Izcilās gleznotājas Birutas Delles dzīve ir viena vienīga drāma: socializācijas problēmas bērnībā un jaunībā; nebeidzamas veselības svārstības – dziļa depresija, kas mijas ar radošiem uzplaiksnījumiem; pirmā vīra Huberta Delles pašnāvība; otrā vīra Pētera Kampara slepkavība, ko izdarīja pašas dēls Roberts, kurš pēc tam vairākus gadus pavadīja piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā.

Bet savu mūžu vislabāk Biruta jeb, kā viņu sauc draugu lokā, Ruta var raksturot pati.

Atpakaļ dzīvē

Esmu pēckara bērns, augu Staļina laikos, kad visapkārt valdīja šausmīga nabadzība. Mani vecāki gribēja savu dzīvi saistīt ar mākslu, māte jaunībā sapņoja kļūt par dziedātāju, tēvs – par gleznotāju. Bet karš visu izpostīja, un viņiem vajadzēja strādāt (VEF rūpnīcā divās maiņās no rīta līdz vakaram).

Pēc tēva brāļa izsūtīšanas vajadzēja rūpēties par viņa bērniem un uzturēt pašiem savus vecākus. Tādēļ es praktiski savus vecākus neredzēju, augu pilnīgi savā nodabā. Sētas puikas mani savās rotaļās neiesaistīja, mans brālis (Edgars – aut.) mani sauca par «tipsūdu». Tā sākās mana ieraušanās sevī. Pat greznās lelles es apraku tālu dārzā «kapiņos». Spēlējos ar pašas sazīmētiem cilvēciņiem, dzīvojos pa kokiem, lasīju un domāju. Dažreiz es nekā nejutu, tad manis nebija. Esmu mirusi vairākas reizes, pirmoreiz pusgada vecumā, tad septiņu gadu vecumā, bet vienmēr mani atdzīvināja. Tādi nelaimes gadījumi turpinājās, bet Dievs mani atvilka atpakaļ.

Man ļoti agri vajadzēja zināt, kas es būšu. Sapratu, ka man par kaut ko jākļūst, jo skola priekš manis neskaitījās nekas. Kādā maija dienā sākās milzīgs negaiss ar pērkona dārdiem, es izskrēju ārā, paslēpos šķūnīša pažobelē un šausmīgi brēcu, šķiet, pirmo reizi mūžā tad piesaucu Dievu. Saslimu ar drausmīgu drudzi, mājās izsauca ārstus, bet viņi lika nogaidīt, jo nevarēja uzstādīt man diagnozi. Divas dienas nogulēju bezsamaņā, bet, kad atmodos, uzreiz vecākiem paziņoju – es būšu gleznotāja. Mājinieki domāja, ka esmu nojūgusies. Viņi manu gleznošanu uzskatīja par murgu.

Superkautrīga meitene

Piecpadsmit gadu vecumā notika liktenīga sastapšanās ar mākslinieku, pedagogu Ansi Stundu. Atrados zem viņa hipnozes un biju laimīga, es dievināju šo sirmo vecīti. Viņš man teica, ka gleznošanai teiktais jāvārds man būs jātur visu mūžu. Es teicu: «Jā, skolotāj!» Viņš aizbrauca pie maniem vecākiem, lai pateiktu, ka pirmo reizi mūžā redz tik labu «mālu», no kā varētu izveidot mākslinieku. Katru dienu sešus gadus es gāju uz viņa māju Vecrīgā. Apakšējā istabiņā bija gultiņa, galds un taupības krāsniņa, darbnīca atradās mansardā. Brīžam jutos kā viduslaikos. Naudu par mācīšanu skolotājs neņēma. Māksla ir mīlestība. Stunda mani tā suģestēja, ka pašai man nebija nekādu citu domu ārpus gleznošanas. Kad pārrados vecāku mājās, visi jau gulēja. Man uz plīts bija apklātas pusdienas. Naktis pavadīju mācoties.

Tūlīt pēc vidusskolas neveiksmīgi mēģināju iestāties Mākslas akadēmijā, bet Stunda man ieteica uz studijām raudzīties kā iešanu armijā. Viņš bija izaudzinājis superkautrīgu meiteni.

Es ilgi nezināju, kas ir bohēma. No visiem vairījos, man nebija ne draudzenes, ne drauga. Akadēmijā bija pilns ar vienaudžiem, un es biju šausmīgā panikā – kā izturēties, kur slēpties?! Man patika visi tie, kuri, izrādījās, pieder pie franču grupas, jo mācījās franču valodu: Bruno Vasiļevskis, Maija Tabaka, Imants Lancmanis. Akadēmijas gaiteņa galā, pustumsā uz soliņa viņi visi smēķēja, pret mani izturējās delikāti, ieteica, piemēram, uz sāpoša zoba paturēt cigarešu dūmus. Tā es iemācījos pīpēt. Arī šodien ar mani ir tā: kā acis vaļā, tā cigarete rokā, un pirms acu aizvēršanas pēdējais, ko daru, – nodzēšu cigareti.

Bet akadēmijā man laimējās tikt pie Konrāda Ubāna, kuru es ļoti cienīju. Mums labi saskanēja. Ubāns lika man skatīties ārā pa logu un teica: «Redzat, tur ir citādas krāsas, nekā jūs man te gleznojat!» Es tai laikā biju «sezānists». Ubāns redzēja, ka glezniecībā varu iet savu ceļu, un atļāva man negleznot sociālistisko reālismu. Taču man nācās ar skandālu no augstskolas aiziet.

