Kivičs: patiesībā esmu labestīgākais cilvēks pasaulē

Kaspars Zaviļeiskis
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Orkāns pīļu dīķī sācies – klajā nākusi Andra Kiviča atklātā un daudziem neērtā grāmata "Mana privātā dzīve", ar kuras palīdzību dzelteno un ne tikai dzelteno mediju bieži apceltais mūziķis nolēmis pateikt savu patiesību. Kam viņam tas vajadzīgs un kā vispār tapusi šāda grāmata, noskaidrojām sarunā ar pašu iespaidīgā paskata "Z-Scars" līderi.

Kurš to būtu domājis, ka sagaidīsim no tevis arī grāmatu! Kā tad tiki no albuma formāta līdz grāmatas formātam, un kāpēc?

Grāmatas atvēršana
Grāmatas atvēršana Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

To var nodēvēt par tādu kā aizsargreakciju!

Jā. Un paldies dievam, ka man ir tas profesionālā sporta fons, tas rūdījums, kas ļauj daudz ko uztvert veselīgāk. Arī to, ka tev tiek izveidots no tevis absolūti atšķirīgs publiskais tēls, kas ir lecīgs, kauslīgs...

Patiesībā es pēdējoreiz pa īstam kāvos pirms 20 gadiem – 14 gadu vecumā!

Tā nu sāku visu pierakstīt, līdz iepauzēju uz vairākiem gadiem. Taču šā gada sākumā man gadījās sirds aritmija, kas notika tusiņu un paralēlās svaru cilāšanas rezultātā. Iegūlos slimnīcā, un daktere pateica, ka tusēt ir jābeidz.

Vai arī jābeidz cilāt svarus!

Nu, jā, jā, vienu vai otru. Bet jebkurā gadījumā esmu galējību cilvēks. Tusējot man tas festivāls patīk uz vairākām dienām un tamlīdzīgi. Kādā intervijā biju pateicis, ka rakstu grāmatu, un man tieši piezvanīja izdevējs, lai pateiktu, ka vēlas to izdot! Sapratu, ka jāturpina rakstīt. Saliku nodaļas, kādas grāmatā varētu būt: bērnība, kurā bija diezgan interesantas padomju laika basketbola gaitas, muzicēšana, kas sākās sporta traumas rezultātā, jau minētās attiecības ar dzelteno presi, manas sievietes, un tā tālāk. No 1. aprīļa līdz 15. augustam gandrīz katru dienu arī rakstīju.

Iespaidīga disciplīna. Laikam kā jau bijušajam sportistam.

Arī tas, bet biju jau arī diezgan pamatīgi notusējis. Tagad saprotu, ka man tam obligāti bija jāiziet cauri. Cilvēki iedalās divās daļās – tie, kas mežā aiziet tumšai lāča alai garām, un tie, kas noteikti tajā ieies un piedzīvos visu, ko tur iespējams piedzīvot. Esmu pieskaitāms pie otrajiem. Rezultātā tagad mēģināju kompensēt šo vējā palaisto laiku un veltīt to grāmatas uzrakstīšanai.

Ir jau arī plaša panorāma, par ko esi uzrakstījis – basketbols, mūzika, sievietes...

Jā, grāmatā ir arī par manām attiecībām. Man liekas dīvaini, cik ļoti cilvēkus uztrauc manas attiecības. Būtu labāk parūpējušies par savējām! Iespējams, ka Andris Kivičs ir laba iespēja, kā neskatīties pašiem uz savu dzīvi. Kundzīte nopērk dzeltenās preses izdevumu "Kas Jauns", izlasa, ka Kivičs it kā taisās precēties, un var vairs nedomāt par savu lieko svaru, par savu dzērāju vīru, par savu ielaisto saimniecību un visu pārējo. Tai pat laikā Andris Kivičs vienkārši vēlas būt laimīgs un atrast savu īsto cilvēku. Un es ceru, ka ar trešo piegājienu man tas izdosies. Tajā taču nav nekā pretdabiska.

Protams, bet ar tādu publicitāti it kā jārēķinās jebkuram publiskajam tēlam.

Jā, problēma varbūt ir tajā, ka es nemeloju, arī žurnālistiem. Esmu spilgts piemērs Latvijā, kas notiek ar zināmu cilvēku, ja viņš ir pilnīgi atklāts un patiess publiskajā telpā.

Atklātība Latvijā diemžēl netiek vērtēta kā kaut kas pozitīvs. Drīzāk kā augstprātības pazīme. Ja esi tiešs un atklāts, tad esi lecīgs!

