Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Helsinki 86" dalībnieks: Otrreiz tā vairs nerīkotos

"Helsinki 86" dalībnieks: Otrreiz tā vairs nerīkotos
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Mūsu valsts dibināšanas 88. gadskārta. Tomēr brīvības izjūta šodien daudziem cilvēkiem ir tik dažāda. Piemēram, ne kripatiņas baiļu, tikai lepnums, spīts un pacilātība. Ar tādām izjūtām tolaik vēl okupētajā Latvijā pie Brīvības pieminekļa valsts atceres dienās ziedus nolikt devās drosmīgākie mūsu valsts vīri – grupas "Helsinki 86" dalībnieki. Uzdrošinoties 18. novembrī mastā uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, viņi riskēja ar savu drošību un dzīvību. Otrreiz tā vairs nerīkotos, ar nožēlu balsī saka viens no savulaik aktīvākajiem "Helsinki 86" dalībniekiem Ārijs Tomsons.

Savā virpošanas darbnīcā Ārijs Tomsons asina cirvi, tuvējā mežā koks, no kā iznāktu labs karoga masts. Ārijs ir patriots kopš bērnības.

Ārijs Tomsons: "Pēc kara mēs bijām vienīgie no visas skolas, kas neiestājāmies ne pionieros, ne komjauniešos. Redzot, ka latviešu valodu tikpat kā runāt nedrīkst, tikai krieviski vien. Mamma un tēvs man arī bija nacionāli noskaņoti. Es no mazām dienām jutu pret komunismu."

Puikas gados Ārijs uzmeistaroja pirmo radioaparātu un klausījās Amerikas ziņas, tās viņu vēl vairāk rosināja būt pret komunistu varu.

Kopā ar "Helsinki 86" 1987. gada 14. jūnijā vairāki tūkstoši tautiešu tika sapulcināti pie Brīvības pieminekļa, godinot deportētos latviešus. Par drosmīgiem izteicieniem un darbību Ārijs apcietināts vairākkārt, izciešot daudz pazemojumu.

Ārijs Tomsons: "Divi nemaz nebija ieslodzītie. Tos speciāli ielika, lai mani varētu dauzīt."

Jau daudzus gadus valsts svētkos pie Brīvības pieminekļa Ārijs vairs neiet. 18. novembrī karogu paštaisītajā mastā viņš uzvilks vien savam priekam.

Ārijs Tomsons: "Man ir sirds pilna. 50 latu pensija. Ko es par to varu izdarīt? No kā dzīvot? Kaut kur aizbraukt? Neko. Tauta ir novesta līdz pēdējam bezdibenim. Vienkārši mirstīgie, kam ir darbs, tie nezina, ko par savu darbu prasīt. Tie, kuriem nav darba, tie izmisumā var prātā sajukt. Tie nesaprot, ko iesākt. Mēs gājām ar pacilātu garastāvokli, entuziasmu, ar nākotnes izjūtām par brīvu Latviju. Bet tagad ir tikai formāli, vairāk nekas tur nav. Šodien visi domā tikai par vienu – kā tikt pie bagātības, pie naudas."

Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu