TVNET intervija: Tramplīni

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Jānis Birznieks

FOTO: No personīgā arhīva

Septembra beigās veikalu plauktos nonāca pašmāju indī pionieru - grupas «Tramplīni» jaunākais EP (mazā platīte) «Hallo, mazie!». TVNET aicināja uz sarunu grupas runasvīru Jāni Birznieku!

TVNET: Nesen šķiroju savas vecās audiokasetes un uzgāju veco Tramplīnu ierakstu... Kā tu pats vērtē tā laika veikumu un vai jūti, ka jaunais «Hallo, mazie!» ir tāds kā turpinājums pirmajam albumam? Vai tieši otrādi – tie ir kā divi nesaistīti ieraksti?

- Ar «Hallo, mazie!» šoreiz atļāvāmies būt tādi kā nenopietnāki. Mēģinājām atstāt visu maksimāli vienkāršu, minimālistisku, vietām mazdrusciņ pat panaivu un bērnišķīgu. Domāju, ka drīzāk šie abi ir diezgan atšķirīgi ieraksti. Arī skanējuma ziņā, toreiz mums nebija iespēju ilgi strādāt ierakstu studijā pie niansēm, bijām mazbudžeta studenti. Tad darījām visu maksimāli ātri – trijās dienās un viss bija gatavs, traki. Bet patīkami, ka tas tomēr savā ziņā ir izturējis laika pārbaudi un ir pat daži, kas to joprojām vēl klausās un patīk.

TVNET: Kāpēc tik ilgs pārtraukums starp ierakstiem? Vai visu šo laiku darbojies kādos citos muzikālos projektos?

- Mēs vienkārši ļoti lēnām izjukām un lēnām esam atsākuši darboties. Publiski nekur nekoncertējām, lai gan savā ziņā muzicēšana notika visu laiku. Vispār mums ir tāds diezgan mākslinieciski spontāns un grūti prognozējams pasākums izvērties, bet gribas pēc sevis atstāt kaut ko paliekošu un skaistu.

TVNET: Kādi secinājumi par pašmāju mūzikas norisēm, šādi nedaudz stāvot no visa malā? Vai viss iet uz augšu, kā savulaik 90. gadu pirmajā pusē visi cerējām?

- Popmūzikā jau viss notiek un iet uz augšu. Bet alternatīvo un neatkarīgo pusē ir samērā maz dzirdams kaut kas no avangarda un no mākslas. Bet man patīk, ko dara Baložu Pilni Pagalmi, Goran Gora, Tribes of The City, Mofo, Kuba, Dun Dun, Saare, Metanoia – viņi ir lieliski un atsvaidzina vietējo skatuvi. Lai tikai klausītāju un atbalstītāju būtu vairāk, tad jau arī lietas ies uz augšu! Bet izskatās, ka Islandes liktenis mums nedraud vistuvākajā nākotnē, un visai aizdomīga liekas tā neskaitāmo konkursu padarīšana, kas varētu būt drīzāk iedrošinoši daudziem, kuri paliek nenovērtēti. Labāk mūzikas vidē būtu veicināt radošo pusi, nevis sacensības sportiskā garā. Man liekas, forši būtu, ja kādu pārspīlēti daudzo konkursu vietā būtu vienkārši festivāli, kuros nav spriedzes un subjektīvas žūrijas.

TVNET: Pirms Tramplīniem bija «Palmolive». Atceros vienu pasākumu 90. gadu vidū JRT pagalmā, kad jums vajadzēja uzstāties, toreiz atbrauca policija un visus izgaiņāja... Kādas tev atmiņas no tā laika? Kas bija «Palmolive»?

- Nesen tieši aizdomājos par tiem laikiem, cik tajā visā bija savs jaukums. Deviņdesmito gadu sākumā spēlējām shoegaze un slowcore, mūsu varoņi bija My Bloody Valentine, Lush un Mazzy Star. Paklausījos mājās vecos koncertierakstus un secināju, ka tie tomēr ir diezgan neklausāmi. Bet savādāk bija forši, visi bijām Liepājas Lietišķās mākslas skolas studentiņi, daudz laika pavadījām kopā un mēģinājumos. Koncerti, kuros toreiz spēlēja daudzas pagrīdes grupas, parasti bija visai liels notikums pilsētā. Bet, ja mēs būtu ticējuši, ka tas, ko darām, ir kaut kas īpašs, un paveikuši kādu ierakstu studijā, domāju, ka tas būtu bijis ļoti labs. Tagad ir žēl, ka nekas nav palicis. Bet viena dziesma – «Tas pats», kura ir arī Tramplīnu jaunajā EP «Hallo, mazie!» ir no tiem tālajiem «Palmolive» laikiem, nedaudz atdzīvināta.

TVNET: Cik būtiski jaunais Tramplīnu sastāvs atšķiras no sākotnējā?

- Sākuma pamatsastāvā mēs bijām trīs – Māris Peterlēvics, viņa brālis Juris Peterlēvics un es. Tā arī tagad esam mēs pamatā trīs. Varētu teikt, ka tikai mūsu basģitāristu Juri (tagad «the Briefing» ģitāristu) ir nomainījusi Anete Kozlovska no Palm. Bet vēl mums palīdz vesels bariņš draugu.

TVNET: Vai apvienotais Baltijas MTV kanāls ir devis pozitīvu grūdienu pašmāju mūzikas dzīvē vai tieši otrādi – vēl vairāk noslāņojas tā dēvētā Latvijas popmūzikas elite? Piemēram, vai esat sūtījuši jauno Tramplīnu video Latvijas mūzikas kanālam vai MTV?

