Astainie abinieki tritoni

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Lielais tritons Triturus cristatus

Vasaras nogalē viņi ir īsteni sauszemes apdzīvotāji. Un tādi būs līdz pat pavasarim. Bet no aprīļa līdz jūlija vidum, augustam viņi dzīvo tikai ūdenī. Pacietīgāki vērotāji tad var noskatīties, kā, airēdamies ar relatīvi ļoti vienāda garuma īsajām kājiņām, kas piekļautas ķermenim, viļņveidīgi izlocīdami no sāniem saplacināto asti, viņi periodiski metas augšup, iekampj mutē gaisu un atkal pazūd dziļumā.

Ūdens ķirzakas vai mīkstās ķirzakas – tā tautā pie mums vietām dēvē šos radījumus. To pieminu tādēļ, lai būtu iemesls paziņot, ka ar ķirzakām, kas pieder rāpuļu klasei, viņiem ir tikpat maz kopīga, cik, teiksim, delfīniem (zīdītāju klase) ar haizivīm (skrimšļzivju klase), – vienīgi ārēja līdzība. Šā stāsta galvenie varoņi pieder abinieku jeb amfībiju klasei, tātad sistemātiski viņi ir rados (tiesa, ne īpaši tuvos) ar vardēm un krupjiem.

Mazais tritons Triturus vulgaris

Laiks pateikt: līdz šim stāstīju un turpmāk stāstīšu par tritoniem – astaino abinieku kārtas pārstāvjiem. Agrāko laiku latviešu dabaszinātniskajā literatūrā tie minēti arī ar nosaukumiem ūdeņdrēžas, šķirzutnes, šķerzutnes. Ja jūs jautātu, kāpēc tritons ir tritons, es atbildētu: droši vien tāpēc, ka vairošanās periodā viņš atgādina kādu ūdens dievību, proti, Tritons – Neptūna un Venēras dēls – grieķu mitoloģijā ir jūras dievs.

Mazais tritons Triturus vulgaris

Nezinošs vai paviršs vērotājs, ieraudzījis tritonu, pirmajā acu uzmetienā tiešām var noturēt to par ķirzaku. Kā jau minēju, daļēja līdzība tritonam ar ķirzaku ir, taču tikai ārēja. Nezinātājam visvieglāk atšķirt abinieku no līdzīga rāpuļa ir aplūkojot vai aptaustot dzīvnieciņa ādu. Ķirzakas āda ir sausa un klāta ar zvīņām, tritona āda – valga un bez zvīņām.

Mazais un lielais — divas sugas

Mazais tritons (Triturus vulgaris) ir parastākais astainais abinieks gan Latvijā, gan Eiropā kopumā. Jā, Latvijas teritorijā parkos, dārzos, jauktu un lapu koku mežos, krūmājos, upju un ezeru palienēs, vecupēs grūti būtu atrast paseklu dīķīti, nelielu, aizaugušu ezeriņu, vecu, ar ūdeni pildītu būvbedri vai grāvi, kurā pavasarī nedzīvotu kāds mazo tritonu pāris. Bet atklātas ūdenstilpes gan šiem abiniekiem nav īsti pa prātam. Arī lielos, dziļos ezeros un straujās upēs tie nemājo. Toties viņi nav īpaši prasīgi pret ūdens tīrību, tāpēc ir parasti iemītnieki arī saduļķotās un pat cilvēku piesārņotās vietās.

Lielais tritons Triturus cristatus

Vērtējot globālāk, mazā tritona apdzīvotā teritorija ietver visu Eiropu, izņemot Francijas dienviddaļu un Pireneju pussalu, tas itin bieži sastopams arī Rietumsibīrijā un Rietumāzijā līdz pat Altaja kalniem, dienvidos areāla robeža iesniedzas Armēnijā, ziemeļos – Skandināvijas vidienē.

Tagad ir jau septembris – gada siltā sezona sliecas uz beigām. Tomēr vēl nav par vēlu ieteikt: paceliet kādu miklākā vietā gulošu dēli vai paveliet akmeni! Iespējams, zem tā pamanīsit zemei pieplakušu nelielu, aptuveni 6-9 centimetrus garu kustonīti. Mazais tritons! Pieaudzis. Pievērsiet uzmanību tam, ka gandrīz puse no viņa necilā garuma ir aste. Brūnganā mugurpuse labi maskē radījumu uz valgās zemes fona. Bet apgrieziet dzīvnieciņu augšpēdus un ieraudzīsit tā uzkrītoši oranždzelteno, ar nelieliem tumšiem plankumiņiem klāto vēderu. Šāda grozīšana tritoniņam acīm redzami nepatīk, abinieks mēģina bēgt. Protams, ja par bēgšanu var uzskatīt kaut arī steidzīgu, tomēr lācīgu, gāzelīgu čāpošanu. Īsu brītiņu papriecājušies par simpātisko dabas veidojumu, atkal apsedziet viņu ar to pašu akmeni vai dēli, jo ilgstoša atrašanās saulē ir kaitīga dzīvnieciņa veselībai.

