Muzikālajās aprindās Kārlis Lācis ir labi pazīstams - pirmā "funk" grupa gan kopā sanāk tikai reizi gadā, taču mūziķis, būdams diplomēts pianists un komponists, izveidojies par vispusīgu mākslinieku, kuru aicina darbā gan dramatiskie teātri un muzikālo projektu organizētāji, gan pārtiju un ballīšu rīkotāji. Brīvmāksliniekam pasūtījumu netrūkst, un viņš augām dienām pavada savā studijā vienā no piecām Čaka ielas dzīvokļa istabām. Arī RB komponists uzņem pie sevis mājās - sēžam hallē pie lielā virtuves galda, uz kura rindojas "Marlboro" sudrabotās paciņas. Tās liecina par, šķiet, vienīgo mākslinieka netikumu, jo visādi citādi viņš ir diezgan kluss jauneklis un rūpīgs ģimenes galva.

Kārlis Lācis: - Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pasūtījums man ir liels gods, šādam kolektīvam rakstīju pirmoreiz. Godīgi sakot, man patīk akadēmiski pasūtījumi - to dēļ tieku diezgan bieži uzmeklēts. Es arī saprotu, ko simfoniskais orķestris no manis gaida. Parasti jaunie autori raksta savus meklējumus, bet šādu mūziku pārsvarā ir gatavi klausīties tikai viņi paši vai līdzīgi komponisti. Par nožēlu, neviens kaut ko tādu īsti negrib spēlēt. Es nerunāju par visiem autoriem, bet nereti tā saucamā jaunā mūzika ir drūma vai arī grūti atšķirama no trokšņa. Domāju, Ints (Dālderis, LNSO direktora vietas izpildītājs - aut.) cerēja, ka uzrakstīšu "funk" mūziku, taču, manuprāt, tā nebūtu gluži adekvāta svinīgam koncertam, arī rakstīt romantiskā stilā būtu riskanti - mani apēstu bez sāls. Tāpēc savam opusam izvēlējos klasiķi Jāni Mediņu, kuram nevar piesieties. "Mirkļa izvēles vilinājuma" pamattēma ir no Mediņa "Dainas", kuras partitūrā autors norādījis: "Manai sieviņai." Es arī sākumā gribēju savu darbu veltīt savai sieviņai (bijušajai televīzijas dīvai Vinetei Vilisterei, kura vēlāk strādāja Eiropas Investīciju un attīstības aģentūrā par sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju, bet šobrīd auklē otro bērniņu - aut.), taču beigās no šīs domas atteicos.

Cilvēki patiesībā grib dzirdēt skaistu, harmonisku un interesantu mūziku. Varbūt tas ir banāli, bet - ja rakstīsi tikai sev, neviens tev otrreiz neko nepasūtīs. Būdams komponists, es neiztieku bez vajadzīgajām iedvesmas lēkmēm - tās uznāk, taču man pēdējā laikā nemaz nav laika papriecāties par paveikto, jo priekšā vienmēr gaida nākamais uzdevums. Piemēram, pēc piektdienas koncerta Lielajā ģildē man uzreiz jābrauc spēlēt pasākumā Jelgavā.

Tava radošā darbība joprojām ir orientēta daudzpusīgi, un tu spēlē arī ballītēs vai arī esi pacēlis savu honorāru līdz līmenim, kad vari sēdēt mājās un komponēt?

Sēdēt mājās šodien, manuprāt, nevar atļauties neviens - finansiāli ar pasūtījumiem vien ir par maz, vēl jau arī jādzīvo. Tāpēc man ir lielie projekti, piemēram, kārtējais "Kabarē".

Vai Vineta uz tavām nakts spēlēm nav greizsirdīga?

Nav jau tā, ka es rautos pa naktīm, parasti tās ir tikai sestdienas. Vineta ir mans cilvēks un ļauj nejusties vainīgam.

Tu man teici, ka lēnām kļūsti pieaudzis un tavi uzdevumi kļūst smagāki - vai tas nozīmē, ka dzīvot ir arvien grūtāk?

Vieglāk nekļūst, tas tiesa. Atbildība tikai palielinās. Ballītes ir tāds maizes darbs, bet nopietni projekti neļauj atslābt, starp citu, tikko aizgāja manis sarakstītā mūzika baleta viencēlienam "Rīgas tango. Bez robežām".

Kā tu vispār uztver dzīvi - kā spēli vai nepārtrauktu mēģinājumu?

Es nezinu, kā to uztvert. Man nav atbildes.

Kā tavu dzīvi iespaidojusi pārcelšanās no relatīvi klusās Pārdaugavas uz pašu Rīgas centru, kas būtiski ir mainījies?

Četros gados ikviena cilvēka dzīvē daudz kas mainās, kaut ko vienu izdalīt ir grūti. Tagad ir tā - no rīta pieceļos un sēžos pie datora rakstīt notis.

Un kas tur top?

Simfoniskie darbi, "Kabarē" mūzika - no tā vien sanāk pamatīga nošu kaudze.

Skatos, te žāvējas zīdaiņa veļa - tātad savu plānu esi izpildījis un otra bērnistaba vairs nestāvēs tukša...

Jā, plāns ir izpildīts, Hugo Ričardam jau ir septiņi mēneši, viņš "aug griezdamies". Patiesībā ar viņa ienākšanu pasaulē nekas tā radikāli dzīvē nemainījās, jo pie bērniem pierod, un nav svarīgi, cik viņu ir.

Tavam vecākajam dēlam vēl nav apnicis dauzīt bungu komplektu?

Nē, Francis (7 g.) turpina dauzīt bungas, bet vienlaikus iet arī mūzikas skolā un mācās spēlēt klavieres.

Pie tevis brīvdienu vakaros parasti var sastapt daudz cilvēku, pats teici, ka reizēm sanāk vairāki desmiti viesu - šis pietuvināto loks mainās vai arī tu pieķeries noteiktiem cilvēkiem?

Pa lielam nekas nav mainījies, zināms kodols ir saglabājies, un cilvēki turpina šurp piestaigāt. No uzmanības loka gan pazudis Horens Stalbe, laikam pārāk aizrāvies ar niršanu, sen nav manīts arī Jānis Stībelis, bet uzticīga palikusi Linda Leen un paretam ienāk Normunds Rutulis. Patiesībā, izņemot "Time after time" puišus, izvēlos tikties ar cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar manu profesionālo nodarbošanos. Tā vienkārši ar gadiem izveidojies.

Interesanti, vai savu lidošanas fobiju neesi iemācījies pārvarēt?

Vēl neesmu gan, bet nākamgad kaut kā ar visu draugu palīdzību esmu nolēmis tikt no šīm bailēm vaļā. Kaut kad jau jāsāk lidot! Bet tās ir manas iekšējās problēmas.

Tu taču esi sentimentāls vīrietis - kad tā pēdējoreiz pa īstam apraudājies?

Reti apraudos. Šķiet, pēdējo reizi tas notika Franča izlaidumā bērnudārzā. Es pat nezinu, kāpēc. Pirms tam nesen bija piedzimis Hugo, un laikam kaut kas manī bija savilcies. Bet vispār asaras no manis izspiest ir diezgan grūti.

No kā tu dzīvē pa īstam baidies?

Droši vien ir daudzas lietas, no kā baidīties. Es kaut ko dzīvē sev atklāju, tad no kaut kā baidos un to pārvaru - tas ir bezgalīgs process.

Par ko visbiežāk pie sevis aizdomājies?

Par to, kas konkrētajā momentā manā dzīvē ir aktuālākais.

Tā ir ikdienas saspringšana...

Jā, bet man tajā ikdienā brīžiem ir nenormāls darba grafiks. Tagad pat - kā no septembra piesēdos pie rakstīšanas, tā nevaru no tās iziet ārā.

Tu piederi pie tiem apsēstajiem, kuri dzīvo pašu radītajā pasaulē?

Nē, mūzikā akurāt es nedzīvoju, drīzāk tajā darba apjomā, ko esmu uzņēmies paveikt. Esmu radis pats ar savām lietām tikt galā. Tāds diezgan racionāls un skeptisks čalis. Es plānoju dzīvi un visu izdaru laikus, piemēram, skaņdarbs, ko rīt atskaņos, bija gatavs jau augustā. Ir tādi tipi, kuri vēl pirmatskaņojuma nedēļā nav uzrakstījuši pat pusi, bet, ja es esmu apsolījis, tad neatkāpjos. Dažreiz man pašam no tā ir grūti, bet tāds nu reiz esmu. Kad parādās problēma, tā uzreiz tiek arī risināta.

Kā tu sevi disciplinē?

