Aivars Līnis pēc astoņu gadu intervāla 2004. gadā atgriezās DT, kā pats teātra attīstības koncepcijā norādīja, lai "izmēztu teātrī esošo Sūnu ciemu bez Laimes lāča palīdzības" un novērstu situāciju "teātris — dumjāks par skatītāju", orientējoties uz "augošo vidusšķiru". Šobrīd Līnis atzīst, ka kopš stāšanās amatā izdevies gan palielināt skatītāju interesi par DT rādītajām izrādēm, gan saliedēt radošo kolektīvu, gan uzlabot vadības "posmu", gan saimniecisko darbu — īstenot četru miljonu vērto teātra ēkas rekonstrukciju. Tagad priekšā ir sezonas atklāšana un, protams, atkal jaunas ieceres un arī risināmas problēmas.

Jūs jau agrāk — gadiem ilgi — strādājāt DT, bijāt arī tā izpilddirektors. 1996. gadā pēkšņi daudzu iemeslu dēļ (arī radošs konflikts ar toreizējo vadību) aizgājāt no DT. Daudziem un, jādomā, arī jums pašam šķita — aizgājāt uz neatgriešanos. Tomēr pirms pāris gadiem jūs atteicāties no patiesi prestiža, ērta, labi apmaksāta darba kādā Eiropas Savienības struktūrā Latvijā. Izturējāt konkursu un atgriezāties DT — nu jau kā direktors. Jā. Patiesi, 90. gadu vidū aizgāju no DT ar domu: nekad vairs neatgriezīšos. Bet nekad nesaki "nekad". Jā, man tiešām bija "silta vieta" ar pieklājīgu atalgojumu. Tomēr tas bija funkcionāls rutīnas, administratīvs darbs ar birokrātiskiem pienākumiem. Tajā nebija nekā radoša. Jo precīzāk ievēro instrukcijas un mazāk iniciatīvas izrādi, jo labāk. Tas nebija atbilstīgs manai būtībai un radošajām vēlmēm. Turklāt mana personība galvenokārt bija veidojusies DT, ievērojamo teātra mākslas personību Arnolda Liniņa, Ainas Matīsas iespaidā. DT jau bija aizritējusi liela daļa mana darba mūža.

Tāpēc, pamanījis, ka manā patiesi iemīļotajā DT parādās stagnācijas simptomi (bet DT notiekošajiem procesiem es vienmēr sekoju), nolēmu atgriezties. Tā bija vēlme palīdzēt savam teātrim. Ar sirdi un dvēseli vienmēr esmu bijis dailēnietis, tāds paliku arī ilgās prombūtnes laikā.

Man tas bija arī izaicinājums, vilinājums un iespēja sevi pārbaudīt un apliecināt radošā, dinamiskā, jā, arī atraktīvā darbā. Nu, neesmu es birokrāts, kabinetā sēdētājs, kurš pēc apzinīgi norunātām stundām atgriežas mājās un pilnīgi "pārslēdzas" uz privāto dzīvi. Tajā, kā zināms, ja ir pat nedaudz naudas, netrūkst visdažādāko vairāk vai mazāk saturīgu brīvā laika pavadīšanas un izklaides iespēju. Mana stihija, aicinājums ir māksla.

Vai jūs šo izaicinājumu būtu pieņēmis tad, ja būtu iespēja kļūt par kāda cita Latvijas teātra direktoru? Teātra direktors, šķiet, mūsu valstī ir visai deficīta profesija. Samērā īsā laika posmā vairākos teātros (Nacionālajā teātrī, Liepājas teātrī) cits citu nomainīja vairāki direktori pēc kārtas...

Nedomāju, ka būtu gājis strādāt uz kādu citu teātri. Tomēr, runājot par nākotni: nekad nesaki "nekad".

Ko ir izdevies paveikt laikā, kopš esat DT direktors?

Pirmkārt, man ir izdevies radīt stipru, saliedētu komandu. Tajā ietilpst kompetenti speciālisti. Katrs no tiem ir atbildīgs par savu nozari teātrī: saimniecību, mārketingu, protams, radošo pusi utt.

