaņinova skaņdarbu. Viņi ir mani visu laiku mīļākie komponisti.

Ko jūs TVNET lasītājiem vēlētu Ziemassvētkos?

Hmm... Nesaskumt, ja neizdodas īstenot kādas mantiskas ieceres attiecībā uz Ziemassvētku svinēšanu, piemēram, nepietiek naudas dāvanām vai bagātīgi klātam galdam. Tā varētu gadīties. Bet es aicinātu par to neskumt, bet rūpēties par to, lai izdodas radīt tieši svētku sajūtu! Tas lielākoties ir pašu attieksmes jautājums.

Lai pielīmētu bārdu un padarītu bērnus laimīgus, notēlojot salaveci, tiešām nevajag daudz naudas.

Un sev?

Sev tieši to pašu.

Lai izdodas!

Uz augšu