Šo latviešu tautas domāšanas veidu var labi novērot arī interneta komentāros. Cilvēki sēž savā kaktā, savos sūdos, un ap...š otru, kurš atļaujas kaut ko publiski pateikt. Latvieši ir tāda tauta, kas izliekas, ka nekā nav, kamēr tas netiek pateikts. Piemēram, sēž džeks ar meiteni, mīlestības vairāk nav, bet neviens to neatzīst. Ja džeks saņemsies un pateiks, ka mīlestības jau vairs nav, tad meitene momentāni eksplodēs: “Ārprāts, kā tu šitā vari runāt! Muļķis, viss bija tik NORMĀLI...”

Izklausās pēc iespējamas daiļliteratūras! Bet šī grāmata tev ir tīri autobiogrāfiska?

Absolūti autobiogrāfiska. Jurists gan to diezgan patīrīja, jo bija jāņem ārā viss, ko es nevaru pierādīt. Man ir bijuši interesanti Latvijas šovbiznesa aizkulišu gadījumi, kad esmu bijis tikai divatā ar otru cilvēku. Līdz ar to varu to mēģināt pateikt kaut kā savādāk. Nevis, lai klačotos, bet tādēļ, lai brīdinātu citus jaunos mūziķus! Man 24 gadu vecumā, tikko ienākot šovbiznesā un ar nesen radīto grupu piedaloties “Muzikālajā bankā”, bija šoks, ka tādas štelles notiek! TĀDI zēni arī darbojas tai šovbiznesā.

Par ko tu īsti runā?

Latvijas šovbiznesā ir daži džeki, kas uzmācas citiem, jaunākiem džekiem!

Seksuālā ziņā?

Jā!

Nu labi, skaidrs. Grāmatā uzrakstīto joprojām var uztvert kā tavu aizsargreakciju pret apkārt notiekošo tāpat kā 2006. gadā, kad tapa pirmā nodaļa par dzelteno presi?

Nē, nē, nē. Tagad tas vienkārši ir mans stāstījums par dzīvi, patiesības pateikšana. Man ļoti sāpēja tas, ka publiskajā telpā tika pateikts, ka es pametu savu sievu tad, kad viņa saslima ar vēzi. Tie ir meli! Mēs gadu dzīvojāmies pa slimnīcu, nedēļu tur, trīs nedēļas mājās. Izcīnījām uzvaru cīņā ar plaušu vēzi, kas ir ļoti rets gadījums. Un tad, kad visas analīzes beidzot bija kārtībā, viens p...is, kura vārds ir Juris Millers, pēkšņi paziņoja, ka esmu pašķīries ar sievu, kura ir slima ar vēzi. Mums vienkārši ar sievu vairs nesaderēja. Tā taču notiek cilvēku attiecībās! Tādēļ grāmata ir mana iespēja pastāstīt, kā tad bija patiesībā. Ko tad tas Millers man pateica tajā brīdī, kad es viņam iegāzu pa degunu? Pēc tāda teikuma jebkurš gāztu pa degunu! Un tā tālāk. Tai pat laikā šī grāmata nav nekāda taisnošanās, tas vienkārši ir patiess stāsts. Es arī tur nesaku, ka esmu ļoti labs. Ir arī uzrakstīts, ka esmu debils un pieļāvis daudzas kļūdas.

Cerams, ka par tādu nebūs jāuzskata arī šī grāmata, jo gan jau tā arī izraisīs diezgan pamatīgu reakciju, īpaši šovbiznesa un mediju aprindās.

Jā, bet patiesība bija jāpasaka, jo to, kas ar mani notiek publiskajā telpā, es tomēr uztveru kā kaut ko netaisnīgu. Esmu pilnīgi normāls džeks, kuram 34 gadu vecumā ir bijušas trīs nopietnas attiecības. Tas ir daudz? Es nezinu. Man daudziem draugiem katru mēnesi ir citas attiecības. Tas ir labāk?

Man nebūtu iebildumu pret dzeltenajiem medijiem, ja tajos tiktu rakstīta patiesība. Bet, vācot materiālus grāmatai, es katrā rakstā atradu piecas, sešas kļūdas! Katrā! Tas sāk izskatīties pēc sistēmas.

Tāpat ir apmelota arī grupa “Z-Scars”, savulaik pasakot, ka “Muzikālajā bankā” uzvarējām tikai dēļ laba mārketinga. Kurš to dziesmu (“Tu tuvojies sev” - red. piez.) sacerēja? Mārketings? Mēs izsitāmies no pašas apakšas – no visām Trincstokām, “Saksofoniem”, “Depo”. Ar savām dziesmām! Man besī cilvēki, kas melo. Es to nesaprotu. Ja man piedāvātu miljonu, lai es varētu visu mūžu uzturēt savu ģimeni, es samelotu. Bet Latvijas šovbiznesa kontekstā – n..ig!