Negribu neko sliktu teikt par DT iepriekšējo direktoru. Bērtulis Pizičs ir sirsnīgs, aizrautīgs cilvēks, kurš ļoti mīl teātri. Tomēr viņš ir autodidakts, kam pietrūka profesionālas izglītības, lai vadītu teātri. Viņš bija kā labs "veco laiku" kolhoza priekšsēdētājs, kas vajadzības gadījumā gatavs darīt visu. Slaucīt ielu, būvēt dekorācijas, "ielēkt" kādā izrādē vai lomā. Taču tas laiks ir pagājis.

Mūsdienās teātra vai kādas citas iestādes direktoram ir jāpulcina ap sevi ļoti labu dažādu nozaru speciālistu, augstu līmeņu profesionāļu komanda. Tās darbs ir jākoordinē, jāpārrauga, jāvada, jāveic jauni meklējumi. Ja vajadzīgs — arī eksperimenti. Piemēram, mēs izveidojām DT mārketinga nodaļu (līdz tam par mārketingu, reklāmu, sabiedriskajām attiecībām būtībā atbildēja viens cilvēks), sakārtojām teātra saimniecību. Sadarbībā ar māksliniecisko vadītāju Mihailu Gruzdovu pilnveidojām un nostiprinājām teātra māksliniecisko līmeni. Te jānosauc repertuāra pilnveidošana un papildināšana ar augstas raudzes dramaturģijas un oriģināldramaturģijas darbiem, aktieru ansambļa nostiprināšana, Stāmerienas festivāla nodibināšana.

Vairākas no mūsu izrādēm guva lielu kritikas un publikas atsaucību. Piemēram, viens no labākajiem aizvadītās sezonas iestudējumiem — A. Kamī Kaligula — Džilindžera režijā. Tā saņēma Spēlmaņu nakts balvu — kā sezonas labākā izrāde. Augsta līmeņa iestudējumi ir arī M. Makdonas Spilvencilvēks, R. Paula, M. Zālītes Meža gulbji (pēc H. K. Andersena pasakas), R. Hārvuda Kvartets, B. Frīla Filadelfija, te es nāku!.

Protams, galvenokārt par mums balso skatītāji — ar nopirktajām biļetēm. Kā piemēru minēšu dažus skaitļus. Tātad 2005./2006. gada sezonas spēlētākās izrādes Lielajā zālē: mūzikls Meža gulbji — 27 izrādes noskatījušies 22 306 skatītāji. Ieņēmumi: 140 097 lati. Vidējais zāles piepildījums: 89%. Otro vietu ieņem S. Moema Penelope un Diks — 26 izrādes noskatījušies 22 609 skatītāji. Ieņēmumi: 84 168 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%.

Mazajā zālē: R. Hārvuda Kvartets — 27 izrādes noskatījušies 5132 skatītāji. Ieņēmumi: 24 187 lati. Vidējais zāles piepildījums: 95%. M. Zālītes Zemes nodoklis — 17 izrādes apmeklējuši 2419 skatītāji. Ieņēmumi: 10 354 lati. Vidējais zāles piepildījums: 87%.

Te jāpiebilst, ka remonta dēļ sezonu slēdzām pusotru mēnesi agrāk nekā parasti.

Kas ir paveikts rekonstrukcijas laikā? Iegansts sezonas vēlajam sākumam ir teātra rekonstrukcija, kam iztērēti četri miljoni latu. Taču bija vērts paciest neērtības, lai teātris patiesi atplauktu — kļūtu spožāks, svinīgāks, krāsaināks, elegantāks. Padarīts ir ļoti daudz. Īpaši skatītājiem redzamajā daļā. Arhitektoniski nekas nav mainījies. Ir sakārtota Lielā zāle un nomainīti tās krēsli, ir jauna, ļoti moderna gaismas un skaņu aparatūra. Ir sakopts publikas foajē, iebūvēti jauni logi un durvis. Ieviesta jauna bezvadu tulkošanas sistēma, jauna video novērošanas sistēma, pārbūvētas tualetes. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir ierīkotas īpašas vietas, kur braukt ar ratiņiem, speciāls lifts, tualete.