Vasarā biju uzgleznojusi lielu ainavu «Avotu iela», akadēmijas skatē rektors Indulis Zariņš piegāja pie bildes un teica: «Tā ir gleznota Rietumu kapitālistiem!» Nekad publiski nebiju runājusi, ja nu pāris reižu, bet tajā brīdī atbildēju: «Tādā gadījumā jūs gleznojat kolhozniekiem!» Viņam tā sprāga niknums ārā, ka es atvēru durvis un aizgāju. Cauru nakti klejoju pa Vecrīgu, kā Čaka dzejā. Lapas čab, vientulība, un es joprojām ne ar vienu nerunāju…

Nešķiramā «Kaza»

Es slepus izsekoju, kur paliek skaistie Rīgas cilvēki, un ievēroju, ka viņi visi pazūd mazā Vaļņu ielas kafejnīciņā. Vēlāk uzzināju, ka to sauc par «Kazu». Iekšā pie galdiņiem sēdēja jau minētā franču grupa un tā saucamie «bitņiki». Tie bija citādi cilvēki – gariem matiem, bitlovkās un džinsos. Es arī sev tādu formu sagādāju. Savādi bija tas, ka viņi neko daudz nerunāja, vienkārši sēdēja un dzēra kafiju. Bet es jutu, ka no viņiem nevaru aiziet, jo tie ir mani radinieki. Un viņi visi smēķēja. Tie svarīgākie mirkļi bija iziešana vārtrūmē ar nāvējošo cigareti, kas visus saistīja. Es tur baudīju savu «būt» stāvokli, to, ka tu vienkārši esi.

«Kazā» viens čalis ļoti uz mani skatījās, mums diviem tika izbrīvēts atsevišķs galdiņš. Tas bija Huberts Delle. Mēs runājāmies līdz tumsai, es atklāju viņam to, ka man dzīves nav, viss ir beidzies. Arī viņam viss šķita garām. Mēs nevarējām beigt šķirties… Es Hubertu atrādīju vecākiem, tēvs teica: «Viņš ir traks, dzīvo kafejnīcā!» Un tad es pirmo reizi mūžā sagrābu savu tēvu un sviedu pret sienu. Tēvs momentā atļāva mums satikties, bet es teicu – ne tikai satikties, mēs vairs nešķirsimies!

Es paliku pie Huberta mājās, viņam piederēja veranda, līdz augšai piebāzta ar lupatu saiņiem, divi krēsli, gabaliņš no galda un kafijas atkritumu pilna grīda. Bet pāri visam Mocarta mūzika. Mums uzreiz bija skaidrs – jāprecas. Kāzās bija sanākuši visi «kazisti», mamma sacepa veselu grozu ar pīrādziņiem. Man mugurā vidusskolas kleitiņa ar balto krādziņu (man taču nebija cita izejama apģērba). Patiesībā mūsu verandā turpinājās tā pati dzīve, kas «Kazā» – nekādu noteikumu, jo īsto «Kazu» slēdza. Un tieši tajā pašā (1966) gadā piedzima Roberts, kuram vēl ratos nācās saprast, ka esmu gleznojoša māmiņa – mālēju uz velna paraušanu. Bet visas gleznas kaut kur aizgāja… Es biju mīlas pārpilna, kaut arī Huberta vienīgais darbs bija klausīties Mocartu un «Bītlus». Mēs dzīvojām laimīgi, bet izcili nabadzīgi. Labi, ka toreiz vēl viss bija lēts. Vismaz putriņai, cigaretēm un kafijai pietika. Bijām nešķirti dienu un nakti.

Iekšā murgā

Kad trijatā pārcēlāmies uz dzīvi laukos, nepietika naudas cigaretēm, bija tikai kazas piens un kartupeļi. Es jau tā varēju dzīvot, bet Huberts aizgāja no manis. Viņš atdeva mani citam – Pēterim Kamparam. Tie bija divdesmit murgaini gadi. Es no viņa bēgu, bēgu… Taču man nebija, kur likties, arī vecāki mani nepieņēma. Bet Pēterim vajadzēja mani apprecēt. Man pašai pēc Huberta vairs nevienu nevajadzēja, ja cilvēkam vienreiz ir lemts patiesi mīlēt, nevajag prasīt vēl. Lai tiktu vaļā no pašnāvības domām, nolēmu laist pasaulē bērnu. Mārīte bija vienīgais iemesls, kāpēc paliku dzīvot.

Pamazām uzzināju par Pētera pagātni: bijis komunists, augstos posteņos, pilnīgi svešādi domājošs, vēl puikas gados bijis mežā, kur cilvēki apšauj viens otru; strādājis pat Kremlī, bet par nacionālismu no partijas izslēgts. Tas mani satrieca. Pēteris man stipri daudz darījis pāri… Mums ar viņu nebija nekādu garīgu attiecību. Bet pēc diviem kopdzīves gadiem pie mums no rīta līdz vakaram sāka nākt Huberts. Patiesībā viņš izauklēja Pētera un manu Mārīti (pašlaik dzīvo ārzemēs – aut.), stāvēja veikalu rindās, un tas viss tādēļ, lai es varētu mālēt. Kas manu vīriešu starpā notiek, to es nevarēju iedomāties, manās acīs viņi visi bija eņģelīši.

P. S. Tas, ko es te runāju, ir kā «apģērbs», to svarīgo, mākslas ceļu, vārdos nevar pateikt. Man tāds ir. Patiesībā es dzīvoju tāpat kā vienmēr, proti, kā «Kazā», tikai kafiju man te uzvāra dēls Roberts.