Ko skolēnam dod Valdorfpedagoģija?

FOTO: www.freephoto1.com

Internetā atrodamā informācija liecina, ka Valdorfpedagoģijas pamatā ir vispārēja harmoniska jaunā cilvēka audzināšana. Mācību process veidots, vienlaicīgi attīstot gribu, jūtas un domāšanu un ļaujot uzplaukt bērna individualitātei. Mācību programma skolā tiek īstenota ar caurviju motīvu un integrācijas palīdzību, kas ļauj skolēniem pasauli uztvert vienotā veselumā un saskatīt kopsakarības tajā.

Vienlaicīgi attīstot gan mākslinieciskās, gan ētiskās, gan intelektuālās spējas, cilvēks veidojas par vispusīgu, harmonisku un iekšēji brīvu sabiedrības locekli.

Kādā laikraksta «Rītdiena» intervijā ievērojamais antroposofijas profesors Hanss Haslers no Šveices min, ka Valdorfapedagoģija bērnu uzlūko kā indivīdu, māca viņam raudzīties uz lietām un procesiem, saskatot garīgo it visā un attīstot savu radošo domāšanu. Valdorfpedagoģija neatbalsta bērnu vērtēšanu, jo tas rada nepārtrauktu sacensības atmosfēru, vēlmi būt labākajam, kas neveiksmes gadījumā atstāj psiholoģisku traumu uz visu dzīvi.

Profesors Haslers uzdod jautājumu: «Vai tiešām nepieciešams no bērniem «ražot intelektuālas mašīnas», kas savā darbībā zaudējušas garīgo aspektu un nepārtraukti dzīvo stresā, baidoties kļūdīties? Šie bērni, kuri tiek «piebāzti» ar nevajadzīgām zināšanām, 30 gadus vēlāk bērnībā piedzīvotā stresa un baiļu dēļ iedzīvojas dažādās veselības problēmās. Viņš arī min, ka Valdorfa skolas bērni ir tikpat veiksmīgi daudzās dzīves un darba jomās, kā parastajās skolās skolotie. Taču viņi mācās un vēlāk arī dara savu darbu ar prieku, nevis tādēļ, lai pierādītu, ka ir labākie.« Kāda ir šī apmācība, kas liek teju visiem ’valdorfiešiem’ būt savas skolas viennozīmīgiem patriotiem? Lai to noskaidrotu, uz sarunu aicinām Ādažu Brīvās Valdorfa skolas skolotāju Ingu Zemīti un 12. klases skolnieces Elīzu un Aneti.

Visam savs laiks

Valdorfpedagoģijā četri ir divi plus divi. Skolotāja Inga pauž, ja Hitlers būtu mācīts pēc šāda principa, ka četri ir divi plus divi, – nebūtu bijis arī Otrā pasaules kara. Izskaidrojums lasīšanai no kreisās puses? – no veselā ir labāk dalīties. Nevis – man pieliks klāt tavējo un tad es dabūšu veselu. Veids, kā uzvedināt, ļaut saprast un izjust pašam ir ārkārtīgi pārdomāts Valdorfpedagoģijā. Šteiners nenoliedzami saprata, kādā vecumā un KO bērnam ir viegli iemācīt. «Jo, piemēram, abstraktā domāšana mazam bērnam vienkārši nav. Kāpēc 5. klasē bērnam jāmāca darbības ar nezināmo jeb x? Laikā, kad tās sāk mācīt – 5. klasē – bērns vēl nedomā abstrakti, viņam vēl nav neesošo jēdzienu. Jo kauzalitāte mostas 12 gadu vecumā. Varam pieņemt, ka akselerācijas rezultātā tā varētu «pamosties» 11,5 gadu vecumā. Mēs jau neko nenokavējam. Mēs varam tikai sasteigt,» stāsta I. Zemīte.

Vērtējums procentos

Līdz 8. klasei ’valdorfiešiem’ nav atzīmju sistēmas. Daudzi to pārprot un uzskata, ka vērtēšanas sistēmas vispār nav. Taču tāda ir, tikai ne ierastā. Mazajām klasēm tiek piekopta punktu sistēma, un punkti pārvēršas procentos. „Kāpēc lai bērns par to, ka iegūst, vēl saņemtu samaksu?» vaicā I. Zemīte. Atzīmes tiek liktas no 9. klases, kad bērna domāšana kļūst skaidrāka. Turklāt Ādažu skola ir valsts akreditēta, tāpēc jābūt zināmai kārtībai. Ar šādu vērtējumu netiekot nomākta vēlme mācīties. Tiem skolēniem, kuriem mācības padodas viegli, atzīme neko sliktu nenodara. Taču tiem, kuriem mācības prasa daudz lielāku piepūli, atzīme var likt justies ļoti slikti, nepilnvērtīgi. Un tad bērns, nespēdams sevi pierādīt un attaisnot liktās cerības, var sākt, piemēram, klaiņot.

