Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

«Nacionāļu» karš pret Rietumiem

FOTO: TVNET karikatūra: Toms Ostrovskis

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs otrdien gribot vai negribot pieteica ideoloģisku karu Rietumiem, kurā cīnīsies nepārprotami kopā ar promaskaviskajiem spēkiem. Pēc valdības lēmuma parakstīt Stambulas konvenciju Rasnačs pauda pārliecību, ka to neratificēšot ne šī, ne nākamā Saeima. Tas ir «kultūrkarš», kas tagad «nonācis arī līdz Latvijai», paziņoja ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks.

Pieteikums nebūtu pārliecinošs bez pieteicēju pārliecības par savu sabiedroto uzticamību, jo Nacionālajai apvienībai ir tikai 17 vietas Saeimā. Taču tā var paļauties uz Saskaņas atbalstu. «Ģimenes vērtību izsmiešana un noārdīšana vienlīdz sāp kā latviešu, tā krievu mātei,» Iesalnieks paziņoja.

Jezga ap Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu daudziem droši vien šķita mulsinoša. Latvija bija palikusi vienīgā no 28 Eiropas Savienības valstīm, kura nebija parakstījusi šo dokumentu, kura mērķi ir skaidri pateikti tā nosaukumā, bet tekstā nav nekā no «tikumības» karavīru nosapņotā vai blefotā — ka konvencija legalizējot viendzimuma laulības un pat daudzsievību un kopīgas publiskās tualetes. Kā valdības sēdē aizrādīja labklājības ministrs Jānis Reirs, Tieslietu ministrijas par 3000 eiro pasūtītā konvencijas «analīze» balstīta uz «safabricējumiem un Krievijas propagandas portālu atziņām».

Bet Rasnača aizdomas, ka šis dokuments esot pretrunā ar Satversmi, pareizāk, ar tās preambulu, otrdien kliedēja pats preambulas autors Egils Levits: «Satversmes ievadam šajā jautājumā nav nozīmes.»

Lai arī kas būtu spiedis «nacionālpatriotus» tieši šobrīd iziet no skapja un demonstratīvi nostāties Putina ideoloģisko karotāju ierindā, konvencija bija tikai iegansts. Taču NA nokļūšana Putina īpašo uzdevumu vienībā nav nedz pēkšņa, nedz nejauša.

Nacionālie patrioti Staļins un Hitlers

Uz pārmetumiem par sadarbību pērn ar Saskaņu tā dēvēto «tikumības» grozījumu iedabūšanā Izglītības likumā NA ideologi atbild, ka atbalstot «konservatīvas vērtības» neatkarīgi no tā, vai tās atbalsta arī Putins. Iesalnieks jau vismaz kopš 2014.gada vasaras atkārto, ka arī Putins ēdot zupu ar karoti, bet vai tad tāpēc latviešu «konservatīvajiem» tā būtu jāēd ar dakšiņu.

Tomēr runa nav vis par galda etiķeti, bet gan par virtuvi. Kopīgo vērtību «zupa» Krievijas un mūsmāju «nacionālistiem» ir tā pati, pat ja kāds to strēbtu ar kurpi vai rokām.

«Konservatīvas vērtības» kā savas varas ideoloģisku pamatojumu Putins sāka iekopt, atkārtoti kļuvis par Krievijas prezidentu 2012.gadā. Mītam par krievu un arī visas Rietumu civilizācijas glābēju no pasauli degradējošā «liberālisma» bija jāaizstāj pirmajā prezidentūras termiņā koptais stāsts par enerģisku čekas virsnieku, kas čečenus un citus ienaidniekus «močī atejā».

Savā uzrunā tautai 2013.gada decembrī, īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas, Putins programmatiski pieteica sevi kā «konservatīvo vērtību aizstāvi» no «tā dēvētā liberālā tolerantuma», kas Rietumos esot pārsniedzis visas robežas un pārtapis faktiski diktatūrā. Maskava kļuvusi par «civilizācijas morālo pamatu» un priekšposteni cīņā par «patiesi cilvēcisku dzīvi». «Mēs zinām, ka pasaulē ir arvien vairāk cilvēku, kuri atbalsta mūsu pozīciju tradicionālo vērtību aizsardzībā, kuras veido civilizācijas garīgo un morālo pamatu,» Putins pastāstīja.

