Latviešiem tāds vienīgais – Krokodilu Harijs

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Latvšiem vienīgais krokodilu mednieks, opālu racējs, vienīgais, kas ar aborigēniem kopā svinējis Līgo un apprecējis īstu baronesi, vienīgais, kas ar helikopteru lidojis iepirkt viskiju un auto bagāžniekā audzē rozes..." Tas ir Dundagā dzimušais Arvīds Blūmentāls, kurš Austrālijas klintī izraka alu un nodibināja tur Krokodilu ligzdas demokrātisko republiku. Un nu – pārcēlies uz citiem medību laukiem.

Ievadā minētos apzīmējumus Arvīdam Blūmentālam – Krokodilu Harijam, kā viņu pazina visur pasaulē, – veltījis Rimants Ziedonis, kurš divreiz viesojies Arvīda alā Austrālijā un

uzrakstījis grāmatu Nacionālais dēkainis – krokodilu mednieks (2000). Latvijai par Arvīdu vēsta arī Ivara Selecka dokumentālā filma Gājiens ar krokodilu (1995), viņš redzams arī Anša Epnera videodienasgrāmatā Austrālijas sirdsakmens (2000), bet pasaules ekrānos demonstrētas apmēram 30 dokumentālās filmas un TV sižeti par Krokodilu Hariju, tāpat viņš un viņa ala parādās vairākās aktierfilmās, piemēram, divas minūtes filmā Mad Max 3 ar Tinu Tērneri, ar kuru Arvīds esot "ai, ai, ai, ai, kā iedzēris".

Latvijas institūta mājaslapā, sadaļā Labi pazīstami latviešu dēkaiņi, Arvīds Blūmentāls ir otrais rindā, kuru veido Dienvidamerikas džungļu pētnieks Aleksandrs Laime, Brazīlijas tīģeru mednieks Saša Ziemelis, Floridas koraļļu pils cēlājs Eduards Liedskalniņš un kalnu kāpējs Eds Viesturs. Dzimtajā Dundagā Arvīdam Blūmentālam un citiem Kurzemes stiprajiem vīriem 1995. gadā tika uzstādīta piemiņas zīme – divas tonnas smags tēlnieka Oļega Skaraiņa veidots krokodils, kuru Dundagai dāvināja Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns.

Ar tīru kreklu un meiteņu vēstulēm

Dundagas apkaimes Būdenu saimnieka Gustava dēls Arvīds piedzima 1925. gada 19. martā. Mamma Jūliņa trīs brāļus – arī vecāko Kārli un jaunāko Edgaru – reizēm esot nopērusi jau pirms brokastīm, lai tad visu dienu ir miers. Tomēr Arvīds rāmāks nepalika, un, izmācījies Dinsberģa četrgadīgajā un pēc tam Dundagas skolā, puika jau 16 gadu vecumā, 1942. gada februārī, aizlaidās no mājām un iestājās 25. Abavas brīvprātīgo bataljonā, kas vēlāk pārtapa par leģiona 15. divīzijas 33. pulku. Rīgu pēdējoreiz Arvīds redzēja 1944. gada 22. augustā.

Arī karā Arvīds neesot pratis kārtīgi uzvesties un bieži ievainots; cīņu biedriem pat tāds joks bijis: tikko noskanēja kāds šāviens, visi tūlīt jautājuši – vai atkal Blūmentālam trāpīja? Pēdējais ievainojums Arvīdu ieslodzīja sanitārajā vilcienā, kuru Vācijā krievi saņēma gūstā. Četri letiņi aizmuka uz amerikāņu zonu, tad pie angļiem, Arvīds paspēja pat gleznošanu un zīmēšanu pamācīties, bet uz Latviju netaisījās, jo zināja, ka ceļa gals būs Sibīrijā.