Lielā tritona (Triturus cristatus) kopējais areāls ir mazāks nekā mazajam tritonam. Tāpat kā mazajam – visa Eiropa, izņemot Francijas dienviddaļu un Pireneju pussalu, un Skandināvijas pussalas ziemeļu daļa, bet uz austrumiem – tikai līdz Urālu kalniem un Sverdlovskas apgabalam Krievijā, kā arī Mazāzijas ziemeļdaļa. Visā areālā lielais tritons sastopams krietni retāk un nevienmērīgāk par savu augumā necilāko radinieku. Arī Latvijā sastopams retāk un nevienmērīgi. Tomēr varam lepoties – Kurzemē, jo īpaši tās dienviddaļā, zināmas relatīvi daudzas lielā tritona atradnes, starp tām – arī īpatņu skaita ziņā lielākās zināmās atradnes Eiropā. Tajā pašā laikā Latvijas otrā galā – Ziemeļvidzemē – ir liela teritorija, kurā nav zināma pilnīgi neviena šīs sugas atradne.

Lielais tritons Triturus cristatus

Vislabprātāk lielais tritons mitinās plašās, mežainās upju ielejās, tomēr itin bieži sastopams arī citviet. Siltās sezonas sākumu viņš, tāpat kā mazais tritons, pavada stāvošos un lēni tekošos ūdeņos. Galvenokārt tie ir dīķi, grāvji vai kanāli, arī vecupes, nereti grants karjeri un pat aizauguši ezeriņi. Atšķirībā no mazā tritona lielais nelabprāt piemājo ūdenstilpēs ar nabadzīgu augāju vai duļķainu ūdeni.

No mazākā ciltsbrāļa lielo tritonu viegli atšķirsit pēc divtik garā ķermeņa (14-16 centimetri), stipri tumšās, pat melnās virspuses, salīdzinoši masīvās, platās, no ķermeņa pamanāmi norobežotās galvas, nelīdzenās, rupjgraudainās ādas un koši dzeltenās vai oranžās, melni plankumotās vēderpuses. Mazajam tritonam galva nemanāmi pāriet rumpī, bet āda ir sīkgraudaina, gandrīz gluda. Saposušies kāzām

Lielais tritons Triturus cristatus

Dzimumaktivitāte tritoniem ik pavasari sākas tad, kad ūdens viņu apdzīvotajā ūdenstilpē uzsilst līdz aptuveni plus septiņiem grādiem. Taču «kāzām» viņi ir sagatavojušies jau iepriekš. Pirmkārt, lai būtu vieglāk airēties, uz pakaļkāju pirkstiem viņiem izveidojušās peldpleznas. Protams, dzīvnieki ir uzposušies – tapuši raibāki jeb daudzkrāsaināki un spilgtāki. Tēviņiem turklāt uz muguras izveidojusies robota «spura» – sekstei līdzīgi ādas lēveri. Tāda attīstījusies arī uz astes. Mazajam tritonam šis veidojums izrotāts ar gaišzilu svītru un koši oranžu apmali, smaili robots un viscaur nepārtraukts, lielajam tritonam «spuras» robiņi ir noapaļoti, virs kloākas tā pārtraukta ar dziļu iežmaugu, rotājumam – perlamutrzila, balta un oranža svītra. Šīs, zinātnieku terminoloģiju lietojot, tritonu sekundārās dzimumpazīmes izveidojas ātri – nieka divās trīs dienās. Pētnieki uzskata, ka spurai ir nozīme ne vien kā dzimumpazīmei, bet arī kā elpošanas virsmu palielinošam veidojumam, jo tritoni ūdens periodā elpo ne vien ar plaušām, kurās gaisu uzņem, uzpeldot virs ūdens, bet arī caur ādu. Loģiski, bet... Hm... Vai tad mātītēm, kam spura neveidojas, jāuzņem mazāk skābekļa?

Par neaizmirstamu ainu liecinieku kļūst ikviens, kurš vēro tritonu uzvedību nārsta laikā. To vislabāk darīt, ja abinieku pārītis pavasarī ielaists atbilstoši iekārtotā akvārijā. Mīlas rotaļu laikā tritonu tēviņš peld nopakaļ mātītei – te nedaudz atpaliek, te, strauji izmetot pusloku, paliek tās priekšā ar uzmestu kūkumu un dižojoties viļņveidīgi izloka asti. Mazpamazām tēviņa kustības kļūst arvien satrauktākas. Kaisles pilns, viņš drebēdams dejo ap pielūgsmes objektu un cenšas novietoties tā, lai parādītu «līgavai» savu košo muguras spuru visā krāšņumā. Aizraujošs skats! Tomēr jāatzīst, ka tēviņa ķermeņa izlocīšana nepieciešama ne vien lai dižotos, bet arī tāpēc, lai ar kustoties radīto ūdens plūsmu kairinātu mātītes sānu līnijas receptorus un vienlaikus raidītu viņas virzienā no savas kloākas izdalītu, īpašus feromonus saturošu vielu.

Tēviņa lielīšanās ilgst dienām, līdz beidzot «dāma» ir gatava atsaukties «līgavaiņa» aicinājumam. Viņa pavēsta par to, provokatīvi pieduroties ar purniņu lencēja astei. Šī situācija uzbudina arī pašu mātīti – viņa, vārda tiešā nozīmē, sāk trīcēt. Tēviņš to, protams, jūt un redz, viņa kustības – ķermeņa izlocīšana, astes plivināšana – kļūst zibenīgas, nu jau tēviņš šad tad uzsit ar asti pa partneres sāniem, biksta to ar galvu... Bet tad viņš pēkšņi pārtrauc šīs izdarības un steidz aizpeldēt pie kāda auga, uz kura izlaiž no kloākas tā sauktās spermatoforas – ar sēklu pildītus gļotainus maisiņus. Mātīte, izmantojot ožu, atrod partnera izdalītos, pie zāles pielipušos dzimumšūnu kamoliņus un veikli uztver tos ar savu kloāku.

Tritonu mātītēm raksturīgi, ka oliņas viņas nērš ar starplaikiem, tāpēc spermatozoīdi nonāk un glabājas tā sauktajā spermotēkā (kloākas kabatveida padziļinājumā), no kurienes tie vēlāk porcijās pievienojas periodiski garām slīdošajām olšūnām. Interesanti: lai gan, kā redzat, «mīlēšanās» laikā tritonu kloākas nekontaktē, apaugļošanās tiem, atšķirībā no bezastainajiem abiniekiem (vardēm, krupjiem u. c.), tomēr ir iekšēja. Ikriņus ietin lapās vai pielipina

Mazā tritona mātīte katru iznērsto ikriņu ar pakaļkājām rūpīgi ievīsta ūdensauga lapā, kas salīp ar gļotaino ikriņa apvalku. Taču par «šūpuli» neder jebkura pirmā patrāpījusies lapa. Tritonu mātītes manā akvārijā apstaigāja daudzus augus, apostīja lapu pēc lapas, līdz atrada piemērotu. Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem viņas vadījās. Nespēju saskatīt nekādu atšķirību starp tām lapām, kas tika izbrāķētas, un tām, kurās tritonenes saudzīgi ietina ikriņus. Un zīmīgi, ka ne reizi viņas nemēģināja ievīstīt oliņu lapā, kurā bija apslēpts kāds jau iepriekš iznērsts ikriņš. «Šūpuļa» sagatavošanas kustības, kad dzīvnieciņš, piespiedis kloākas atveri pie lapas, karādamies ūdenī, ar vienu pakaļkāju pietur augu, bet ar otru pakaļkāju mēģina pieliekt elastīgo, nepaklausīgo lapas maliņu no pretējās puses, izskatās visai impozanti.

Lielais tritons nārstam izvēlas dziļākas ūdenstilpes nekā mazais tritons. Viņam bez tam ir izstieptāks kāzu periods, tāpēc kopējais ūdenī uzturēšanās periods tam ir daudz ilgāks nekā mazajam tritonam. Vēl kāda ar dzimumdzīvi saistīta atšķirība: arī lielā tritona mātīte savus ikriņus (pa vienam vai virknītē pa diviem trim kopā) pielipina ūdensaugu lapu apakšpusē, taču parasti neietin tos.

Trīs mēnešus dzīvo ūdenī

Viena tritonu mātīte vairošanās sezonas laikā kopumā iznērš vidēji 150-200 ikru. Pēc divām divarpus nedēļām izšķiļas kāpuriņi, kas izskatās gandrīz kā pieaugušie; tie, protams, ir mazāki (daudz, daudz mazāki), un viņiem ir bārkstveidīgas ārējās žaunas. Tie jau no pirmajām dzīves dienām ir plēsīgi.

Kāpura sugu visvieglāk noteikt, aplūkojot asti. Lielā tritona kāpura astei ir ļoti nosmaiļots, diegveidīgs gals. Pašsaprotami, ka lielā tritona pēcnācējs ir lielāks par tāda paša vecuma mazā tritona kāpuru.