Daudz pārmaiņu notikušas nama infrastruktūrā. Atjaunotas mākslinieciskā, administratīvā, tehniskā personāla telpas. Pilnīgi nomainītas ventilācijas, apsildes, kondicionēšanas iekārtas.

Vienlaikus esam sākuši arī nopietnu darba programmu, lai teātra personāls, kas ik dienu ir saskarē ar skatītāju, būtu publikas draugi un viesmīlīgi saimnieki, nevis vienaldzīgi, pavirši vai pat īgni līdzdzīvotāji,

Šosezon esam saglabājuši DT tradīciju — iestudējumos izmantot tikai labu un vērtīgu dramaturģiju, vienlaikus saglabājot visplašāko žanru māksliniecisko izteiksmes līdzekļu spektru. No muzikālas izrādes, šova Lielajā zālē līdz iespējami intīmai sarunai ar skatītāju Kamerzālē. Spilgta, krāšņa, pat novatoriska forma, dziļš, garīgi un emocionāli piesātināts saturs, stiprs, saliedēts aktieru—personību ansamblis. Tās ir DT izrāžu tradīcijas — tās domājam ievērot un pilnveidot arī turpmāk. Citiem teātriem lai paliek moderni eksperimenti vai konsekventu t.s. reālpsiholoģiskā teātra tradīciju un kritēriju izkopšana. Mēs ejam zelta vidusceļu.

Protams, ar tiem četriem miljoniem tik tikko pietika. Lai īstenotu visus mūsu plānus un ambīcijas, būtu vēl vajadzīgi vismaz 10 miljoni. Piemēram, mums ļoti nepieciešama ir īpaša mēģinājumu un eksperimentālo jeb laboratorijas izrāžu zāle ar apmēram 200 skatītāju vietām.

Plāni jums diži, bet kādas problēmas ir jārisina DT? (Pēc pauzes.) Vai! Radošo problēmu vien ir ļoti daudz. Piemēram, labas oriģināldramaturģijas deficīts. Katras tautas un valsts garīgā dzīve un teātra māksla var attīstīties tikai tad, ja regulāri iestudē labu oriģināldramaturģiju. Bet dramaturģija un prozas dramatizējumi nav viens un tas pats.

Diemžēl labu lugu trūkums Latvijā ir jau hronisks. Par laimi, mums ir ļoti laba sadarbība ar Māru Zālīti. Arī savu jauno lugu Pērs Gints nav mājās viņa uzticēja mums. Turklāt dramaturģe to vispirms nolasīja teātra radošajam kolektīvam. Pēc tam notika diskusija. To uzklausījusi, Zālīte uzrakstīja jau otru lugas variantu. Zināma sadarbība mums ir arī ar Stumbri, Jurkānu, bet ar to ir par maz.

Otrkārt, hronisks ir arī režisoru deficīts. Jā, mums ir Gruzdovs, Auškāps. Tagad ļoti daudz (pēc Kaligulas, Penelopes un Dika panākumiem) gaida no Džilindžera. Muzikālie iestudējumi labi izdodas Valdim Liepiņam. Ar panākumiem pie mums viesojas Gatis Šmits, Juris Rijnieks. Bet tālāk? Kas notiks nākotnē? Kur ir jauno režisoru maiņa? Diemžēl pagaidām to neredzu. Jā, kaut kā "sakasījām" naudu honorāriem un pēdējās sezonās aicinājām pazīstamus režisorus no ārzemēm. Taču rezultāti ir pretrunīgi: gan ļoti labais Spilvencilvēks (Anglijas režisors van den Boss), gan divi iestudējumi, ko ātri noņēmām no repertuāra. Publika nenāca.