1947. gadā Arvīds aiz dusmām un sāpēm iestājās franču leģionā – viņa mīļā meitene Zenta Vācijā apprecēja citu. Bet drīz sapratis, ka jādodas prom no Eiropas, un līdzņemšanai salicis granātu kastē "pāris tīru kreklu, meiteņu vēstules un vācu brūtes dāvinātu kokosriekstu". Amerikāņi jauno emigrantu neņēma pretī, tad aizrakstījis vēstules uz Brazīliju, Argentīnu, Jaunzēlandi un Austrāliju. "Un visas tās zemes man atbildēja – brauc šurp, te tev būs laba dzīve. Iezīmēju četrus sērkociņus, sasviedu cepurē, samaisīju ar pirkstu un vienu izvilku. Jā, Austrālija."

Harijs vai Dandijs

Piektajā kontinentā nu reiz bija gana vietas, kur izpausties Blūmentāla nevaldāmajai dabai – tur viņš ar džipu brauca tuksnešos meklēt urānu, lai kļūtu par miljonāru; ķēra vardes kādam lielpilsētas restorānam, nolaupīja iezemiešu cilts skaistāko meiteni, sūtīja Čikāgas zinātniekiem krokodilu žulti un, par šausmām stjuartēm, dzīvus krokodilus pasta lidmašīnā uz Brisbenu. Savu pirmo krokodilu Arvīds noķēra 1955. gadā Bergtaunā, un to "tāpat kā pirmo meiteni nevar aizmirst". Starp citu, meitenes Arvīds patiešām neaizmirsa – līdz mūža galam atcerējās, ka pirmā meitene, ar kuru viņš Tiņģeru ballē dejojis, bija skolasbiedrene Ilga Kalnbērzs, bet Dundagas skolā skaistākie mati bijuši Elgai Ābols.

1968. gadā Austrālijas valdība aizliedza šaut reptiļus, bet Arvīds Blūmentāls jau sen bija kļuvis par austrāliešu ausij vieglāk uztveramo Hariju – kontinentā slavenāko krokodilu mednieku, ap kura tēlu savīts daudz leģendu. Viena no tām – Harijs esot populārās filmas Krokodilu Dandijs (1986) varoņa prototips. Pats Arvīds šo pieņēmumu vērtēja pieticīgi: "Tas filmas taisītājs visus tos notikumus ir saklausījies pa krogiem, kā jau zvejnieki un krokodilu mednieki muldās, un beigās iznāk tik jauks izpušķots storijs." Tomēr uz Rimanta Ziedoņa neatlaidīgo pratināšanu, vai Krokodilu Harijs bijis pirmais, Arvīds tomēr atzina: "Dandijs vēl Sidnejas tiltu krāsoja, kad es jau ķēru krokodilus." Par Harija noķerto krokodilu skaitu versijas ir dažādas – no 10 līdz 50 tūkstošiem reptiļu.

Krokodilu Harija leģendāro tēlu spodrinājuši arī naivi žurnālisti, kas viņu daudz aprakstījuši – spalvas meistari bieži vāca informāciju krogos, kur "dzērāji kovboji brīnumlietas stāstījuši". Teiksim, "kad viņš iebrauc pilsētā, tad izdzer to tukšu", un uz jautājumu, vai Harijs ir bīstams, Bergtaunas krodzinieks stāsta: "To mēs tikai gaidām, kad viņš kļūs bīstamāks, tad mēs viņu iesviedīsim purvā un nošausim."

