Ziemassvētki ir kā mūsu dzīves termometrs - neienīsti tos!

Tuvojas laiks, kad ziemas saltuma sastingumā mūsu sirdīs vajadzētu iemirdzēties gaismai, kas sasilda un pateicībā priecē, tomēr apkārt valdošie apstākļi, iespējams, daudzus nomāc, neļaujot Ziemassvētku būtībai piedzimt. Kā izvairīties no tā un kā apjaust svētku būtību, runāsim rubrikā „Kādi esam?”.

TVNET rubrikā „Kādi esam?” turpinām izzināt mūs pašus, apkārtējo pasauli, notikumus. Par to, kā pasargāt dzīves svarīgākās un būtiskākās lietas, runāsim ar Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificētu psihoterapeiti Elitu Kreisleri. Šoreiz sarunas temats – gaidītie vai ne tik gaidītie Ziemassvētki.

Laikam jāsāk ar visvienkāršāko - kas tad īsti ir svētki? Ko šim vārdam vajadzētu mūsu dzīvē apzīmēt? E.K.: „Pats vārds „svētki” jau pauž pašu to būtību, jo tas ir atvasināts no vārda “svēts”. Svētu varam svešvārdā dēvēt arī par sakrālu parādību, lietu vai nodarbi, kas ir pretstats ikdienai. Sakrālais iepretim ikdienišķajam jeb profānajam. Svētais un arī svētki vienmēr satur arī kādu noslēpumu, mītu jeb teiksmu, kas ir jāuzmin, jāsaprot, jāatklāj. Svētumu un svētkus nevar uzzīmēt uz plakāta vai aprakstīt žurnālā, tos var tikai piedzīvot, apjaust.

Tātad svētki ir kas pretējs mūsu rutīnas skrējienam. Vai tas ir iemesls, kāpēc pēc tiem tā ilgojamies? E.K.: „Jā, tas rada līdzsvaru – pēc rutīnas skrējiena pievērsties kam pretējam, neikdienišķam. Svētki ir kā iespēja „izlēkt” ārpus sava ierastā dzīves rituma. Svētki, rituāli, tradīcijas, gada rituma kārtības ievērošana lielā mērā strukturē mūsu pašu dzīves laiku. Piemēram, saskaņā ar pētījumiem, ģimenes, kurās cieņā ir svētku rituāli, ir noturīgākas nekā tās, kas svētkus nesvin, izturas pret tiem nihilistiski. Svētki veido mūsu dzīves ietvaru, rāmi, kas ir ļoti nepieciešams mūsu pašu labklājībai, stabilitātei un saticībai attiecībās. Protams, jaunībā mums šie rāmji nepatīk, mēs neizprotam dažādus svētkus, to nozīmi, dažādu rituālu jēgu, tāpēc bieži jaunos gados daudz ko noliedzam. Taču ar laiku uztvere mainās, dzīve liek iepazīt ikdienas šķietamo bezrobežu bezgalību, kas liek arī apzināties šo nepieciešamo kārtību, ko iezīmē svētki. Svētki ir kā mantra, kas atkārtojas gadu no gada. Kā lūgšana, kuru skaitām visu savu mūžu. Lūgšana nemainās, bet mainās pats lūdzējs. Tas pats ir ar svētkiem – gadu no gada ir Lieldienas, Ziemassvētki, Jāņi – šie svētki IR katru gadu, tikai mēs gadu no gada dažādi tajos piedalāmies. Svētki ir kā ass, kas savieno laiku un mūžību. Svētkus var aizliegt svinēt, svētkus var noliegt, bet īsti svētki jau notiek pasaulē arī bez mūsu piekrišanas. Tie vienkārši noteiktā brīdī ir. Ar to svētki atšķiras no tusiņa vai ballītes, kas nenotiek, ja mēs tos neorganizējam.