Nudien, uzreiz pēc Krimas aneksijas NA vadonis Raivis Dzintars divos programmatiskos rakstos 2014.gada martā un maijā mierināja, ka Krievija «ar tankiem Latvijai neuzbruks». Krievijas «resurss» esot «ideoloģiskais lādiņš un nācijas pacēlums, ko Putins radījis ļoti lielā krievu sabiedrības daļā». «Kamēr Krievija runā par stipras ģimenes vērtībām, mūsu politiķi piedāvā Kārļus pārtaisīt par Karlīnēm,» viņš sūkstījās un ieteica darīt faktiski to pašu, ko Putins — strādāt pie «nacionālas valsts ideoloģijas, vēstures un nācijas vīziju popularizēšanas».

Protams, Putina «konservatīvā vīzija tautai» ir Potjomkina sādža un tāds pats ārpolitikas rīks un hibrīdkara ierocis kā «cilvēktiesību aizstāvība» kaimiņvalstīs. Krievijā ir pasaulē otrs augstākais abortu līmenis, un, kaut gan 77% iedzīvotāju aptaujās dēvē sevi par «ticīgajiem», tikai 17% apmeklē dievkalpojumus vismaz reizi mēnesī. Taču Putina «stratēģiskais konservatīvisms» nav mazāk bīstams par Kremļa plānveidīgi kopto «stratēģisko korupciju».

Latvijas «īsteno patriotu» un viņu domubiedru citur Eiropā valsts iekārtojuma vīzijai izrādās esam tuvs Krievijas ciniskā vizionāra veidotais režīms ar tā agresīvo antieiropeiskumu, antiamerikānismu, antiliberālismu, vadonismu, ksenofobiju un Musolīni diktatūras parauga fašismu un valstisku nacionālismu.

Arī birku uzkarināšana oponentiem ir tipisks totalitāru ideologu paņēmiens. Staļina laiku Krievijā pietika kādu nodēvēt par «tautas ienaidnieku», lai noliktu pie sienas. Ādolfa Hitlera laikos ieskaitīšana «neāriešu» kategorijā veselām tautām nozīmēja ceļu uz gāzes kamerām. Mūsmāju pašpasludinātie «patrioti» pagaidām tikai nomētā oponentus ar Kremļa polittehnologu tiražētām «kultūrmarksistu», «sorosistu» un «liberālo totalitāristu» palamām, lai arī jāšaubās, vai paši saprot, ko īsti tās nozīmē.

Ievērības vērtas ir Iesalnieka jēdzieniskās mokas ideoloģiskajā jaunībā. «Nu, par terminoloģiju vēl vajadzētu padomāt,» domātājs rakstīja tviterī 2009.gadā. «Tas «liberālfašisms» kaut kā dīvaini un nedabiski skan. Man «fašisms» neasociējas ne ar ko sliktu.»

Nudien, vai tad Hitlers nebija Dižvācijas patriots un Musolīni — īstens itāļu nacionālists? Tomēr līdz 2015.gadam terminoloģija Iesalniekam bija gatava — ienaidnieki ir «totalitāri liberāļi» un «kultūrmarksisti» (tiesa, jāvaicā, vai tad marksists Staļins nebija ultrakonservatīvs Krievijas patriots?), un Hitlera «Mein Kampf» komplektā ar mietiem — labākais līdzeklis, ko viņš ieteica pret tradicionālo vērtību zaimotājiem.

Lai ģenēze saprotamāka, der atgādināt dažus no Iesalnieka «neapdomīgiem jaunības izteikumiem», kā pirms vēlēšanām 2014.gadā partijas biedra ideoloģiskos meklējumus skaidroja NA premjerministra amata kandidāts Roberts Zīle. (Bet ministrs Rasnačs šopavasar, taujāts par parlamentāro sekretāru, ieteica atcerēties, kas jaunībā bijis Jasirs Arafats; proti, ka bijis terorists. Sak, normāli.)