Nekā īpaši. Nekad arī neesmu īsti bohēmiskā veidā relaksējies. Patiesībā nemaz nemāku piedzerties, un - arī nevelk. Pīpēju gan es šausmīgi daudz, bet paralēli tam nodarbojos ar sportu. Divreiz nedēļā ziemā eju uz skvošu, bet vasarā - orientēšanās sportā, skraidu pa mežu. Dažreiz man līdzi atbrauc ģimene, bet, kad vienreiz palaidu mežā sievu, nevarēju pēc tam sagaidīt atpakaļ. Vispār mani saista visas tās lietas, kurām ar mūziku nav nekāda sakara. Protams, man patīk izvēlētā profesija, bet brīvā laikā es to nemaz negribu.

Esi mainījies. Kam par to jāpateicas?

Uz dzīves ienestajām korekcijām var skatīties dažādi - pēc bērniem, precībām, sasniegtā. Vakar, piemēram, skatījos "Time after time" ziedu laiku publikācijas un sapratu: jā, toreiz mēs bijām naivāki. Bet ar laiku tu atskārsti, kur patiesībā dzīvo, un kļūsti piezemētāks.

Ko tu domā par valsti, kurā dzīvo?

Man absolūti viss patīk, nav tā, ka gribētos kaut ko citu. No vienas puses, man gan gribētos paplašināt savas izaugsmes iespējas uz ārpusi, bet, no otras - te viss ir rokas stiepiena attālumā. Ja es būtu populārs, piemēram, Krievijā, dzīvotu nemitīgos pārbraucienos, bet man patīk aiziet uz koncertu vai haltūru, nospēlēt un pēc divām stundām būt atkal mājās. Esmu tāds cilvēks, man nepatīk vazāties apkārt.

Ko vēl tu dari, kad neraksti mūziku - spēlējies ar bērniem, guli pie televizora?

Kad darbi paveikti, tad īsti nemaz nezinu, ko darīt tālāk, tāpēc uzreiz meklēju jaunus uzdevumus. Esmu darbaholiķis. Dažreiz jau kaut ko mājās arī palīdzu darīt, bet bērnu audzināšana ir vairāk Vinetas ziņā, ja neskaita to, ka Franci pamācu klavierspēlē. Paldies Dievam, ģimene mani respektē un pa kājām nemaisās.

Tu esi tik pareizs, gandrīz vai aprakstīšanai par garlaicīgu...

Drusku tā ir problēma priekš manis paša arī, bet tā nu viņš ir. Garlaicīgi un neinteresanti. Pašlaik man ir mērķis uzcelt vasaras māju, zemi jau nopirku pie Lielupes - tik daudz naudas, lai celtu pašā Jūrmalā, nepietika.

Kāda mūzika tevi uzrunā, ko tu atzīsti par labu esam?

Sen tāda nav trāpījusies. Veidojot aranžējumus, nākas apgūt daudz materiāla, bet aizkustināt ar kaut ko mani ir ļoti grūti. Parasti tās ir vienkāršas lietas, piemēram, ja filmā pēc dramatiskiem notikumiem divi cilvēki satiekas un dzīvo laimīgi, esmu aizkustināts. Banāli, bet tā ir patiesība. Vēl mani aizkustina fakts, kad tavas notis spēlē vesels orķestris - patīkami! Taču pēc tam gribas, lai tā būtu visu laiku...

Vai tu apzinies savu spēju robežas?

Man sanācis tā, ka profesionālā ziņā visu laiku lietas iet uz augšu. Katru dienu kaut ko mācos un aptveru. Kā pianists gan apzinos savu spēju robežas, bet mūzikas rakstīšanā sevi var nemitīgi pilnveidot. Savukārt personīgā dzīvē apzināties savu spēju robežas es neņemos! (Smejas.)

Tajā noteikti arī ir savi kompromisi, bet - lai nu paliek. Šķiet, kā lielākā daļa cilvēku šodien, arī tu, zināmā mērā pakārto sevi naudas pelnīšanai...

Viss maksā tik, cik maksā. Pēdējos gadus mani tas, par laimi, tik dikti nesatrauc. Zinu, ko varu atļauties, un to, ko droši vien nekad nevarēšu. Bet tas, ko vēlos, ir vispārcilvēcisks - atrast harmoniju ar sevi un saprast, kas tu īsti esi par čali.

Kas tad tu varētu būt par čali?

Nezinu, kad tu tam it kā pietuvojies, patiesībā saproti - atkal esi lielās auzās. Tiklīdz kaut ko saproti, iekšā uzbūvē, tā nāk atklāsme par to, ka viss ir pilnīgi nepareizi. Tā droši vien ir visiem. Atliek vienīgi strādāt un turpināt saprast vēl kaut ko.