Elīza piemetina, vienkāršs septītnieks ir kā grāmata, kurai ir tikai vāks, bet iekšā – tukšums. Jo neparādās, ko tad skolēns ir spējīgs izdarīt par šo septiņi. ’Valdorfieši’, ciklam beidzoties, saņem vērtējuma lapu, kurā ir ierakstīts, kas padevies, kas ne tik ļoti. Tajā parādās procenti un tad katrs pats var analizēt. Savukārt liecībās parādās jau smalkāks apraksts. Tur skolotājs raksta par skolēnu, viņa darbu. Anete un Elīza atzīst, ka tas tiešām ir vērtējums, kad saprot, ko esi izdarījis, ko ne un kur vēl jāpiestrādā.

Esot meklēts arī veids, kā vērtējumu darīt saprotamu un pieņemamu arī vecākiem. Audzēkņu vērtēšanai izstrādātā alternatīva sistēma veicina skolēnu vēlmi izzināt, strādāt papildus un mācīties procesa nebeidzamību. Piemēram, Norvēģijā valdorfskolas absolventus uzņemot bez iestājeksāmeniem.

Dabiski un mierīgi

Viens no Valdorfpedagoģijas pamatprincipiem ir ’pēc iespējas mazāk stresa’. Ja skolēns zina, kas ar viņu notiks, mācību procesam ir noteikts ritms, viņš jau nedaudz atslābst. „Var jau sacīt, ka stress ’uzkurina’ asinis, veicina konkurenci. Bet tad ir otrs jautājums – kam ar ko dzīvē ir jācīnās?! Padomju ideoloģija brīžiem šķiet nedaudz aizkavējusies mūsu apziņās, kad dzīvi uztveram kā cīņu,» norāda I. Zemīte. Meitenes piebalso, teikdamas, ka vietas pietikšot visiem. Šeit neviens necīnās, jo katra vietu norāda tas, ko šis cilvēks dara, kāda ir viņa attieksme, atbildība un tas, kādā kvalitātē viņš savu darbu veic. Ja cilvēks neko nedara, ar viņu nekāda cīņa arī nevar būt, bet, ja kaut ko dara, tad jau šie cilvēki ir līdzdomātāji, un cīņa atkal automātiski tiek izslēgta. Cilvēkam citus cilvēkus jāuztver vienlīdzīgi. Par pozitīvo šai pedagoģijā Anete min to, ka skolotājs un skolēns ir vienlīdzīgi. Visiem ir definēti un skaidri zināmi noteikumi, kas un cik ilgā laikā jādara.

Skolas kabinetos redzami koka galdi, bērni zīmē un raksta ar dabīgā vaska krītiņiem. Visas Valdorfpedagoģijas pamatā ir dabiskums un harmonija, jo cilvēks pats taču ir dabisks. Tad kāpēc izvēlēties nedabiskus līdzekļus? Elīza atzīst: «Dabiskās lietas manī rada harmonijas sajūtu – koka galdi, vaska krītiņu smarža. Tas vidi padara mājīgu, tātad – arī drošu. Turklāt, ja tā ir mājīga, rodas arī māju sajūta, kurās tevi vienmēr kāds gaida. Un tieši tā ir arī šeit!» Bērni skolā daudz spēlējas ar dabiska materiāla rotaļlietām – zīlēm, čiekuriem, kastaņiem un arī tām, kas gatavotas no koka. I. Zemīte skaidro, ka dabiskie materiāli bērnā raisa trīs reizes lielāku interesi. Bet gribu cilvēkā rada kustība. Ja bērnu nosēdinās pie kastītes un viņam nekas nebūs jādara, pat roka nav jāpakustina, viņam zudīs interese un griba. Bet, lai spēlētos ar tādu zīļu vīriņu, ir jābūt kustībai.

Grāmatas veidojam paši

Skolas pārstāves ar nožēlu atzīst, ka mācību grāmatas primāri ir bizness. Eksperimenti attiecībā uz šiem mācību līdzekļiem un mācīšanu, kas ik gadu parādās, rada kā skolotājos, tā skolēnos lieku stresu. «Vienu brīdi literatūru mācīja pēc vēsturiskās pieejas. Tad «nāca modē» žanriskā pieeja. Beigās ne īsti šis, ne īsti tas, sajaucot galvu abām pusēm. Valdorfskolas audzēkņiem mācību grāmatu nav. Ne pirmajā, ne desmitajā klasē. Viņi tās veido paši. Skolēniem katrā priekšmetā ir burtnīca ar baltām lapām. Tajā nav ne stīpu, ne rūtiņu. Mazākajiem skolēniem burtnīcas ir lielāka izmēra, savukārt vecāko klašu audzēkņiem – A4 formāta.

«Baltās lapas – tā būtībā ir pasaule, kurā bērnam sevi jāizkārto. Jāatrod veids, kā šajā baltajā laukumā iezīmēt trijstūri. Tā, lai pietiek vietas arī četrstūrim. Viņiem jārēķinās ar malām. Katrs pats sev taisa rāmi, jo ir pavisam citādi, kad to novelk kāds cits...» skaidro skolotāja Inga.

«Mums bija jāskatās, vai varēsim ievilkt lapā apli un kā to uzzīmēsim. Reizēm aplis aizpildīja trešdaļu lapas, reizēm gāja pāri malām.. Bet ar laiku iemācījāmies izkārtot sevi telpā, kas mums atvēlēta. Līdz ar to arī paši viens otru vairāk respektējām, neminam virsū,» papildina Elīza. Darba burtnīcas katram iznākušas atšķirīgas, jo katrs taču pasauli uztver citādi. Turklāt vecākajās klasēs, kad mācību stundas notiek lekciju formā, skolēns, veidojot savu mācību materiālu, informāciju var sijāt pats – kas vajadzīgs, kas šķiet svarīgāks un kas ne. Pašiem savu mācību līdzekļu gatavošana liek vairāk darboties pašam – meklēt informāciju no citiem avotiem – internetā, televīzijā, no vecākiem. Vaicātas, vai meitenes savas mācību grāmatas izmanto arī mācībām pirms pārbaudījumiem un vielas atkārtošanai, skan viennozīmīgs «jā».

Dzīve ir skola un otrādi

11. klases skolēniem viena nedēļa mācību gadā ir citāda. Jo 11. klasē ir sociālā prakse, kuras laikā audzēkņi nonāk vietās, kur ir jāstrādā ar dažādiem cilvēkiem –slimiem, ar garīgās veselības traucējumiem, mazturīgiem. Nedēļas laikā skolēni kļūst no ņēmējiem par devējiem. Pašlaik gan nav izdevies realizēt 10. klasē rūpniecisko praksi, jo Latvijā ir ļoti maz vietu, kur to varētu izdarīt, jo «rūpnīcas skaitā nav daudz un cik vēl to, kuras vēlētos ņemt pretim skolēnus?» vaicā skolotāja Inga.

Regulāras sadarbības gan nav, bet pēc šīm praksēm skolēnus to vietās parasti grib redzēt vēl. Sociālās prakses organizē paši skolēni. „Esot tikai jāpiezvana kādai konkrētai vietai vai organizācijai, jāizstāsta, kas esam un ko vēlamies. Parasti cilvēki priecājas un ir ieinteresēti,» stāsta Anete. Esot arī zvanījuši paši un vaicājuši, kad skolēni nāks vēl. Tāds jau arī esot mērķis. Pašlaik jaunieši dodas uz sociālās aprūpes centriem «Cerību tilts» un «Cerību ligzda», kā arī Vājdzirdīgo bērnu internātskolu. Viņi arī nolēmuši palīdzēt un gūt pieredzi veco ļaužu pansionātos.

Elīza min piemēru no Vācijas, kur kādai Valdorfskolai arī neesot izdevies noorganizēt rūpniecības praksi, un viņi to aizvietojuši ar nedēļu ilgu darbošanos fermā. Tīrījuši kūti, kopuši lopiņus.

Kāpēc šādas prakses organizē? Lai mācītos. Mācītos saprasties un saprast, izjust, palīdzēt. Rūpniecības prakse savukārt iecerēta, lai apjaustu darba vērtību, saprastu, ka nav melnā darba. Ir darbs, kuru daru, nevis tīrais un netīrais. Katram darbam ir sava vērtība un savs darbs jādara ar prieku. Anete min, ka svarīgi, lai cilvēks darbā darītu to, kas viņam patiešām patīk un ko viņš sajūt kā savu, nevis akli sekotu masām un, piemēram, viņu interesē dārzkopība, bet tikai tāpēc, ka sabiedrībā vairākums tā dara un uzskata par pareizo variantu, aiziet studēt ekonomiku, vadību vai sabiedriskās attiecības.

Uz augšu