«Ja latviešu un baltā rase kopumā nevarēs pastāvēt par sevi, tad tie iznīks.» «Arī šodien var redzēt krievus, kuri ārieša ideāltipam ir pat ļoti tuvu.» «Kad nacionālisti nonāks pie varas, «vispārpiespiestas» būs normas, kas balstīsies etniskā nacionālisma vērtību sistēmā.» «Tiesiskums saglabāsies, taču tas tiks interpretēts nacionālkonservatīvā garā.» «Nacionālisti šobrīd Latvijā ne tuvu nav tik spēcīgi, kādi bija Ulmanis, Hitlers vai Musolīni, pirms viņi pārņēma varu. Bet kas zina — varbūt nākošajā krīzē jau viss būs savādāk :)» *

Kremlisko fašistu dienaskārtība

Iesalnieks laikam neapmeklēja Eiropas neonacistu saietu Sanktpēterburgā pērnvasar, kurā piedalījās raiba radikālu «patriotu» kompānija no daudzām valstīm. (Dzintars ap to laiku LTV 1:1 intervijā kārtējo reizi pajūsmoja par līdera Putina spēju iedot «tautai vīziju».) Varbūt nav arī aizņēmies no Kremļa kontrolētām bankām miljonus kā Francijas Nacionālās frontes Marina Lepēna. Un vēl nav bijis Kremlī pie Putina kā Ungārijas nacionālistiskais premjerministrs Viktors Orbans, kas tur palaikam apbrīno «vareno Krieviju», kurai esot «diža nākotne». (Toties, par laimi, nav arī apšāvis masveidā bērnus kā 2011.gadā Anderss Breivīks Norvēģijā, kura upuri Iesalnieka ieskatā «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas».)

Tomēr mūsmāju nacionālistu konservatīvisma uzbangojumi parasti sakrīt ar Kremļa kampaņām gan laikā, gan tematiski. Vairāku mēnešu diskusijas par «tikumību» pērn noritēja līdztekus Krievijas propagandas «tradicionālo vērtību» popularizēšanas kampaņai, ar ko novērsa uzmanību no kara Ukrainā. Tā plūdeni pārauga antiimigrācijas kā «civilizāciju kara» kampaņā, ko Krievija veicina ar finansiālu un informatīvu atbalstu galēji labējiem un galēji kreisajiem politiķiem Eiropā.

Latvijas «nacionālistu» nepatika pret Eiropu ir vēsturiska un sirsnīga, bet «liberālisms» viņiem šķiet lielāks drauds un ienaidnieks nekā vēlētājiem arvien paviršāk rādītais «krievi nāk!» bubulis («nacionālo instinktu uzturēšanai», kā skaidrojis Iesalnieks). Latvijai «jāatsakās no domas par brūkošo Eiropas Savienību», 2002.gadā sludināja Dzintars. Bet Iesalniekam 2003.gadā bija «stipras aizdomas», ka Krievijas ietekmes pieaugums, ja neiestāsimies ES, tiekot pārspīlēti «dramatizēts», «lai tautai iedzītu nepamatotas bažas».

Paliek jautājums, kas liek viņiem šobrīd justies tik stipriem, ka Iesalnieks arī Valsts prezidentu sūta pastāvēt pie ratiem — uz Raimonda Vējoņa kritiku par TM ideoloģizēto kampaņu pret Stambulas konvenciju rupji atcērt: «Prezidenta kungs. Kamēr NA būs atbildīga par TM, ministrija nebūs liberāļu rupors. Punkts.» Tūlīt pie varas Latvijā nāks Hitlers vai vismaz Ulmanis? Varbūt Putins pats? Katrā ziņā punktu te nevar likt.

Atsauces:

Publiski "kaunina" Tieslietu ministrijas darbinieku

Uz augšu
Back