Šādas grāmatas nebūt nav bieža parādība pašmāju mūzikas industrijā. Tā teikt – autobiogrāfiski industrijas iekšskati. Tā uzreiz prātā nāk vienīgi Ulda Rudaka “Rokupācija”. Tas arī varētu būt grāmatas potenciālo panākumu viens no stūrakmeņiem.

Turklāt grāmatā ir gan par to, kā es pirmoreiz saskāros ar mūziku, sāku to klausīties un uztvert, gan par to, kā pats sāku muzicēt, izsisties. Ir atklātas daudzas patiesības par latviešu mūzikas virtuvi, ko neviens īsti nezina. Kā var tikt “Radio SWH” rotācijā, kā viss notiek Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvās... Esmu pieminējis ļoti daudzus pazīstamus cilvēkus, taču patiesībā tikai daži ir parādīti negatīvā gaismā.

Ir tā, ka puse grāmatas varētu interesēt tiem, kas lasa dzelteno presi, un otra puse tiem, kam interesē mūzika un vēl citas lietas.

Beigās ir arī diezgan gara nodaļa par to, ko es vispārīgi vēlos pateikt sabiedrībai, ir arī pagara nodaļa par alkoholu, par vīriešu un sieviešu attiecībām. Atsevišķi esmu izgājis cauri arī sev tīkamo latviešu grupu apskatiem, pasvītrojis, kā tad sadalās latviešu mūzikas sabiedrība, pateicis, kurš tad spēlē dzīvajā un kurš ir “mīnusnieks” (no instrumentālās fonogrammas apzīmējuma “-1” - red. piez.)... Izgāju cauri visai tai savai dzīvei, un tad, kad to grāmatu pabeidzu, tiešām radās sajūta, ka esmu visu pateicis.

Paga, paga, tev ir tikai 34 gadi! Ko nu?

Nu, tas ir viss, ko varu pateikt līdz šim. Bija sajūta, ka šādu grāmatu vajag uzrakstīt. Godīgi sakot, kādas trīs reizes gandrīz pārtraucu to rakstīt, jo tas nav viegli. Pamēģiniet paši! Pirmais apriebums uznāks ap kādu 30. lapu, tad ap 100. un 150. Tas ir līdzīgi kā spiešanā svaru zālē večiem. Ir trīs līmeņi: ja tiec pāri 50, tad jau tevi nopietni laiž iekšā zālē, ja uzspied 100, tas ir kruta, ja uzspied 150, tad tu jau esi tāds reāls “klucītis”. Devu to grāmatu palasīt citiem cilvēkiem, turpināju tikai tāpēc, ka viņi teica, ka ir tiešām labi, interesanti. Tas arī bija mērķis – lai lasāmviela būtu interesanta, lai nebūtu vilšanās, garlaicība. Tās literatūras jau tāpat ir ārprātā daudz. Tai pat laikā man lielākais kompliments, ko esmu dzirdējis, ir tāds, ka daudziem šī būs vienīgā grāmata, ko viņi būs izlasījuši! Protams, ka es nevaru sacensties ar Džekiem Londoniem vai Gundegām Repšēm, bet šajā lauciņā man ir, ko teikt. Un tā jau tas arī saucas - “Mana privātā dzīve”.

Manuprāt, lielisks nosaukums, hita cienīgs! Šādu variantu gan nemanīju fanu piedāvāto versiju konkursa finālā.

Tas tur nebija. Labi varianti tur bija, bet beigās tomēr izdomājām šādu.

Gana provokatīvi un ironiski. Par grāmatu apmēram skaidrs. Kas notiek ar mūziku? Nekļūsi taču tagad par pilna laika rakstnieku!

