Izpausties mūzikā - mana mūža vislielākā bauda!

FOTO: Publicitātes foto

Savas 10. jubilejas sezonas izskaņā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga nāk klajā ar īpašu dāvanu saviem klausītājiem – Antonio Vivaldi vijolkoncertu cikla «Gadalaiki» studijas ierakstu, kas pērn tapis Rīgas Reformātu baznīcā sadarbībā ar izcilo un starptautiskus laurus plūkušo latviešu vijolnieci Vinetu Sareiku. Maija sākumā, līdz ar ieraksta nonākšanu veikalu plauktos, Vineta Sareika un Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā dosies Vislatvijas koncerttūrē, sniedzot četrus koncertus Ventspilī, Jūrmalā, Rēzeknē un Cēsīs. Pirms iedvesmojošās koncertsērijas piedāvājam sarunu ar mākslinieci, kura nule ieradusies Rīgā.

Tu esi atgriezusies Rīgā pašā pavasara plaukumā. Kādas ir tavas attiecības ar pavasari un vai bieži esi Latvijā?

Pavasaris ir viens no maniem četriem mīļākajiem gadalaikiem! Sevišķi tas īsais brīdis, kad pāris dienās visiem kokiem saplaukst lapas un daba burtiski eksplodē dzīvības enerģijā. Ja sanāk, parasti mēģinu šīs pāris dienas noķert vispirms Berlīnē un tad atlidot uz Latviju šo dabas atmodu piedzīvot otrreiz.

2010. gadā saņēmi Latvijas Lielo mūzikas balvu par Vivaldi «Gadalaiku» interpretāciju. Vai šis ieraksts tev ir loģisks attiecību turpinājums ar lielo baroka mūzikas šedevru?

Mums visiem kopā - Sinfonietta Rīga mūziķiem un Normundam Šnē bija sajūta, ka pēc pieciem vai sešiem kopīgi nospēlētiem «Gadalaiku» koncertiem šī sadarbība vienkārši ir jāiemūžina. Domāju, ka šodien «Gadalaikus» jau atkal spēlējam citādāk, jo process neapstājas. Bet es esmu gandarīta, ka kaut kas no mūsu kopējā veikuma, šis mirklis, saglabāsies nākotnei.

FOTO: Publicitātes foto

Kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?

Kā jau teicu, pavasaris ir viens no tiem! Bet katram gadalaikam, protams, ir savs skaistums! Galvenais, lai klimatiskās pārmaiņas un globālā sasilšana neiznīcina katra gadalaika īpašo seju. Skaidru raksturu, īpašās noskaņu intonācijas cenšos panākt arī Vivaldi vijolkoncertu cikla kontekstā.

Gvadaņjini dinastijas vārds ir locīts teju tik pat daudz reižu cik Stradivari. Pastāsti par savu instrumentu.

Patiesību sakot, Gvadaņjini nu jau ir vēsture, lai gan Vivaldi ieraksts Reformātu baznīcā ir tapis tieši ar šo instrumentu. Nu jau otro gadu spēlēju jaunu, 2014. gada nogalē meistara Andreasa Hellinges būvētu vijoli. Jau pirmo reizi pamēģinot šo instrumentu, sapratu, ka tas ir manējais! Klikšķis notika, kā dažkārt tas mēdz notikt arī attiecībās starp cilvēkiem.

Kopš 2012. gada tu esi pasaulslavenā Artemis Quartet dalībniece. Pagājušo piektdien jūs sniedzāt koncertu Berlīnes Filharmonijā, bet aiz muguras un turpmāk nākotnē kolektīvu vēl sagaida neskaitāmas uzstāšanās daudzās ievērojamās koncertzālēs. Kāda ir šī intensīvā koncertdzīve tavām latvietes, jūrmalnieces acīm?

Man ļoti paveicies dzīvē darīt to, kas man sagādā vislielāko baudu un gandarījumu – izpausties mūzikā un dāvāt klausītājiem prieku. Protams, šādai dzīvei ir arī ēnas puses - nebeidzami ceļojumi, nogurums, rindas lidostās, bet – no otras puses – tas maģiskais klusums koncertā pēc pēdējās nots... tas atsver visas grūtības!

Vai tev atliek laiks pabūt pašai ar sevi?

Jā, vienmēr esmu mēģinājusi saglabāt dzīvē veselīgu balansu! Kārtīgi strādāt, bet pēc tam arī atvēlēt laiku aktīvai atpūtai, draugiem, vai vienkārši slinkošanai.

Kā tu raksturotu savu sadarbību ar Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē?

Es vienmēr ļoti priecājos atgriezties pie Sinfoniettas. Mūziķi ir ļoti atvērti jaunām idejām un impulsiem, koncertos vienmēr jūtu fantastisku enerģijas strāvojumu. Bet Normunds - gan kā diriģents, gan kā skaņu režisors «Gadalaiku» ieraksta procesā man bija lielākais atbalsts, domubiedrs un jā – viņš ir vienkārši liels meistars!!

Parunāsim par repertuāru. Kāda laikmeta mūzikai pieder tava sirds?

Uz šo jautājumu atbildēt nevaru. Tā mūzika, kas dotajā brīdī atrodas uz manas nošu pults, tā arī ir man sirdij vistuvākā. Rīt jau tā būs kāda cita.

FOTO: Publicitātes foto

Kā tu izjūti šo laiku? Kādu redzi Eiropu pēc piecdesmit gadiem?

Neskatoties uz tām šausmām ar ko pasaulei pēdējā laikā īpaši bieži nācies sastapties, es negribu zaudēt cerību, ka skaistums, tai skaitā mūzika, godīgas cilvēku attiecības un respekts vienam pret otru it visos līmeņos, varētu glābt pasauli.

Un visbeidzot, kādi ir tavi mīļākie ziedi?

Praktisku apsvērumu dēļ, kaktusi, jo tie ir vienīgie, kuri uz mani nedusmojas, ja aizmirstu viņus apliet.

Ak, jā, un vēl arī saulespuķes!

Uz augšu