Ar Smiļģi

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kad gandrīz pēc nedēļas, 23. novembrī, priekškaru vērs gadskārtējā "Spēlmaņu nakts", teatrāļu svētki tradicionāli notiks tieši Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Šoreiz – simt divdesmitajā.

Mūsu vidū vairs ir tikai nedaudzi, kuri bijuši līdzās dižajam skatuves mākslas meistaram. Viena no viņiem ir Mudīte Šneidere. Aktrise, kura Dailes teātrī ienāca 1955. gadā. Smiļģis no tā aizgāja 1967. gadā. Uz vecās Dailītes skatuves viņi bija kopā divpadsmit gadus.

Vārds Mudītei Šneiderei.

Kamēr notver īsto mirkli

Tā slavenā Smiļģa bilde, kas tagad redzama uz vecās Dailītes fasādes, fotografēta no slēptuves, Gunāram Bindem tupot aiz upeņu krūmiem teātra ģēnija dārzā.

Jo, redz, lai no kāda attāluma sajutis uz sevi vērsto fotoobjektīva "aci", Dailes teātra dibinātājs momentā pieņēma Cēzara pozu. Viņš ļoti tēloja. Arnolds Plaudis, zinādams šo ģēnija vājību, bija izdomājis Smiļģim ļoti interesantas sarunas tēmas, lai Smiļģis izpaustos visā savā plašumā un iespējamās emocijās. Stāsta, abi sprieduši stundām ilgi. Tikām Binde izlietojis astoņas filmiņas, kurās galu galā noķēris to mirkli, kas nu redzams fotoattēlā uz vecās Dailītes fasādes. Tajā iemūžināta vārdos grūti ietverama dzīves īstenība un Smiļģa personības atklāsmes mirklis.

Ak, trollis, trollis, Dovres vecis

Kad pirmo reizi mūžā ieraudzīju Smiļģi, viņš bija jau stipri gados, kaut, patiesību sakot, jaunāks nekā es tagad. Viņam bija sešdesmit pieci, man, pēdējā kursa audzēknei, divdesmit viens. Smiļģis likās pārdabisks. Matus krāsoja zili melnus, to vizuļojums kā no varavīksnes, kā eļļas plankumi uz asfalta, bet visam šim krāšņumam no apakšas pastāvīgi spraucās laukā dabiski sirmie. Salīdzinot ar viņa augumu, meistaram bija ļoti liela galva. Viņš staigāja tik izriestām krūtīm, ka par spīti patiesībā nemaz ne tik dižajam stāvam atstāja ļoti liela auguma vīra iespaidu. No acumirkļa skata – kā piepūties balodis pilnu guzu. Mute ar spēcīgi veidotajiem zobiem, kas jau vairs nebija viņa, reizumis vaļā vai līdz gudrības asajiem. Tā ir, ka pirmā šā vīra redzēšana bija graujoša, zināma mērā vai atgrūdoša – nu, tāds nepareizs cilvēks… trollis, kas trollis, pilnīgs Dovres vecis!

Ar dziļu traģismu un traku temperamentu Tikko biju ienākusi Dailes teātrī, kad uzzināju – man būs jāspēlē epizodē Andreja Upīša lugā "Ziedošais tuksnesis".

… Smiļģis uznāk uz skatuves, paņem manu roku, saspiež tik stipri kā īsts troļļu vecis, radot vai gluži nereālas sajūtas. Man, lūk, šāds uzdevums: kādā krogā, kas saucas "Alhambra", īstā uzdzīves vietā, jūs esat meitene, kas nodota izvirtībai. Un tad nu vecāki viņu atrod šajā perēklī… Vecākus spēlēs Emīls Mačs un Lilija Žvīgule. Viņi, stāsta Smiļģis, gribēs jūs no šā zaņķa aizvest. Meistars runā, un spiež manu delnu ar savu silto un diezgan miklo roku, kā jau visiem saules cilvēkiem, un saka: "Un man no jums te vajag vispirms dziļ trāģism un pēc tam zvērr temperament" (še vietā saglabāt Eduarda Smiļģa runas manieri. – V. K.). Bet ko un kā īsti darīt, viņš, protams, nepasaka. Viss atstāts pilnīgai improvizācijai. Bet mums, Alfreda Amtmaņa-Briedīša, Veras Baļunas un Alfrēda Jaunušana skolā, Nacionālajam teātrim audzinātiem – no kurienes nācu arī es, – no Dieva puses tika likts pie sirds nespēlēt traģēdiju un nerādīt temperamentu. Mums bija mācīts tā: traģēdija izdosies tad, ja skatītājs zālē redzēs, ka izrādes varoņiem nesokas sasniegt savas vēlmes, piepildīt mīlestību… Bet tu pats šo traģēdiju nekādi nedrīksti rādīt. Un te pēkšņi no manis prasa divus manā iepriekšējā skolā absolūtus aizliegumus! Īsts ārprāts.

– Un tagad ejiet, spēlējiet! – sacīja Smiļģis un pats apsēdās zālē.

Ko un kā darīt, neviena vārda. Tā vēl būtu tikai pusbēda, ja vispirms tiktu samēģināts Mazajā zālē pie Felicitas Ertneres. Tur aktieri ieguva ticību sev. Bet nu uzreiz uz lielās skatuves un… apkārt viss Dailes teātra ansamblis.

Stāvu. Man pretim nāk Lilija Žvīgule un Emīls Mačs un tā traģiski izstiepj rokas pret mani un sauc: "Meitiņ, meitiņ…" Un šajā mirklī es… ne no talanta, ne no kādas ārkārtējas iejušanās tēlā, bet vienkārši no spriedzes, ka apkārt ir viss Dailes teātra kolektīvs, patiesās šausmās iebrēcos – māt! – un kritu viņiem pie kājām. Kad tuvojās viens no kolēģiem, tam bija jāceļ mani augšā, es rāvos no viņa rokām ārā, un tas viss bija tik briesmīgi un tik ļoti pa īstam, un mani gandrīz vai nosviež zemē, un vēl dzirdu kādu sakām: tagad dziedi – "šai dzīvē ceļu bijis tik daudz, tik ceļa nav uz mājām…""Ziedošajā tuksnesī" bija tāda dziesma zemai balsij. Tā nu sāku smagi raustīdamās dziedāt. Vārdu sakot, tur bija viss – dziļš traģisms un zvēra temperaments. Nekad savā mūžā nebūtu domājusi, ka es kaut ko tādu varu dabūt gatavu. Manī nav traģiskas nots un nav arī tāda temperamenta. Esmu ziemeļniece un latviete ar visu savu iedzimto, diezgan rāmo dabu. Un te no zāles pēkšņi atskan:

– Labb. To mēs paturram.

Un cauri. Tā šī epizode tika nofiksēta un paturēta, un tādai nu tai vajadzēja būt katrā izrādē.

Smiļģis un Ertnere

… Mēģinām pie Felicitas Ertneres. Vēl dežūrgaisma, bet jau esam uz skatuves, vēl lugas eksemplāri rokās, jo vēl nejūtamies tik droši. Un Felicita Ertnere no zāles visu laiku vienu un to pašu:

– Nu pagaidiet, mazlietiņ savādāk, vēl vairāk izjūtas…

Bet mēs strīdamies pretī: režisor, nu ko jūs gribat? Paskatieties, te rakstīts – nikni. Un es taču tieši tā arī daru. Es jau saku "nikni".

Te pēkšņi atveras tumšās zāles aizmugures durvis un krītošās gaismas strēlē parādās Smiļģa siluets. Ertnere, sēžot vecās Dailītes ceturtajā rindā, to, protams, nemana, bet mēs no skatuves ļoti labi redzam ģēnija ēnas parādīšanos… Uzreiz visi kā stīgas, kā atsperes, kā bultas… Un Felicita Ertnere iesaucas:

– Nu, redziet, tas ir tieši tas, ko es no jums visu laiku prasu!

Smiļģa ēna vien panāca to, ka mēs kļuvām talantīgi, uzlēcām augstāk par savu ilksi. Bijām virs sevis.

