Tiekamies vietā, kas nav centrs. Kalendārā ir pilnmēness. Šoreiz Edgars nestāsta tās skaudrās anekdotes, kuras deviņdesmito gadu vidū dokumentēja soloierakstā, bet gan dalās pārdomās vēlā oktobra vakarā par kaislībām, cīņu par un pret patērētājsabiedrību, par nacionālisma pēkšņo nāvi, "meinstrīma" vraku, globalizācijas garlaicību, džezu un šnicelēm un citām ikdienas garšām, kas ik pa brīdim arī izprovocē viegli ironisku smīnu. Tātad – joprojām anekdotes. Par dzīvi un no dzīves. Ar regeja šķipsniņu.

Kas šobrīd ir Tavas dzīves radošajā epicentrā?

Grupa "Gaujarts" šobrīd raksta albumu, kurā es piedalos ar ģitāru un nodarbojos ar viņu producēšanu. Mēģinām kopā.

Jau kādu laiku atpakaļ esmu arī pabeidzis darbu pie dziesmām Edmunda Jansona multenei par Vārnu ielu. Viss jau ir samiksēts, un domāju kādu no tām arī aiznest uz radio NABA, jo sanācis ir diezgan glīti.

Vēl šajā projektā bez manis piedalījās Edgars Māķens no grupas "Gaujarts", bija arī Saņoks Ska no grupas "Kuchenbeat", kas tur spēlēja trombonu un kratīja grabuļus, kā arī meitene Oksana Ozola, kas reiz dziedāja grupā "Impression". Kaut kam no tā drīz jau arī jābūt dzirdamam.

Un kas notiek "Hospitāļu ielas" frontē? Joprojām klusums?

Basiste "pieaudzējusi" ģimeni, bet vokāliste apprecējusies. Meitenes dara, kas viņām darāms. Zinu, ka vijolniece Dina ir kaut ko iespēlējusi grupai "Suņa stunda". Tā mēs nesen raudzībās satikāmies, bet pirms tam pa vasaru šad tad arī "džemojām" lauku mājā. Ja ilgāku laiku nespēlē, tad arī kāre ir lielāka.

Ja mēs kaut ko vairāk sākam, tad mani vairāk interesē eksperimenti. Jau albumā "Pūķis" bija zināmi eksperimenti, kur ar skaņu tika meklēts kas jauns. Nezinu, tagad varbūt ar formu jāmeklē kaut ko jaunu.

Tu esi stāstījis, ka laikā, kad tapa "Hospitāļu iela" kā grupa, esot bijis tāds skarbs un sarkastisks noskaņojums. Vai līdz šim brīdim tas ir mazinājies vai tikai paaudzis?

Tas interesantums, manuprāt, ir tajā, ka man dzīvē principā ir bijušas trīs grupas. Tīneidžera gados bija "M-Gvarde", tad bija "Kartāga" un pēc tam "Hospitāļu iela", lai gan pa vidu ir bijuši arī citi projekti.

Par attieksmi var spriest kaut vai pēc balss attīstības - no koriskā dziedājuma, ko māca skolā, līdz bļaušanai „punk” stilā. Kad sākās "Kartāgas" laiks, no „punk” bļaušanas pārgāju vairāk uz tādu attieksmes modelēšanu, lai gan arī "Kartāgā" kliegšanas kultūra Andžoņa izpildījumā bija o-la-lā.

Pēc "Kartāgas" bija "Hospitāļu ielas" pirmsākumi, kur no sākotnējā nihilisma pēc tam tika pāriets uz dažādiem eksperimentiem ne tik daudz ar skaņu, kā ar formu, raksturu. Visdrīzāk jau tas noskaņojums vairs nav tāds, kā toreiz. Vairāk ironisks, nekā dusmīgs.

Tā pāreja no vienas grupas līdz citai bija likumsakarīga attīstība vai tomēr kāds skanējums bija un ir palicis tuvāks pašam?

Likumsakarīgi? Tas viss ir personiski. Laikam tā pareizāk teikt.

Bet pa vidu ir bijis arī tavs solo ieraksts "Anekdotes" 1995.gadā, kam ir savdabīgs skanējums un saturs.

Jā, to pat aizmirsu pieminēt. Tur pa vidu bija divi solo gadi laukos pie "pečkas". Tā tās dziesmas tapa.

Tātad katrs projekts ir bijis sava laika spogulis?

Tas viss, kas man bijis, vienmēr ir saistīts nevis ar rūpīgu sekošanu tam, kas notiek apkārt, bet ar pašattīstību. Protams, tu jau neesi izolēts no masu medijiem un dzirdi, kas apkārt skan, kas arī kaut ko tomēr dod radošajā darbībā. Taču tam, kurā brīdī un kas tiek spēlēts, jau nav cita iemesla kā pašattīstība.