Vispār man ir doma uzrakstīt vēl divas grāmatas. Vēl aprīlī varētu iznākt arī dzejoļu krājums, kas nav dziesmu tekstu apkopojums. Bet ir doma par romānu, kurā personāži arī būtu no manas dzīves, taču ar mainītiem vārdiem. Piemēram, ja grāmatā parādīsies mūzikas žurnālists, tad kāpēc lai kā tipāžs tas nevarētu būt Kaspars Zaviļeiskis? Doma romānam ir tāda – lidmašīnā iekāpj nenormāls biezais, bomzis, profesionāls sportists, mūziķis, māmiņa ar diviem bērniem un kaut kāds drūmais bandīts. Lidmašīna krīt, visi nokļūst uz vientuļas salas, kur vairs nav ne naudas, ne sakaru, ne ietekmes. Nekā! Maza sabiedrība uz vientuļas salas. Kā veidojas jaunās attiecības, kurš beigu beigās var izdzīvot? Jā, vēl vajadzētu arī kādu jauno mūziķu producentu. Un arī jau minēto mūzikas žurnālistu, kas tiešām varētu būt tu vai, piemēram, Uldis Rudaks – nesen sarakstījis savu grāmatu un devies ar lidmašīnu atpūsties... Un tad ir vēl viens variants grāmatai, kuras tapšanai man vajadzēs tādu aparātiņu, kā tev (norāde uz diktofonu – red. piez.), un fotoaparātu. Tās būtu ļoti, ļoti, ļoti daudzas cilvēku intervijas par konkrētu tēmu. Viņiem būtu jāatbild uz vienu jautājumu divos teikumos.

Skaidrs, literatūrā vēl būs tavs pienesums. Bet tā arī neatbildēji par mūziku!

Ar mūziku ir tā – ja kāds vēl nav pamanījis, tad grupai “Z-Scars” šis ir desmit gadu jubilejas gads. Tā sākumā mums iznāca labāko dziesmu izlase. Izmantojot iespēju, ka mani intervē nevis dzeltenā prese, bet normāls medijs, pavēstīšu cilvēkiem, kuri varbūt nemaz nesaprot, ko tad tas Kivičs vēl tādu ir izdarījis bez šķiršanās un dzeršanas, - esmu sarakstījis mūziku un vārdus četriem albumiem, kopā ar grupu esmu nospēlējis vairāk kā 600 koncertus, un arī šogad daudz spēlējām tieši savas topos pabijušās dziesmas. Pēdējie koncerti šogad būs 16. decembrī klubā “Pie Labvēlīgā tipa” un 17. decembrī Ogrē. Jaunāko dziesmu (“Tieši šodien” - red. piez.) uzrakstīju, kad piekritu dažas dienas padzīvot “OKartes skatuvē”. Sanāca labs gabaliņš “Z-Scars” tradīcijās ar hita potenciālu. Jāatzīst gan, ka “Z-Scars” ir kļuvis par tādu manu projektu, jo tādas īstas grupas jau vairāk nav. Nesen sarēķināju, ka tajā ir spēlējuši jau kādi 16 cilvēki.

Ir arī pienācis brīdis, kad gribas kaut ko jaunu, tādēļ ir doma uztaisīt ansamblīti “Band-A”, kas spēlētu popmūziku ar dabstepa elementiem.

Ar “Z-Scars” ir tā, ka šobrīd nav nekādas motivācijas iet atkal studijā un rakstīt desmit jaunus gabalus. Es domāju, ka laiku pa laikam parādīsim cilvēkiem kādu jaunu singlu, un uzspēlēsim koncertos, kur mūsu bagātība ir tā, ka varam spēlēt stundu un 20 minūtes un cilvēki tiešām zina visas mūsu dziesmas. Tādu bliču Latvijā nav daudz, tādēļ kancelēt šo grupu noteikti negribas. Mani šobrīd arī daudz aicina uzstāties vienam pašam. Enerģijas netrūkst! Mans režīms ir tāds, ka vedu uz bērnudārzu un atkal ņemu no tā ārā puiku, bet dienas vidus ir brīvs, kad varu darīt, ko sagribas. Kad lasu latviešu mūziķu intervijas, man nav skaidrs viņu teiktais, ka viņi ļoti smagi strādājot pie sava albuma. “Studijā norit smags darbs!” Kāds smagais darbs studijā? Latvijas šovbiznesā? Smieklīgi.

Ziemassvētku kontekstā nekur neuzstāsies?

Nekad neesam to darījuši. Tas vairāk attiecas uz ballīšu grupām.

Vai arī tām, kas piedalās labdarības pasākumos.

Nu, mūs kaut kā neaicina uz tiem lielajiem labdarības pasākumiem. Domāju, ka esmu labestīgākais cilvēks pasaulē, bet droši vien tieku uztverts kā briesmīgs, simtkilogramīgs džeks ar tetovējumiem, kurš dzer un visus sit...

Tāds briesmonis Ziemassvētkus vispār atzīmē?

Mani radinieki jau kopš 1964. gada katrreiz savācas kopā vectētiņa uzbūvētajā mājā netālu no “Spices”. Eglīte, dāvanas, mīļi, sirsnīgi.

Novēlējums?

Gribētos novēlēt latviešu tautai dzīvot savu dzīvi. Vienu vienīgo! Un rakstīt par to grāmatu.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu