Svētki ir laiks, kad cilvēkam varam pateikt visu to labo, ko ikdienā nespējam vai dažādu apstākļu dēļ nevaram. Vieni to pasaka vārdos, bet citi – vēstulēs vai apsveikumos, kas rakstītas ar roku, jo tā ir personīgāk un mīļāk. Taču ir cilvēki, kas vēstules ar roku raksta ne tikai uz svētkiem, bet arī ikdienā.
Vēstuļu lasīšana un rakstīšana – īpašs rituāls
Tirdzniecības centra “Kurzeme” mārketinga speciāliste, dzejniece un viena no Ziemupes “Rūķupes” rūķiem Daina Vanaga (23) saka, ka sarakstei ar vēstuļu starpniecību, kas rakstītas ar roku, gadiem ejot, neesot zudusi pievilcība un gaidīšanas prieks. Viņa neslēpj savu neviltoto prieku par vēstuļu saņemšanu. “Tie man ir kā svētki,” viņa atzīstas, lai gan pati par sevi saka, ka esot salīdzinoši slinka vēstuļu rakstītāja. “Ir dažādi stāsti par vēstulēm, par cilvēkiem. Visvairāk man šai visā procesā patīk tas, ka papīra vēstules paliek. Tajās dzīvo, kas vairāk par burtiem, tās burtiski elpo. Un var pārlasīt, kad gribas,” savas sajūtas apraksta Daina.
Tīņu gados Daina ar kāda žurnāla starpniecību ieguvusi vēstuļdraudzeni no Valkas. “Agrāk bija modē iepazīties ar cilvēkiem šādā veidā,” atceras Daina. Reiz Ziemupē viņa satikusi kādu meiteni, ar kuru vēstuļu rakstīšanas veidā nostiprinājušas savu draudzību un kļuvušas par labākajām draudzenēm. “It kā jau attālums nebija liels, jo es dzīvoju Vērgalē, bet viņa – Liepājā. Šad un tad satikāmies Ziemupē. Ļoti ilgu laiku sarakstījāmies, kad es atnācu uz Liepāju, bet viņa pārcēlās uz Rīgu. Ir bijis periods, kad nesarakstījāmies. Taču tagad, kad viņa ir aizbraukusi no Latvijas, ik pa laikam apmaināmies ar kādu vēstuli. Esam rīkojušas pat vēstuļu lasīšanas vakarus Ziemupē,” atzīstas jauniete. Daina stāsta, ka vēstuļu atvēršana esot rituāls.
“Es nekad vienkārši neplēšu vaļā un ceļā uz dzīvokli nelasu. Es pāreju mājās, pagatavoju tēju, iededzu sveci, saritinos ērtākajā krēslā un tikai tad veru vaļā. Ar svētku sajūtu,” tā Daina.
Viņa saka, ka kartiņas sūtot ļoti maz. “Ja arī dāvinu kartiņu, tad labāk uzzīmēju pati, jo man patīk lietas ar attieksmi un domu,” sarunu pabeidz Daina.
Ar roku rakstītas vēstules satuvina cilvēkus
Bijusī liepājniece, studente Madara Vilne (23) ar draugiem sazinās populārajos sociālajos tīklos, skaipā vai ar mobilā telefona palīdzību. “Ar savu omammu sarakstos, jo tik bieži kā agrāk satikties neizdodas. Sūtām ar roku rakstītas vēstules, jo viņai nav ne interneta, ne telefona sakaru. Tāpat sūtu viņai apsveikumus uz svētkiem,” stāsta Madara.
Artis (28) līdz šim bijis vairākās valstīs Eiropā un Āzijā darba komandējumos, taču vienmēr mājiniekiem no apmeklētās valsts vietām aizsūta ar roku rakstītu pastkartīti. “Ārzemniekiem tā lieta jau ir pierasta, tā ir pat kā tradīcija – kad būšu galā atsūtīšu pastkarti! Uz svētkiem pastkartītēm ir trīsreiz lielāka izvēle, arī ārzemju draugiem sūtu savu ar roku rakstīto sveicienu no Latvijas. Sūtot pastkarti, kas rakstīta ar roku, arī tiem, kas ir mājās, tiek nosūtīta daļa no tām sajūtām, kādas valda tajā zemē, kurā atrodos,” saka Artis. Viņš atceras, ka pirms 10 gadiem no Norvēģijas ģimenei uzrakstījis sveiciena vēstuli 350 lappušu biezā un skaistā Norvēģijas ceļvedī. “Vienkārši nevarēju nenosūtīt, lai gan sūtīšana iznāca ļoti dārga,” smejas Artis. Vienu reizi sanācis arī kuriozs – no kāda Polijas ciemata bija sūtījis pastkarti savai draudzenei Sabīnei.
“Laikam tā bija kaut kur noklīdusi, un sanāca tā, ka savu rakstīto pastkarti saņēmu tad, kad jau vairāk kā nedēļu biju mājās,” atceras Artis.
Taču ar vēstuļu rakstīšanu Artim saistās vēl kas ļoti patīkams – ar Sabīni tādējādi nostiprinājis draudzību. “Sarakstījāmies vairāk nekā gadu, sūtot gan vēstules, gan apsveikumus uz svētkiem. Jāatzīst, ka vēstules satuvina cilvēkus – vienmēr Sabīnei pie vēstules pievienoju klāt kādu mīļu suvenīru no tās vietas, kur atrodos. Piemēram, esmu viņai aizsūtījis kaltētu ziedu no Austrijas kalniem un mazu akmentiņu no Zviedrijas kalniem. Ja gadās, ka esmu prom svētkos – obligāti visiem nosūtu kartiņu un kādu mazu pārsteigumu, ko var ielikt aploksnē,” savu stāstu pabeidz Artis.
Modernais laikmets cilvēkus padarījis slinkākus
Trīs pieaugušu bērnu mamma Malda (52) saka: līdzko cilvēku rīcībā nonākuši mobilie telefoni, internets, viņi kļuvuši slinkāki. “Vidējā meita līdz pat vidusskolas 11. klasei sarakstījās ar vienaudzi no Valmieras, uz svētkiem gatavoja interesantas kartiņas un dāvaniņas. Vēstules vienmēr bija kā minimums uz četrām lielajām lapām. Taču tagad viņas sarakstās draugos vai skaipā, sūta īsziņas,” stāsta Malda. Viņa uzskata, ka mobilais un interneta laikmets cilvēkus padarījis slinkākus un robotveidīgus.
“Agrāk, ja bija sarunāta tikšanās, tad tā arī notika noteiktajā vietā un laikā, bet tagad pietiek ar vienu zvanu, īsziņu vai vēstuli draugos, lai tikšanos atceltu.
Cilvēki arī tāpēc arī retāk satiekas, viņiem vairs nav tās vērtības kādas bija agrāk – gaidīšanas un satikšanās prieks, regulāra pastkastītes pārbaudīšana. Papīra vēstule palika par atmiņu, tajā bija ieliktas visas emocijas, noslēpumi, taču elektroniski rakstītā vēstulē savā ziņā vairs neslēpj tādas emocijas,” uzskata Malda.