- Domāju, ka tas ir pozitīvi. Elitei ir iespējas atrādīties arī mūsu kaimiņiem un citur eiropā. Ir ļoti saprotami un pieņemami, ka mēs un daudzi citi neatbilstam šim popmūzikas formātam. Būtu jauki, ja būtu MTV2 vai tāds raidījums kā Baltijas «Alternative Nation«. Savā ziņā grūti pat iedomāties, ko mēs tur darītu visā tajā modernajā popkultūras krāšņumā, mirdzumā un starp plikajiem dibeniem. Bet mēs bijām pārsteigti un pagodināti, ka Baltijas MTV piedāvāja, lai mēs viņiem nosūtām mūsu bezbudžeta videoklipu. Un Latvijas Mūzikas kanāls jau rāda mūsu klipu un ir izlikuši viņu uz balsošanas strīpas. Viņi ir atsaucīgi.

TVNET: Es nesen pie sevis nodomāju: kāda jēga vietējām komercradiostacijām, ja tās nespēlē pašmāju mūziku? Ir tikai daži izņēmumi (Naba, SWH ... ). Tas, manuprāt, ir vienīgais, kas piesaista klausītāju. Ja kāds radio nespēlē Latvijā ražotu mūziku, tad es labāk internetā klausos BBC vai Xfm radio. Tur vismaz aktuāla Rietumu mūzika tiek spēlēta.

- Tur jau tas joks, ka komercradio spēlē pārsvarā to, kāds ir pieprasījums, bet pieprasījums ir visai dīvains. Domāju, ka šī lieta ir saistīta arī ar mūsu zemes kultūru, ar to, kas tautai asinīs, ar to, ko mūsu senčiem ir nācies klausīties un ko mums mācījuši klausīties. Lielās padomju laiku cenzūras dēļ pie mums praktiski trūkst lielas mūzikas bagāžas, praktiski nekā no tā laika psihedēlijas, avangarda vai pat folka, folkroka vai kantrī, kuru jaunie mūsdienu sekotāji tad arī būtu saprotami vecākajai paaudzei. Bet latviešu mūziku jau tomēr spēlē arī Latvijas Radio 2. Labāk nevajag krist depresijā.

TVNET: Vai Tramplīnus var dēvēt par «kristīgo rokgrupu»? Manuprāt, atšķirībā no šā profila grupām jūsu tekstos uz šo piederību netiek likts uzsvars. Drīzāk kristīgā vēsts ir pakārtota pašai mūzikai, līdzīgi kā Sufjanam Stīvensam vai «My Morning Jacket».

- Jā, varētu tev piekrist, diezgan precīzi. Mūzika ir mūzika. Mēs vienkārši dalāmies ar to, kā mēs redzam un saprotam pasauli, par jebkādām tēmām. Tas, kādi esam, vienkārši ietekmē visas lietas, par ko runājam, dziedam vai jokojamies. Daži no mums pieder pie tradicionālās, Reformātu baznīcas un drīzāk izvēlētos teikt, ka mēs spēlējam vienkārši mūziku. Mūziku, kura ir ar kristīgo pasaules uzskatu un redzējumu. Bet nelāgs ir tas priekšstats, kur, paslēpjoties zem Dieva pagodināšanas, varētu atļauties arī nepagodinošu kvalitāti. Kristiešu vidū bieži vien ir pārāk liela pieņemšana, ticīgie gatavi klausīties jebkādu mūziku, jebkādā kvalitātē, ka tik viņa būtu kristīga. Un tad pārējie savukārt ir gatavi klausīties visu, tikai ne kristīgo. Es tomēr labāk izvairītos no tādām sadalīšanām. Sufjans ir mūsu favorīts arī šajā ziņā. Nesen sanāca pabūt viņa koncertā, kur, liekas, zeme sāka drebēt zem daudzo smalko mūzikas snobu kājām, kad viņš iedziedāja: «He Is the Lord!» Viņš arī savā koncertā spēj aizkustināt gan jaunus, gan vecus, gan ticīgos, gan šaubīgos mūzikas mīļotājus un atļaujas dziedāt par visām iespējamām tēmām, radoši un reizēm arī ļoti vertikāli.

TVNET: 90. gadu labākie pieci (ja vari - desmit) pašmāju ieraksti?

- No latviešiem pat grūti sastādīt tādu kā topu, bet tur varētu būt Kaspars Dimiters, Baložu Pilni Pagalmi, The Satellites. No ārzemju mūzikas 90. gadu mans ļoti subjektīvais top10 varētu būt:

1. My Bloody Valentine – Loveless;

2. Spiritualized – Lazer Guided Melodies;

3. Yo La Tengo – I Can Hear the Heart Beating as One;

4. Mercury Rev – Deserter"s Songs;

5. Pedro The Lion – It’s hard to find a friend;

7. Pavement - Crooked Rain, Crooked Rain;

8. Starflyer 59 – Everybody Makes Mistakes;

9. Ride – Nowhere;

10. Radiohead - The Bends.

Apmēram tā, bet vietu secība arī varētu būt dažāda.

TVNET: Vai plānojat kādus koncertus un galu galā domājat ierakstīt pilnu studijas plati?

- Nākamais ieraksts noteikti būs. Šis tas ir sakrājies un šis tas pamazām top. Koncerti arī būs. Tos esam plānojuši vēlā decembrī.

Uz augšu