Tikšanās ar 97 gadus veco virsnieku Alfrēdu Porieti, Latviešu Lāčplēšu dižcilts apvienības vīru, ir kā sastapšanās ar leģendu. Satikšanās gluži vai ar visu 20. gadsimtu, kurā viņš pārbaudījumos nav zaudējis neko no virsnieka staltuma.
Tēvzemes gadsimta liecinieks Alfrēds Porietis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Laikā starp Lāčplēša dienu un valsts dzimšanas svētkiem kā gara acīm redzam karaliski iznesīgus vīrus Latvijas brīvības kareivjus. Tie bija viņi, kas veidoja brīvvalsts mugurkaulu, bija tās uzticamākais spēks, pret kuriem svešā okupācijas vara vērsās visnežēlīgāk. Majora Alfrēda Porieša runā apdzeltējušai fotogrāfijai līdzīgā aina pārtop dzīvā stāstā. Dzīves pinumā daudz spilgtu pavedienu – atgriešanās no bēgļu gaitām Krievijā 1919. gadā vienā liellaivā ar pēdējo Krustpils pils baronu Nikolaju fon Korfu, leitnanta pakāpes un zobena saņemšana no kara ministra Jāņa Baloža rokām, tikšanās ar Kārli Ulmani, Zviedrijas karali Gustavu II, gaišreģi Finku, Baigā gada un Latvijas armijas virsnieku slaktiņa pieredzēšana Litenē 1941. gadā, no kura liktenis paglāba, ieskaitīšana Sarkanajā armijā, leģionāra gaitas, nāves tuksneša pieredzējums Intā... Alfrēds atzīst, ka tikai ticība brīvai Latvijai palīdzējusi izturēt vistumšāko laiku. Tieši 1993. gada 18. novembrī sirmais virsnieks saņēma atpakaļ savu dienesta pakāpi un, paaugstināts par Latvijas armijas majoru, – arī majora formastērpu, ko lepni tērpj ikkatros svētkos.
A. Porietis Latvijas kara skolas garu iznesis cauri leģionam, lēģeriem un gariem aizmirstības gadiem līdz otrajai neatkarībai. Viņš to ietver uz visu mūžu ielāgotajos vārdos, ko, nometoties uz viena ceļa, pēc apsveikuma jaunajiem leitnantiem, teicis ģenerālim Balodim ar viņa zobenu pār plecu: "Savam godam, Latvijas slavai, Tēvzemei un brīvībai!"
Apmānīt laiku
Majors Porietis savu dzimšanas dienu svin reizē ar savu pulku – 30. septembrī. "Tolaik Krustpils pilī dislocētajā Latgales artilērijas pulkā bijām 35 virsnieki," stāsta sirmais kareivis, "tagad esmu palicis es viens pats." Alfrēdam šogad jau 97, pulkam – tikai 87, jo tieši šajā datumā 1919. gadā dibinātas pirmās LAP artilērijas baterijas. Savulaik Alfrēds pamanījies apmānīt vēsturi, jo labo sekmju dēļ kara skolā uzņemts jau 18 gados, kur citi varējuši iestāties tikai 21 gada vecumā.
Viņa stāsts, pārsteidzot ar gaišu, jauneklīgu enerģiju, ar mundru precizitāti faktos un skaitļos, tālo vēsti atnes līdz mūsdienām un pārliecinošāk par vēstures grāmatām atklāj, kā pirmās brīvvalsts laikā rūpīgi tika gatavoti augstākie virsnieki, kā viņi virzījās augšup pa karjeras kāpnēm. A. Porietis kara māku spoži pilnveidoja gan aviācijas, gan jātnieku pulkā, gan vadot deju vakarus un sporta sacensības. Mācoties Augstākajā kara skolā, bijuši skaistākie gadi, īpaši 18. novembra svētki un parādes līdzās augstākajām valsts amatpersonām.
Vēstures labirints
Alfrēds Porietis mundrs un rosīgs ir ne tikai ikdienā mājās, palīdzot dārzā, sakraujot glītās grēdiņās malku, soļojot uz veikalu. Majors Porietis joprojām aktīvi piedalās arī Latviešu virsnieku apvienības norisēs Rīgā, sadarbojas ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju jauno virsnieku kadru audzināšanā, tiekas ar mazpulcēniem, jaunsargiem un skolu jaunatni. Tomēr atzīst, ka ar savas valsts vēstures mācīšanu un patriotisko audzināšanu viss kārtībā vis neesot, kas jaunajiem, nezinot daudz svarīgu faktu, traucē izprast savas zemes sarežģīto vēsturi.
Tāpat Alfrēda pieredzēto. Sarkanarmiešu rindas, leģions... Pēc Vācijas kapitulācijas Alfrēds mēģināja represiju sietam izslīdēt, taču liktenis bija lēmis citādi. Virsnieka personīgajās mantās iznīcinātāja smerš okšķeri atrada kāzu fotogrāfiju, kur Alfrēds kopā ar jauno sieviņu Ludmilu Vācijā bija fotografējies vācu formā ar Dzelzs krustu. Daži mēneši filtrācijas nometnēs, Šauļu cietumā, un par desmit gadiem gulagā vēl nācies čekai pateikt paldies. Viņš pieder pie tiem, kuri ne tikai spējuši izbrist no kara asins rāvas, brīnumainā kārtā kā veļi izcelties no Staļina elles pavārtes, bet arī pārmest drošu Tēvzemes mīlestības tiltu no pirmās uz otro brīvo Latviju.
***
Alfrēds Porietis
Atvaļināts majors, vecākais Latvijas armijas Augstāko kara skolu beigušais virsnieks.
Dzimis 1909. gada 30. septembrī
Mācījies Daugavpils ģimnāzijā (ar zelta medaļu beidzis 1927. gadā), Latvijas armijas kara skolā, mācījies Latvijas armijas Augstākajā kara skolā (1937–1940).
Līdz 1956. gadam atrodas ieslodzījumā Komi APSR, Intā.
Vienu gadu strādājis Madonas ceļa daļā par strādnieku, 1957. gadā iestājies kolhozā Slate, kur līdz 1988. gadam strādājis par mežkopi.
Saņēmis I un II šķiras Dzelzs krustu. 1993. gadā piešķirta majora pakāpe, bet 2002. gadā – NBS 1. pakāpes goda zīme Par nopelniem.
Dzīvesbiedres Ludmila un Irma. Ir dēls Viesturs, meitas – Inese un Dzintra, kā arī pieci mazbērni.
***
Tālivaldis Bērziņš, Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdis:
"Majors Porietis ir īsts latviešu virsnieks, kam interesē tautas izdzīvošana un pastāvēšana, jaunatnes audzināšana, savas valsts bruņoto spēku gods un slava. Viņš ir virsnieks, kurš aizvien jūtas par to atbildīgs. Otrā pasaules kara laikā ar Alfrēdu kopā vienā zenītartilērijas pulkā, tagad tiekamies Virsnieku apvienības birojā, bieži sazvanāmies un sarakstāmies. Viņa aktīvais dzīvesveids ir tas, kas uztur formā.