Baronese un balles zāle

Vēl viena žurnālistu spodrināta leģenda – Harijs esot traks meitu ģēģeris, viņa alā notiekot visādas orģijas un izvirtības. Iegansts baumām it kā ir – vīrišķīgajā opālu racēju sabiedrībā, kur kāda dāma ieklīst varbūt reizi pusgadā, par sievišķiem runā bieži un piparoti, un arī Arvīds no runām nevairās. Kā ievērojis Rimants Ziedonis, Blūmentāls ideāli pratis pielāgoties jebkurai sabiedrībai: "Viņš var runāt kā visdainotākā Latvijas novada visdainotākais skolotājs, kad pie viņa atbrauc tipi ar kameru no Rīgas, un viņš var runāt kā kārtīgs ozis (anglosaksis – K.M.), kad ierodas buss ar skandināvu tūristiem, kas kāri meklē eksotiku. Un viņš var runāt kā īsts rīkļu rāvējs, glāžu grauzējs, kad ir savu apkārtnes vīru kompānijā."

Tomēr Krokodilu Harija attieksme pret sievietēm ir romantiskāka un godbijīgāka, Rimants Ziedonis tai atradis skaistu formulējumu – "Blūmentāla milzīgā attieksme pret sievietēm", kas viņam nozīmē "pat vairāk nekā krokodili". Viņš ir "tāds lielgabarīta mīlētājs. Sievietei viņš nedāvina bonbongtūtu, bet tūliņ sāk rakt balles zāli".

Sieviešu viņa dzīvē patiešām ir daudz, īpaši pēc kādas žurnāla Stern publikācijas – Austrālijas tuksnesī "kaut kāds vācu barons ķerot krokodilus, mīlot sievietes un ar bruņucepuri galvā rokot no zemes miljonus ārā". Uz Kūberpedijas alu straumēm plūda vēstules ar precību piedāvājumiem, un Arvīds izvēlējās vienu no diviem simtiem – Vācijas baronese Marta rakstīja tik skaisti, ka uzreiz sākuši intensīvi apmainīties vēstulēm, bet drīz baronese ar visu mantību un 40 kurpju pāriem ieradās rūpīgi uzpostajā alā, kur Krokodilu Harijs bija gatavs sākt jaunu dzīvi. Tiesa, ilgi un laimīgi viņi nedzīvoja vis – Marta drīz saprata, ka skaisti tas ir tikai viņas iedomās, un brauca prom.

Otra lielā mīlestība bija kāda dāņu māksliniece, kas reiz atnākusi kājām no Kūberpedijas, un Arvīds viņā samīlējies acumirklī. Tieši viņai Blūmentāls sāka rakt klintī balles zāli, kur "melnie vēdinās ar palmu lapām mušas prom un pienesīs krokodilu pūšļos vīnu. Viscaur sveces būs. Es smokingā pa vidu". Dāniete gan arī pameta tuksnesi, Dānijā apprecējās un nosauca savus bērnus Arvīda ieteiktos vārdos, tomēr balles zāli viņš nepārstāja rakt – tur dejošot visas princeses, kas pie viņa brauc. Pirms kādiem četriem mēnešiem Rimants no Arvīda saņēma pēdējo vēstuli – balles zāle esot gatava.

Ala Opālu galvaspilsētā

Arvīda Blūmentāla slavenā ala atrodas Dienvidaustrālijā, astoņus kilometrus no Coober Pedy – pasaules opālu galvaspilsētas, kuras bagātīgajās dārgakmeņu iegulās pulcējas laimes meklētāji no visas pasaules. Arī Arvīds izmēģināja roku opālu rakšanā, bet līdz ar pensijas gadiem apmetās te uz pastāvīgu dzīvi, ļoti labi iederēdamies Kūberpedijas gaisotnē, kas atgādina īstus Mežonīgos Rietumus. Ar laiku Arvīds pats kļuva par vienu no pilsētiņas lepnumiem, viņa pašrocīgi raktā ala iekļauta Lonely Planet ceļvedī, un pilsētiņas dažādu tautību iedzīvotāji viņu mīl kā savējo – kolorītu un amizantu tipu, bet inteliģentu. Par to, ka Blūmentāls nebija tikai muskuļu kalns bez smadzenēm, liecina divas viņa sarakstītas grāmatas – Latvietis – krokodilu mednieks Austrālijā un Ilgas pēc saules, turklāt tās rakstītas ar dzīvu prātu, bagātā un dzirkstošā valodā. Piemēram, medību aina: "Suņa un putna cīņa atgādina skolas laika skatu, kad plēsāmies ar spilveniem un draugam pārplīsa spilvena pārvalks."