Vai mūsdienās mūzika vēl spēj darboties kā sociālā balss, vai tas ir palicis dumpinieciskajos sešdesmitajos?

Jau ļoti daudz ir mūzikā pateikts. Ja daudz pasaka, tad pie tā arī pierod. Ir jau bijis rokenrols, un izbļāvušies mūziķi ir ne pa jokam.

Šodien ir modē būt drusciņ sliktam, dumpinieciskam. Sociāli aktīvam. Arī popsa cenšas runāt par aktuālām tēmām:)

Nesen te bija Krievijas muzikologs Artēmijs Troickis, kas teica, ka pēdējos desmit gados vispār neko jaunu mūzikā nav dzirdējis. Man tomēr liekas, ka cilvēki sāk atteikties no globalizācijas, kaut vai pa druskai, savā vidē – turoties meinstrīmā, nekas jauns nesanāk. Turklāt, kā redzams, meinstrīma pasaule piedzīvo ekonomisko krīzi.

Tieši tāpat kā visi pārējie mēsli, kas sākās deviņdesmitajos, tad arī viss šis "meinstrīms" ir sasniedzis savu apogeju. Ļoti ceru, ka tas lūznis beidzot kaut kā arī nogrims. Protams, tādas lietas līdz galam jau nekad negrimst.

Piemēram, izmantojot dažādus etniskos momentus savā mūzikā?

Arī, citādi viss kļuvis tik neiespējami vienāds.. Ietekmes ir vienmēr, bet atgriešanās pie saknēm priecē, Latvijā, tāpat kā citur, cilvēki mēdz uz to nenormāli tiekties; "meinstrīms" vairs nevar sevi pavilkt. Tas kļūst arvien mazāk "mein", lai gan tai upītē vajag arvien vairāk un vairāk. Protams, tauta tik un tā tiek indēta ar radio un TV.

Kas tev šķiet stilistiski attīstītākais žanrs šobrīd Latvijā?

Visā pasaulē, jebkurā stilā tikai normāli, ja uz kaut kādas labas mūzikas procentu, ir arī kaut kāds sliktas mūzikas procents. Domāju, ka Latvijā ir tieši tāpat kā citur. Ir kaut kāds grauds labas popmūzikas un čupa mēslu. Tieši to pašu noteikti var atrast alternatīvajā kultūrā, vienīgi tur tie nodomi varbūt ir bišķi cēlāki..

Un kā ar tekstuālo pusi? Tajā pašā "Pūķī" vairākām dziesmām ir aizlienēti teksti.

Tie atradās uz to brīdi. Es jau šad tad arī mēģinu paskatīties, kas ir pieejams. Skatos, kas ir foršs, piemēram, Kārlis Vērdiņš vai Žebers, bet tai brīdī tas dzejolis varbūt neparauj uz dziesmu.

Grupā ir forši, ja ir sadarbība, nevis tā, ka viens cilvēks atnāk ar savu nošu lapu un visi spēlē, kā viņam patīk. Es jau sen nevienam grupā nerādu ar pirkstu, kas un kā ir jādara. Varbūt vienīgi stilistikā esmu uz eksperimentiem nadzīgāks nekā citi.

Tāpat arī tekstos. Ja tu paņem kāda cita cilvēka radītu tekstu un piešķir tam savu nozīmi, tā jau atkal ir sadarbība, kopdarbs, lai gan tas ir ar nobīdi laikā, jo mūzika top pēc dzejas.

It kā jau klausītājs varbūt to visu nemaz nemana. Viņam galvenais, lai patiktu. No otras puses, ja pašam ir kaifīgi par padarīto darbu, tad to arī klausītājs sadzirdēs.

Tevis paša teksti ir stāsti. Ja pietrūkst smeldzes, tad ir jāiet uz "Hospitāļu ielas" koncertu. Kas rada šo smalko smeldzi?

Mūzika jau pieprasa kādu kaislību. Es pēc rakstura esmu tāds dusmīgs. Tad tās visas kaislības, kas ir piktākas vai, tieši pretēji, skumīgākas, arī iezogas dziesmās.

Arī ironiskākas.

Tas man patīk. Ja ir ironija un ja cilvēki to arī spēj saklausīt, man patīk, jo pārāk vaimanāt arī nav forši.

Šķiet, ka ironijas klātbūtne mākslā arvien pieaug. Kaut vai aizejot uz kādu jauno mākslinieku izstādi, mākslas darbos būs pārsteiguma moments, taču lielākoties tas būs ironisks, tāda pasmīkņāšana par sabiedrību, par patērētājsabiedrību.

Varbūt tas ir modē? Tas jau tas pats stāsts, ko pirmīt teicu, par negatīvo attieksmi pret lielajām varām. Mākslinieki jau arī redz, kas notiek, un reaģē uz to.

Mākslinieks kā cilvēka publiskā sirdsapziņa?

Sirdsapziņa? Brīžiem iespējams. Varbūt viņš iedegas par kādu lietu. Man arī gadās aizrauties par kaut kādām noteiktām tēmām. Bet varbūt tas mākslinieks saprot, ka viņam ir jābūt šokējošam, lai tiktu kaut vai uz izstādi.

Kas šobrīd ir modē? Tāds šokējošs, bet ne pārāk. Cīņa pret patērētājsabiedrību. Nezinu, varbūt kāds tūliņ iestāsies par patērētājsabiedrību, nu tā, ar lieliem sarkaniem burtiem...

To jau pasen Vorhols savos darbos izdarījis.

Jā, mums arī kāds mākslinieks varētu, teiksim, Balticovo gleznot.

Pirms kāda laika redzēju krievu režisora Mihalkova filmu „12”, kur kāds estrādes mākslinieks stāsta atgadījumu no dzīves. Viņš izgājis uz skatuves un sācis cilvēkiem stāstīt par savu dzīvi, bet publika smējusies, jo domājusi, ka tas ir joks... Tad mūziķis nožēlā nodomājis: ja viņš atļautos iespļaut pirmajā rindā sēdošajiem par šiem smiekliem, tad arī par to viņi smietos, jo arī domātu, ka joks.

Par kaut ko līdzīgu es nesen domāju. Par to, ka sava enerģija ir jādala tomēr mazām cilvēku grupām. Mazajās grupās notiek enerģijas apmaiņa. Jo lielāka grupa, jo vienpusējāka kļūst šī enerģijas plūsma. Varbūt tāpēc mēs parasti jūtamies labāk uz mazajām skatuvēm.

Tie, kas turp atnāk, tad patiešām ir atnākuši, lai klausītos.

Grupai The Briefing bija albuma prezentācija, bet tur cilvēki – džeza baudītāji - sēž un ēd šniceles. Ko tad lai grupa par to visu domā, kas spēlē tādu inteliģentu popdžeziņu? Vai tad var ar īstu atdevi izpildīt savu mūziku, ja tev apkārt sīpoli ar šķiņķi cepas?

Sabiedrība nav varbūt iemācījusies novērtēt, ko tai sniedz. Tūliņ Latvija svinēs jubileju. Ko tas nozīmē tev?

Gribētos laikam, lai vēl ilgi tā būtu, lai vēl daudzas tādas jubilejas Latvija varētu svinēt.

Kādā noskaņā tu atceries deviņdesmito gadu sākumu?

Tur bija baigais, fiksais tvists. Bija gadījums sestajā vidusskolā. Gājām pa parku, kad zeļļi no mūsu kompānijas pabļaustījās kaut ko par brīvu Latviju. Tas notika aptuveni vēl gadu pirms Gorbačova. Visi tika aizvilkti pie skolas direktora.

Bija baigās ziepes. Tika saukti vecāki uz skolu. Viss it kā bija ļoti nopietni. Tika izteikti dažādi rājieni. Arī mans tēvs noklausījās lekciju par to, ka gan jau arī mūsu ģimene atceras, cik grūti bija buržuāziskajā Latvijā... Sencītis dabūja klusēt, lai gan krievi opapam visu bija atņēmuši.

Tad sekoja barikāžu laiks, kur puisēni dabūja dalīt cigaretes vīriem ar traktoriem. Pēc gada tā pati direktore sāka runāt par to, vai esam auseklīša cienīgi...

Un kas sekoja pēc tam?

Tad nāca visas tās situācijas, kas, kā es uzskatu, mums ir nodarījušas daudz ļauna. Visas tās privatizācijas, kam sekoja baigi ātrā patriotisma nomiršana. Tad jau 1993. gadā man jau bija tā „punk” attieksme pret to visu auseklīšu būšanu. Beidzās Tautas fronte un sākās kaut kāda nesaprotama politika.

Tāda, no kuras gribas novērsties?

Šobrīd gan šķiet, ka cilvēkiem ir uzaugusi apziņa, ka varbūt tomēr tu kaut ko arī pats vari paveikt. Visi it kā cenšas, lai kaut kas būtu labāk, no kā izriet vēlēšanās darīt arī kaut ko priekš sevis. Kaut vai sākot ar savas daļas sakopšanu līdz pat kādām kolektīvām sociālām aktivitātēm citu labā.