Treškārt, pagājušajā sezonā beidzot izdevās paaugstināt aktieru algas. Daudzmaz. Lai DT nepārvērstos amatieru kolektīvā, kur aktieri nāk no darba brīvajā laikā. Bet ļoti sasāpējis ir pārējā radošā personāla (gaismotāju, toņmeistaru, frizieru, grimētāju u.c.) un tehniskā personāla zemā atalgojuma jautājums. Inflācija aug augumā. Arvien grūtāk kļūst noturēt labus speciālistus vai piesaistīt jauniešus. Privātās struktūras viņus vienkārši pārpērk. Var jau būt labas lugas, visādas vīzijas un ieceres. Bet ja nebūs, kas gaismo un būvē dekorācijas? Ko tad?

Ceturtkārt, ir jānostiprina un jāizkopj aktieru ansamblis. Jā, mums ir virkne spožu personību un labu aktieru. Bet diemžēl ir arī tādi, kas grib "strādāt kā sociālismā un saņemt algu kā kapitālismā". Palaikam tāpēc ansamblis tomēr jāatjauno.

Būtiska ir jauno aktieru maiņas audzināšana. Pašlaik mums mācās kārtējā, šķiet, IX DT studija, ko vada Gruzdovs. Lai nu mani atvaino Kultūras akadēmija! Bet... No tās pasniedzējiem, no tām sirmajām (un ne tik sirmajām) un cienījamām galvām tomēr var gaidīt vairāk. Kad ar jauniešiem strādāja Gruzdova uzaicinātie viespasniedzēji, rezultāti bija krietni labāki. Esmu novērojis — Kultūras akadēmijas absolventu zināšanas un profesionālā sagatavotība tomēr varētu būt labākas. Ja tā turpināsies, viņiem būs grūti konkurēt darba tirgū.

Šosezon Rīgā nodibināti divi jauni teātri — Muzikālais teātris 7 un Muzikālais teātris. Vai konkurence jūs nebaida? Nē, konkurence mūs nebaida. Jo — kur nav konkurences, tur sākas vispirms stagnācija, pēc tam dekadence. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Skatītājiem ir jāsniedz tiesības izvēlēties. Turklāt MT–7 lielā mērā izmanto mūsu aktieru resursus. Pieļauju, ka laika ritumā vienam otram māksliniekam vajadzēs izvēlēties: vai nu DT, vai MT–7. Savukārt Muzikālais teātris, kā esmu dzirdējis, vismaz pagaidām domā iestudēt tikai klasiskās operetes, kur primārais ir vokālais sniegums.

Visādas baumas klīst par prāvo skvēru un zemes gabalu ap teātri. Te ar laiku būvēšot lielveikalu, pazemes autostāvvietu... Nav dūmu bez uguns. Rīgas attīstības ģenerālplānā šī zeme ir iezīmēta kā vieta, kur varētu notikt dažādas pārmaiņas. Taču šī zeme nepieder mums. Tā pieder valstij, Rīgas pilsētai. Atliek vienīgi cerēt, ka pārmaiņu gadījumā uzklausīs arī mūsu viedokli... ka publika netraucēti varēs iekļūt DT.

Vai Stāmerienas festivāls turpināsies?

Par festivālu turpināšanos un būtisku pilnveidošanos mēs domājam. Ir svarīgi, lai tajā nesāktos rutīnas simptomi. Diemžēl tādi jau pavīdēja. Iespējams, festivāls turpmāk varētu notikt reizi divos gados.

Vai pēc rekonstrukcijas DT biļetes nekļūs dārgākas?

Biļetes būs nedaudz dārgākas. Jo jāņem vērā inflācija. Taču par konkrētu procentu visas biļetes nav padārdzinātas. Katrai izrādei noteikta sava biļešu cena, kas atkarīga no izrādes iestudēšanas izmaksām. Protams, vērienīgo inscenējumu biļetes ir dārgākas. Tāpēc DT aicina iegādāties abonementus, jo tas ir daudz izdevīgāk. Klasiskā abonementa cena ir 20—25 lati. Ar to var apmeklēt četrus sezonas jauniestudējumus. Ir nopērkami arī "brīvie" abonementi, kad skatītājs pats var izvēlēties jebkuras četras izrādes. Taču teātris palaikam piedāvā arī dažādas akcijas ar biļešu cenu atlaidēm.