Krokodilu Harijs patiesi dzīvoja alā – Rimants to salīdzina ar Gūtmaņalu, tikai šī ir sazarotāka un dziļāka. Kūberpedijas apkaimē tas nav retums, daudzi opālu racēji iekārtojuši mājokļus klintīs, tomēr Harija ala izceļas ar māksliniecisku piegājienu, tur nav taisnu leņķu un gludu sienu. Logi ir divi – lidmašīnas iluminators un vecas mašīnas stikls no autokapsētas, durvis ir četras, un vienas no tām slēpj perfekti tīru, smilšainajam apvidum pat neticami sterilu garderobi, kurā ir pat daži uzvalki (Arvīds gan vairs neatcerējās, kad pēdējoreiz kādu no tiem būtu valkājis).

Eleganti un ar stilu

Alas sienas un apkārtni Arvīds pats radoši apdarinājis popārta stilā, veidojot dažādus objektus no "visādiem lūžņiem"; nerealizēts palika vienīgi sapnis par piecpadsmit metrus garu sametinātu krokodilu, kas no Arvīda mājokļa jumta būtu redzams pa lielu gabalu. Tāpat Arvīds sapņoja uz sava īpašuma robežas uzcelt Māti Latviju vai varbūt Māru – bet katrā ziņā ne mazāku par Brīvības pieminekli...

Tomēr par atgriešanos Latvijā Arvīds neesot domājis, arī ar Austrālijā dzīvojošajiem latviešiem pārāk nekontaktējās, viņam pietika ar to, ka visi brauca pie Arvīda ciemos. Pats viņš ironizēja, ka nevarot uz Latviju braukt, lai tur visi nebūtu vīlušies, ieraugot, ka viņš "tāds vecs Pidriķis" vien ir.

Rimants Ziedonis pie Blūmentāla ieradās kā pirmais vēstnesis no brīvās Latvijas – pašā Atmodas sākumā – un ieraudzīja, ka gandrīz piecdesmit gadu laikā Arvīds nav zaudējis nekā no savas latvietības. Nakšņojot alā, Rimants sešos no rīta izdzirdējis, kā Arvīds jau rosās, ar sevi sarunādamies skaidrā latviešu valodā, bez austrāliešu akcenta, tikai ar dundadznieka piesitienu. Apbrīnojami, ņemot vērā, ka daudz iespēju latviski sarunāties viņam nebija: "Es dažreiz runāju ar maziem kukaiņiem, bet tie jau latviski nesaprot."

Rimants saka – Arvīds nebija nekāds primitīvais Tarzāns, viņš lasīja trīs vai četrās valodās, bija labi informēts par visu, kas notiek pasaulē, un prata spraigi spriest par daudzām lietām. "Tikpat labi viņu varētu ieģērbt ancukā un palaist te, pie mums, kādā pārtijā, kur viņš varētu smuki izrunāties, kā vajag, un pie reizes arī palaistu kādu pikantēriju visiem par apmulsumu."

Tomēr Blūmentāls bija pašpietiekams, viņam tā visa nemaz nevajadzēja. Dēkainis pēc dabas, bez jebkādiem karjeras impulsiem, kas liktu dzīvot kārtīgi un vienmuļi, strādāt "vāji apmaksātu darbu fabrikā, kur vienmēr kāds boss skatīsies uz pirkstiem un komandēs". Rimants saka – viss, ko Arvīds darīja, bija asprātīgi, eleganti un ar stilu. "Jācer, ka augšā, paradīzē, arī ir krokodili un viņš varēs tādā stilā turpināt.

    Uz augšu