Dailes teātrī Smiļģis un Ertnere bija kā dubultvārpa. Smiļģim bija garlaicīgi strādāt ar aktieri. Jo aktieris sākumā nekā nevar, taustās kā ābečnieks. Kur jāsaduras ar kautrību, nezināšanu, visgalvenais, sevis apšaubīšanu, šo aktiera darba galveno ieroci, tur blakus stāvēja Ertnere. Viņas ārkārtīgi taktiskajā klātbūtnē nebija bail. Tur varēja burtiski dīgt. Smiļģim skatīties, kā tur kaut kas dīgst, bija vienkārši garlaicīgi. Viņam tas nebija lemts. Viņš bija pārāk ugunīgs. Kad Smiļģis uzpūta elpu, tas asns varēja sadegt. Arī teātrī viņš rīkojās gluži kā savā Āgenskalna dārzā. Kad Felicita Ertnere labvēlīgā augsnē ar savām ārkārtīgi lolojošām rokām dīgstus bija izaudzinājusi un atplaucējusi krāšņās puķēs, tad Smiļģis kā dārza arhitekts rāva ārā nātres, veidoja dobes un krāvumus. Šajā ziņā viņam bija ģeniāla acs. Viņš redzēja, kā radīt parku vai kādu citu monumentālu veidojumu.

Hari, lec! Jā, Smiļģa elpa bija ugunīga. Tāpēc tajā ļoti labi dega Haris (Mudītes Šneideres dzīvesbiedrs, Dailes teātra aktieris, Eduarda Smiļģa favorīts Harijs Liepiņš – V. K.). Jo Haris ir Uguns zīmē dzimis Strēlnieks, un viņš pats bija uguns cilvēks.

Ģeniālā izrāde "Spēlēju, dancoju" vēl tikai tapa. Bet bija jau uzlikta Ģirta Vilka spirāļveidīgā dekorāciju uzbūve. No teātra gremdētavas nāca ārā un vijās augšā uz labo pusi it kā gliemežvāka spirāle. Smiļģis nemīlēja līdzeno skatuves grīdu, jo uz tās taču nekādi nevarēja izkārtot aktierus.

Harim ar savu kokli pirmoreiz bija jāparādās tieši spirāles augšējā daļā un izrādes darbībā jāienāk ar lēcienu lejā no spirāles spices.

Un kad nu Haris tur augšā nostājies, no zāles atskan Smiļģa balss:

– Un tagad jūs lect!

Smiļģis tā runāja, ka pazūd patskaņi. Lai skanētu skarbāk, bargāk.

Psihologi ir atklājuši, ka īpašības cilvēka raksturā dzīvo pāros. Piemēram, sadisms un gļēvulība. Iedomība un kautrība. Patiesību sakot, Smiļģi diezgan viegli varēja nobaidīt.

Tāpēc viņš tēloja tīģeri, un beigu beigās visi arī noticēja, ka viņš tāds ir. Un, patiesību sakot, viņš tāds arī patiešām bija. Vēl Smiļģim ļoti patika burts "r". To viņš bezgalīgi lietoja, vienā un tajā pašā vārdā pa divi lāgi. Tas, viņaprāt, piešķīra lielāku vīrišķību. Piemēram, "Harr" – tas viņam ļoti patika. Tā nu savā tīģera rūcienā dižais meistars teica:

– Harr, un tagad lect… zemmē, bet vien brrīd, paliecit gaisā!

Un Haris teica – jā.

Vēl pēc trīsdesmit gadiem teātrī visi zināja pēc šā gadījuma Harijam Liepiņam pielipušo repliku – Hari, lec!

Smiļģa klātbūtnē aktieriem varēja būt tikai viena vienīga atbilde – jā.

Kurš nebija mācījies Dailes teātra studijā, bija sajūta kā fantastikas pasaulē nonākušam, kur noris kaut kas pavisam pretējs dzīvei ārpusē. Un kad nu tiešām bija "jāstaigā pa sienu", aktieri to arī darīja.

…Ir kāda bilde, kur "Spēlēju, dancoju" mēģinājuma laikā Smiļģis un Haris līdzās sēž tā, ka abi redzami profilā. Abiem tumši mati, taisni, pareizi veidoti deguni, līdzību nav grūti saskatīt. Bet šajā bildē bija kaut kas tik īpašs, ka cilvēki vai visā nopietnībā sāka taujāt – vai tikai tajā laikā, kad Harijs Liepiņš pieteica sevi pasaulei, viņa mammai nav krustojušies ceļi ar dižo skatuves ģēniju… Jā, pat tādas valodas sāka griezties.

