Valdorfpedagoģijā četri ir divi plus divi. Skolotāja Inga pauž, ja Hitlers būtu mācīts pēc šāda principa, ka četri ir divi plus divi, – nebūtu bijis arī Otrā pasaules kara. Izskaidrojums lasīšanai no kreisās puses? – no veselā ir labāk dalīties. Nevis – man pieliks klāt tavējo un tad es dabūšu veselu. Veids, kā uzvedināt, ļaut saprast un izjust pašam ir ārkārtīgi pārdomāts Valdorfpedagoģijā. Šteiners nenoliedzami saprata, kādā vecumā un KO bērnam ir viegli iemācīt. «Jo, piemēram, abstraktā domāšana mazam bērnam vienkārši nav. Kāpēc 5. klasē bērnam jāmāca darbības ar nezināmo jeb x? Laikā, kad tās sāk mācīt – 5. klasē – bērns vēl nedomā abstrakti, viņam vēl nav neesošo jēdzienu. Jo kauzalitāte mostas 12 gadu vecumā. Varam pieņemt, ka akselerācijas rezultātā tā varētu «pamosties» 11,5 gadu vecumā. Mēs jau neko nenokavējam. Mēs varam tikai sasteigt,» stāsta I. Zemīte.
Līdz 8. klasei ’valdorfiešiem’ nav atzīmju sistēmas. Daudzi to pārprot un uzskata, ka vērtēšanas sistēmas vispār nav. Taču tāda ir, tikai ne ierastā. Mazajām klasēm tiek piekopta punktu sistēma, un punkti pārvēršas procentos. „Kāpēc lai bērns par to, ka iegūst, vēl saņemtu samaksu?» vaicā I. Zemīte. Atzīmes tiek liktas no 9. klases, kad bērna domāšana kļūst skaidrāka. Turklāt Ādažu skola ir valsts akreditēta, tāpēc jābūt zināmai kārtībai. Ar šādu vērtējumu netiekot nomākta vēlme mācīties. Tiem skolēniem, kuriem mācības padodas viegli, atzīme neko sliktu nenodara. Taču tiem, kuriem mācības prasa daudz lielāku piepūli, atzīme var likt justies ļoti slikti, nepilnvērtīgi. Un tad bērns, nespēdams sevi pierādīt un attaisnot liktās cerības, var sākt, piemēram, klaiņot.
Elīza piemetina, vienkāršs septītnieks ir kā grāmata, kurai ir tikai vāks, bet iekšā – tukšums. Jo neparādās, ko tad skolēns ir spējīgs izdarīt par šo septiņi. ’Valdorfieši’, ciklam beidzoties, saņem vērtējuma lapu, kurā ir ierakstīts, kas padevies, kas ne tik ļoti. Tajā parādās procenti un tad katrs pats var analizēt. Savukārt liecībās parādās jau smalkāks apraksts. Tur skolotājs raksta par skolēnu, viņa darbu. Anete un Elīza atzīst, ka tas tiešām ir vērtējums, kad saprot, ko esi izdarījis, ko ne un kur vēl jāpiestrādā.
Esot meklēts arī veids, kā vērtējumu darīt saprotamu un pieņemamu arī vecākiem. Audzēkņu vērtēšanai izstrādātā alternatīva sistēma veicina skolēnu vēlmi izzināt, strādāt papildus un mācīties procesa nebeidzamību. Piemēram, Norvēģijā valdorfskolas absolventus uzņemot bez iestājeksāmeniem.
Viens no Valdorfpedagoģijas pamatprincipiem ir ’pēc iespējas mazāk stresa’. Ja skolēns zina, kas ar viņu notiks, mācību procesam ir noteikts ritms, viņš jau nedaudz atslābst. „Var jau sacīt, ka stress ’uzkurina’ asinis, veicina konkurenci. Bet tad ir otrs jautājums – kam ar ko dzīvē ir jācīnās?! Padomju ideoloģija brīžiem šķiet nedaudz aizkavējusies mūsu apziņās, kad dzīvi uztveram kā cīņu,» norāda I. Zemīte. Meitenes piebalso, teikdamas, ka vietas pietikšot visiem. Šeit neviens necīnās, jo katra vietu norāda tas, ko šis cilvēks dara, kāda ir viņa attieksme, atbildība un tas, kādā kvalitātē viņš savu darbu veic. Ja cilvēks neko nedara, ar viņu nekāda cīņa arī nevar būt, bet, ja kaut ko dara, tad jau šie cilvēki ir līdzdomātāji, un cīņa atkal automātiski tiek izslēgta. Cilvēkam citus cilvēkus jāuztver vienlīdzīgi. Par pozitīvo šai pedagoģijā Anete min to, ka skolotājs un skolēns ir vienlīdzīgi. Visiem ir definēti un skaidri zināmi noteikumi, kas un cik ilgā laikā jādara.