Žaunaiņu attīstība ilgst apmēram trīs mēnešus. Pēc tam notiek pārvēršanās, pēc kuras jaunie tritoniņi, kas metamorfozes rezultātā zaudējuši īpašos pielāgojumus zemūdens dzīvei, steidz atstāt dzimto dīķi. Viņi pārtapuši mazos, tomēr jau pilnvērtīgos tritonos, kas vizuāli nu vairs neatšķiras no saviem vecākiem. Vienīgi līdz dzimumgatavībai vēl jāpagaida – mazajam tritonam tā iestājas otrajā, bet lielajam – trešajā dzīves gadā.

Dievina slīkstošas sliekas

Uzturēdamies ūdenstilpē, pieaugušie tritoni rosās augu diennakti: ne tikai nodarbojas ar dzimtas turpināšanu, bet, atšķirībā no bezastainajiem abiniekiem, kas nārsta laikā gavē, viņi arī negausīgi barojas. Tritoni ķer un ēd ūdens kukaiņus, masveidā iznīcina kukaiņu – gan ūdenskukaiņu, gan sauszemes kukaiņu – ūdenī mītošo jauno paaudzi (kāpurus, kūniņas). Netiek saudzēti arī visādi nelieli vēžveidīgie (ciklopi, sānpeldes, dafnijas), tāpat ūdens moluski un dažādi citi radījumi, starp kuriem trāpās arī... abinieku kāpuri.

Rezumējot: tritoni tvarsta faktiski visu, kas vien kustas un smaržo pēc gaļas, bet ne visu notiesā, piemēram, viņi itin azartiski kampj mutē indīgās ūdensērcītes, bet tūdaļ pat tās izspļauj. Izspļauti tiek arī tie satvertie kukaiņi, kuriem ir cietāks hitīna apvalks. Tiesa, nekāda mācība no aplamajiem kampieniem netiek gūta.

Īpaša delikatese abu sugu tritoniem ir sliekas. Dzīvnieki neatsakās no tām, pat būdami paēduši. Sajutis sliekas smaržu, neviens tritons, pat tad, ja zemes tārpa izmēri pārsniedz viņa paša izmērus, nespēj noturēties pretī kārdinājumam mēģināt iedabūt to savā gremošanas sistēmā. Neviens tritons šo kārdinājumu nespēj bezkaislīgi pārvarēt pat pašos intīmākajos savas dzīves brīžos. Vai nav muļķīgi – košā «kāzu uzvalkā» tērpies kavalieris pārtrauc lakstošanos ap mātīti, lai... pievērstos slīkstošai sliekai?! Vai (manuprāt, vēl muļķīgāk) – dāma, kas teju teju gatava atsaucīgi reaģēt uz pielūdzēja provocējošajām izdarībām, pēkšņi uzklūp tārpam...

Pelēcīgā sauszemes dzīve

Pieaugušie tritoni ik gadu pēc tam, kad pārdzīvojuši pēcnācēju radīšanas nopietno darbu, «noģērbj» savu «kāzu» ietērpu – ķermeņa krāsojums kļūst neuzkrītošāks, izzūd ādas kroka uz muguras, uz astes. Tiesa, lielā tritona tēviņam arī pēc nārsta perioda, jau uz sauszemes dzīvojot, nelielas spuras paliekas uz muguras ir manāmas.

Kad tritoni pārcēlušies dzīvei uz sauszemes, tos ieraudzīt ir grūti, jo abinieki, kas ūdens periodā bija rosīgi visu diennakti, kļūst par krēslas un tumsas dzīvniekiem. Ko tie naktīs dara? Naktīs, reizumis arī lietainās dienās viņi pamet slēptuves un iziet medībās – barības (slieku, sauszemes kukaiņu, to kāpuru, dažādu vēžveidīgo un gliemju) meklējumos.

Dienā tritoni slēpjas no saules, ielīduši meža zemsedzē, zem koku mizas, zem celmiem, zem dēļiem, bieži – zem akmeņiem, lapu, zaru kaudzēs, dažādu dzīvnieku alās, ēku drupās, pagrabos, – parasti netālu no ūdenstilpes, kurā mituši vasaras sākumā.

Ziemo bariņos

Rudenī, septembra beigās, oktobrī Latvijas astainās amfībijas dodas ziemot; mazie tritoni to dara mazliet agrāk par lielajiem. Ziemo uz sauszemes, paras-sti turpat, kur mēdza uzturēties vasarā, vai netālu no šīm teritorijām. Bieža parādība ir ziemošana «kompānijā», tostarp jauktā – mazie tritoni pārlaiž auksto sezonu vienkop ar lielajiem.

Vislabprātāk par ziemotuvēm tritoni izraugās lielas lapu kaudzes, dažādas alas, pussatrupējušu celmu saknes un citas tamlīdzīgas vietas, nereti – pagrabus, diemžēl arī tādus, no kuriem pavasarī paši saviem spēkiem vairs nespēj izkļūt...

Uz augšu