Svētku būtību apzināties var dažādi – kas vienam svēti svētki, citiem vienkārši sanākšana kopā ķeksīša pēc... E.K.: "Protams, dziļa svētku izpratne un izjūta nenāk uzreiz. Es pati ilgus gadus, piemēram, nevarēju izprast Jāņus. Es nespēju atvērt šo svētku dziļāko būtību un jēgu, man tie bija svētki tāpēc, „ka visi to dara”, bet kopumā man tas viss šķita savdabīga masu psihoze ar karnevāla iezīmēm. Tikai tagad, savos 40 gados, sāku saprast, ko vasaras vidus īsti nozīmē cilvēcei, kas notiek ar katru cilvēku šajā laikā, neatkarīgi no tā, grib viņš to vai ne. Un tas nav nekādā pretrunā ar to, ko es kā kristiete izjūtu kā pasaules kārtību. Jāsaka, ka līdz ar to man radās dziļāka izpratne arī par to, ko nozīmē Ziemassvētki un ko tas nozīmē, ka tos svinam tieši gada vistumšākajā laikā. Tas ir izaicinājums, katru gadu padomāt par to. Viss pasaulē ir tādā kā ieelpošanas un izelpošanas līdzsvarā. Daba arī visu laiku elpo – vasarā, kad viss zied un plaukst, ir dabas izelpa, turpretī ziemā – ieelpa, jo tad zeme savās dzīlēs it kā ieelpo atpakaļ augus, sēklas, nobirušās lapas. Dabā viss apklust pirms lielās izelpas pavasarī un vasarā. Mums arī vajadzētu darīt līdzīgi - ziemā vērsties nevis uz āru, bet uz iekšu, uz savu dziļāko būtību. Tāpēc mēs jūtamies grūti saistībā, piemēram, ar iepirkšanās drudzi pirms Ziemassvētkiem vai pārmērīgu ballēšanos šai laikā. Tas ir pretrunā ar to, ko prasa daba. Ja mēs kā kukažiņas šajā laikā klusēdamas adītu cimdiņus vai bērniem stāstītu stāstus un pasakas, mēs justos daudz labāk! Turpretī veikals, kurā ir tūkstošiem dažādu gaismu un trokšņu, daudz cilvēku, nīgras pārdevējas un lielas cenas – tas viss mūs diezgan veikli var novest pie riebuma un izmisuma. Un nevis tāpēc, ka paši Ziemassvētki ir riebīgi, bet tāpēc, ka tas nav tas, kas cilvēkam būtu šobrīd jādara. Savukārt Jāņos notiek pretējais – mēs cilvēki, kopā ar dabu ziedam un atdodam pasaulei savu gaišumu. Mēs piedalāmies lielajā izelpā."

Tomēr, paveroties apkārt, – viss notiek citādāk. Vai tāpēc ir cilvēki, kam Ziemassvētki izraisa nepatiku, jo it kā ir kas jāatdod? E.K.: "Ziemassvētki ir kā termometrs, kas parāda, kā tu jūties šajā pasaulē. Ja tu saki, ka mīli šos svētkus, tad es saprotu, ka tu jūties visnotaļ labi dzīvē. Bet ja Ziemassvētkos tev ir drudzis, tas rāda, ka tu dzīvē jūties slikti un grūti, kaut kas nav līdzsvarā. Tas nekas, ja tā ir vienu gadu, bet, ja kāds hroniski ienīst kādus svētkus – vienalga, Ziemassvētkus vai mātes dzimšanas dienu, ir vērts laiku veltīt pārdomām par šo tēmu."

Un tāpēc cilvēks sāk izvairīties no svētkiem, no tā, kas ir pretējs rutīnai un ikdienai? Man tas šķiet dīvaini...

E.K.: "Jā, tas ir došanas un ņemšanas fenomens. Protams, mēs ļoti atšķirīgi varam raudzīties uz dzīvi, bet šis princips darbojas visur. Mēs varam cilvēku aprakstīt gan kā Mendeļejeva tabulas elementu kopumu, gan kā sarežģītu sistēmu sistēmu milzīgā sistēmā, bet vienalga - cilvēks visu dzīvi kaut ko ņem un kaut ko dod. Barību, gaisu, dāvanas – jebkurā gadījumā cilvēks vienmēr atrodas šajā apmaiņas procesā. Tiklīdz šis process ir traucēts, cilvēks jūtas slikti. Ja cilvēks var ieelpot, bet nevar izelpot, ieēst un nevar no tā atbrīvoties, vai arī saņem dāvanas, bet neko nespēj dot pretī, viņš jūtas slikti. Tāpat arī otrādi, ja cilvēks visu laiku ko dod, bet neprot ar pateicību saņemt no citiem – viņš nav laimīgs. Ideālā gadījumā cilvēkiem ar prieku būtu jāprot dāvināt un ar pateicību saņemt dāvanas. Tā jau arī ir visa dzīves būtība – par prieku dot un ar pateicību saņemt. Ar dāvanām es saprotu ne tikai tās, kas ir iesaiņotas un ar lentīti pārsietas, bet gan vairāk tās, ko mēs saņemam no Dieva rokām – savu ķermeni, savus vecākus, savu ģimeni, savus talantus, savus dzīves pārbaudījumus. Ziemassvētki liek aizdomāties, cik lielā mērā mēs to varam... Ziemassvētki tev atklāj tavu statusu šajā došanas un ņemšanas procesā."

Vai Ziemassvētki sanāk kā mēraukla, pēc kuras varam vadīties mēs visi? E.K.: "Protams, varam, ja vēlamies. Un jo šī piemērīšanās notiks apzinātāk, jo vairāk materiāla šie „mērījumu rezultāti” var dot mūsu cilvēciskajai izaugsmei par labākiem un cilvēciskākiem cilvēkiem. Strādājot savu psihoterapeita darbu, es pārliecinos, ka īsti svētki neatnāk tāpēc, ka kalendārs to rāda. Svētki atnāk tāpēc, ka cilvēka, ģimenes, tautas, valsts, cilvēces vai Visuma attīstības procesā tieši šai laikā kaut kas ir noticis. Un šis kaut kas, simboliski sakot, gadu no gada zināmā līmenī notiek atkal un atkal. Jautājums ir vienīgi par to, vai mēs to apzināmies un akceptējam kā notikumu, kas skar mūs personiski, vai ne. Cilvēki, kas garīgo spēj redzēt tāpat, kā mēs redzam materiālo, saka, ka Ziemassvētku laikā var redzēt cauri pasaulei ejam eņģeļus un citas garīgās būtnes un šī šalkoņa ir dzirdama it visur. Ap Adventa sākumu un vēl dažos periodos gada laikā ar cilvēkiem notiek it kā pārsteidzošas lietas - nāk cilvēki, kuri nepazīst viens otru, viņiem ir atšķirīgas vides, sociālie statusi, atšķirīgas raizes, bet ir dienas, kad, piemēram, pieci cilvēki runā un mokās ap vienu un to pašu jautājumu. Un tas atkārtojas gadu no gada... Ir brīži gada ritumā, kad gaiss ir pilns ar šiem jautājumiem. Esmu par to runājusi ar kolēģiem no dažādām valstīm, un viņi, šķiet, novēro līdzīgus procesus. Protams, ne visiem ir interese tam pievērt uzmanību. Telpa un laiks ir pavisam savādākās pozīcijās, nekā mums šķiet. Hronoloģiskais laiks un telpa vienlaikus ir mūsu realitāte un vienlaikus mūsu ilūzija. Deivids Boms (David Bohm), kuru uzskata, par visu laiku izcilāko kvantu fiziķi, ir pierādījis, ka elementārdaļiņas spēj „sazināties” vienā mirklī, arī tad, ja tās šķir neiedomājami lieli attālumi. Mēs visi esam saistīti ar visu un nekas nenotiek tāpat vien. Šis pats fiziķis Boms arī postulējis, ka jēgu var skatīt arī kā fizikālu lielumu, jo matērija dažādos jēgas kontekstos uzvedas atšķirīgi."

Var teikt, ka mēs visi esam uz viena diedziņa savērti... Kā to neaizmirst un spēt atcerēties ne tikai Ziemassvētkos? E.K.: "Svētkus mēs bieži vien uztveram kā atmiņas par kaut ko sen pagājušu, taču pietiekami svarīgu, lai to pieminētu. Piemēram, Ziemassvētkos atminam Jēzus Kristus dzimšanu, kas notika kaut kad ļoti, ļoti sen. Bet es esmu pārliecināta, ka tie ir nevis pagātnes, bet gan tagadnes un vēl vairāk- nākotnes svētki. Apkārtējie notikumi cilvēka acis sasniedz kā gaisma, ko redzes tēlos pārstrādā smadzenes. Tātad notikums kaut kādā ziņā ir gaismas plūsma, viļņošanās. Gaismai, kā zināms, ir savs ātrums. Tas nozīmē, ka pa 2000 gadiem šā notikuma radītā viļņošanās kaut kur vēl ir. Ja vien mēs atrastos citā punktā šajā Visumā, mēs šo notikumu piedzīvotu kā tagadni... Un, ja attālums ir cilvēka uztveres īpatnība, tad iegūstam to, ka šie svētki ir šodiena. Un daudziem ir sajūta, ka viņus Ziemassvētki uzrunā - tieši, te un tūlīt, tikai mūsu atbildes ir ļoti atšķirīgas. Un, manuprāt, tas nekas, ja labo darbu kampaņa uznāk reizi gadā, jo labāk reizi gadā ko labu darīt nekā nemaz... Ziemassvētku vēstījuma kodu mēs līdz galam jau vēl neesam atšifrējuši. Tas ir cilvēces mājasdarbs nākotnei."

Kāds būtu jūsu novēlējums Ziemassvētkos visiem un pašai sev? E.K.: "Katram Ziemassvētkos sajust īstu, dziļu pateicību par savu esamību šajā pasaulē. Būt pateicīgam, ja arī tev neklājas viegli... Novēlu visiem saskatīt notiekošajā jēgu. Un, ja kādam liekas, ka viņam klājas visgrūtāk no visiem, tad novēlu atrast kaut vienu, kam šobrīd klājas vēl grūtāk, un uzdāvināt viņam kaut vai 5 pilnas minūtes sava laika. Arī manā dzīvē ir bijuši notikumi, kad šķita, ka nekas ļaunāks vairs nevar notikt, taču laiks rit un atskatoties var ieraudzīt, ka patiesībā arī tas ir bijis tikai krass pagrieziens uz kaut ko jaunu, labāku, gaišāku. Vēl novēlu atrast laiku pabūt vienatnē un iekšējā klusumā, jo tieši klusumā mēs varam mainīt savu attīstības trajektoriju. Kamēr runājam, kamēr kustamies un rosāmies - tas notiek jau uzņemtajā virzienā, taču klusumā dvēsele var pagriezties citā virzienā."

Priecīgus Ziemassvētkus un saticības pilnu Jauno gadu!

Uz augšu