To, ka ir ekonomiskā krīze, var pamanīt, ja ieskatās veikalu skatlogos, kuros ar katru dienu vairāk parādās uzraksts „IZNOMĀ”...

Jūtu arī es to. Laikam esmu priecīgs, ka nepaņēmu lielu kredītu, lai gan tāda doma vienu brīdi bija. Tad sapratu, ka tas ir baigi, tā ir tāda padošanās. Domāju, ka tur ir ļoti uzmanīgi jāspēlējas. Vienmēr esmu domājis, kā tie, kas uzsāk savu uzņēmējdarbību, uzdrošinās līst tajā visā putrā.

Mēs piesavināmies jau izdomātas lietas, kaut vai visu šovu adaptācijas, un nekas labs neizdodas. Trūkst savu ideju.

Mediji baro cilvēkus ar tukšumu – tas ir tāpat kā ar draņķīgu pārtiku, tikai aptaukošanās un nekāda spēka. Tādēļ ir jāmeklē mūzika vidē, kas nav komercializēta. Tur, kur cilvēki ir izlolojuši savu mūziku sev, nevis ”lai publikai patiktu un es izskatītos seksīgs”. Viņi nelien stulbajos šovos, kur jākļūst par dumjām lellēm.

It kā pati par sevi ideja, ka cilvēki duetā, veido kādu priekšnesumu, izpilda dziesmu jaunā manierē, ir interesanta. Taču stilistiski tā vodeviļa, kas tur notiek, nav tas žanrs, par kuru būtu jāpriecājas. Par kvalitāti nerunāsim.

Bet pagrīdē tomēr ir rosība, ko gadās uziet nejauši.

Kaut vai tie paši "Kuchenbeat", ko ieraudzīju "Saksofonā". Viņus momentā mēģināju aizdabūt kaut vai uz "Depo", lai viņi mūs iesildītu. Latvijā tādas regeja scēnas jau faktiski nav.

Kas tad tur mums ir? "Pcholi" vēl velk dzīvību. Tie paši "Kuchenbeat". Striķis kaut kur tur arī grabina. Tad vēl "Voiceks Voiska". Ir trešā viļņa ska, bet es viņus tomēr neuzskatu par piederīgus šai scēnai.

"Kuchenbeat" ir krieviskā grupa. Kā tu redzi, kas notiek ar pašmāju krievu mūziķiem?

Viņiem ir vēl daudz grūtāk nekā mums. Ja cilvēki grib klausīties latviešu mūziku – cik tad tādas vispār ir? Krievu mūziķiem ir jākonkurē ar citiem "savējiem" - popu un roku, kas te tiek pludināts iekšā no Krievijas. Tad vietējiem krieviem atliek vēl mazāka uzmanība. Tai publikai ir „MuzTV” un krievu mākslinieki, kas visi brauc uz Rīgu.

Un koncertu biļetes ir pa lēto?

Salīdzinoši jā. Populārajai mūzikai vispār ir grūti dabūt atbalstu, no fondiem vienalga, vai tas ir šlāgeris vai kaut kas interesants. Tagad jau būs vēl grūtāk, jo cilvēkiem naudas nebūs.

"Hospitāļu ielai" ir tāda biedrība HI, kur mēs gribam atbalstīt citus censoņus, lai gan ar savu apsīkumu arī šo ideju esam palaiduši mazliet pašplūsmā. Ja mēs esam aktīva grupa, kaut ko pelnām, tad to naudiņu jau netērēsim botās un mersedesā. Un otrs, kas Latvijā ir ļoti nepieciešams, ir aktīvāka producēšana.

Tas mums ir vājš posms.

Daudz labu albumu ir nokauts, jo nav bijusi kāda saprātīga, sakarīga producēšana. Tas, kas pie mums skaitās ierakstu kompānijas, viņi jau grib paņemt gatavu produktu.

Bet kopumā šis stāsts jau ir par to, lai visi sarosās. Vajag darīt tā, lai cilvēkiem būtu kaut kā labāk. Vēl viena lieta, kas Latvijai trūkst, ir laba demo studija, kur var atnākt un divu dienu laikā ierakstīt albumu. Tas var nebūt labā kvalitātē, bet tas būtu klausāms. Visi jau mēģina rakstīt tradicionālo variantu, bet tas ir baigais čakars. Lai grupa varētu sevi saprast, tai jādzird sevi ierakstā. Ja tā nedarīs, tad nekā arī nebūs.

Teksts: Kitija Balcare.