Aiziešana Kad Eduardam Smiļģim bija jāaiziet no paša radītā teātra, kad viņam atņēma to, kas beigu beigās bija gandrīz vai viss viņa mūžs, visi ar izbrīnu pēkšņi pamanīja, ka Vecais, kā mēs teātrī Smiļģi saucām, ir neliela, pat maza auguma cilvēks. Lielais ģēnijs it kā saplaka. Mēs gan zinājām, ka jaunības lomās viņam bija kājās apavi ar stipri paaugstinātiem papēžiem, ar kuriem citiem bija ļoti grūti paiet, taču šā ģēnija šķietami fiziskā sarukšana likās dīvaina un neparasta.

…Ar Smiļģi kopā dzīvot nebija iespējams. Viņu mīlēt nebija iespējams, ar viņu draudzēties nebija iespējams. Viņš bija kā no citas pasaules. Tāpēc viņam nebija draugu, nebija mīlošu cilvēku. Arī teātrī no viņa baidījās. Bija bijība, jā, bet par mīlestību i runas nevarēja būt.

Viņa vecajā galā, vecumdienās, kurās viņš tiešām veidoja jau mazāk vērtīgas izrādes, mums bija kauns, ka redzam sabrukumu, ka esam liecinieki ģēnija iziršanai. Teātrī valdīja spēcīga bohēma. Vecā kabinetam iet garām bija gandrīz vai bīstami. Caps – un aiz krāgas iekšā, un tur viņš stundām un stundām varēja runāt viens pats… Mēs sapratām to, ka tā vairs nevar, un reizē paši kaunējāmies no savām domām. Teātris cieta viņam līdzi. Šķita, visi kļuvām netīrāki tajā šmucīgajā sajūtā.

Pēteris Pētersons, pēc Smiļģa noteikti viens no lielākajiem vārdiem latviešu teātrī, tajā laikā jau vēlējās vadīt Daili. Bet Smiļģis visu laiku teica:

– Runcīt (tāda bija Pētera Pētersona iesauka. – V. K.), neppūs…

Tā viņš apcēla Runča bērnišķīgo patmīlību.

Kultūras ministrijā ierunājās, ka kaut kas jādara. Jo Daile sāk irt. Gan alkoholā, gan pašcieņas trūkumā. Kaut kam bija jānotiek un jāmainās. Ar Smiļģi diemžēl nebija tā, kā ar Nacionālā teātra dižgaru Alfredu Amtmani-Briedīti, kuru viņa sieva saposa un skaisti smaržīgu atveda uz teātri, un viņš ar tīru kreklu mugurā sēdēja mēģinājumā, bet Alfrēds Jaunušans ar lugas eksemplāru blakus – meistar, kā jūs domājat? Kaut visiem bija pilnīgi skaidrs, ka izrādes jau labu laiku veido Alfrēds Jaunušans pats.

Tad Kultūras ministrijā notika kāda apspriede, kuras saturu man atstāstījuši cilvēki, kas tur bija klāt. Un es viņu stāstīto atminos. Pie kultūras ministra bijuši Smiļģis un Pētersons. Ģēnijs, asaras apspiedis, vērsies pie Pētersona:

– Atstāj mani vismaz afišā. Lai tur raksta manu vārdu. Strādāt es tev netraucēšu.

Bet Pētersons iebildis – nē, tā nevarēšot, tā strādāt nevarēšot. Un viņam bija sava taisnība. Bija skaidrs, ka Dailē Pētersonam neklausīs, ja tur būs Vecais, lai kādu statusu teātra izveidotājam nu oficiāli arī piešķirtu. Tad Smiļģis teicis:

– Runci, es metīšos tavā priekšā ceļos…

Taču arī Pētersonu nav par ko vainot. Arī viņam bija sprukas, ja viņš patiesi vēlējās Daili vadīt.

Smiļģa aiziešana no Dailes teātra bija nenovēršama, taču līdz ar to viņš arī saira. Tomēr… varbūt tur nav nekā šausmīga. Kā dzīvi beidza ģeniālais komponists Bēthovens, vēl dažs labs? Varbūt tieši tāds ir ģēnija cienīgs gals.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu