Ir pagājis ceturtdaļgadsimts kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturiskajiem notikumiem, kuros viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Kopš šiem notikumiem ir izaugusi jauna paaudze, kas piedzimusi jau neatkarīgajā Latvijā.
1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika valstisko neatkarību zaudēja Otrajā pasaules karā (1939 – 1945), kad to 1940.gadā okupēja un anektēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), iepriekš par šādu soli 1939.gada 23.augustā Maskavā slepeni vienojoties ar nacistisko Vāciju (Molotova – Ribentropa pakts).
Otrajā pasaules karā uz laiku Latvija nonāca arī nacistiskās Vācijas kontrolē, taču kara beigās Latvijas teritorija atkārtoti nonāca PSRS noziedzīgā režīma kontrolē.
Otrā pasaules kara noslēgumā Latvijas valstij neatkarība atkal tika liegta, lai gan vairums rietumvalstu Latvijas pievienošanas fakta PSRS likumību neatzina.
Okupētās Latvijas teritorijā (jau 1940.gada augustā) tika izveidota Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR), savukārt visi iekšējie sociālekonomiskie procesi tika pakārtoti PSRS «standartiem».
Lai gan tika deklarēta formāla Latvijas PSR autonomija, reālas politiskās varas Latvijas PSR vadībai nebija.
Visi nozīmīgie lēmumi tika pieņemti Maskavā PSRS vadības līmenī,
savukārt Latvijas PSR vadībai pamatā bija šo lēmumu izpildītājas loma. Galvenā reālās politiskās varas vertikāle PSRS gāja caur vienīgās legālās politiskās partijas – Komunistiskās partijas struktūrām.
Latvijas Komunistiskā partija (LKP) bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) struktūrvienība.
Latvija pirms neatkarības zaudēšanas bija viena no Eiropas labklājības zemēm ar augstiem dzīves kvalitātes standartiem. I pasaules karā izpostītā teritorija Latvijas neatkarības laikā - divdesmit gados kļuva par modernu valsti ar dinamisku attīstību, kas savas produkcijas noieta tirgus bija atradusi gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, daudzos rādītājos tolaik pārspējot arī tādas valstis kā Somija.
Latvija bija daļa no Eiropas kultūras telpas, vienlaicīgi lielu vērību pievēršot nacionālās kultūras un izglītības jomu attīstīšanai. Pēc PSRS okupācijas, Latvija tika atrauta no savas dabiskās kultūrvēsturiskās telpas, mūsu zemē tika ieviesti barbariskie PSRS likumi un kārtība.
Iedzīvotājiem tika atņemti gandrīz visi īpašumi, lauksaimniecība tika kolektivizēta,
bet rūpniecībā tika attīstītas nozares, kas bija izdevīgas PSRS attīstības kontekstā. Kolektivizācijas dēļ 22 000 ģimenes tika piespiedu kārtā pārvietotas no viensētām uz pilsētciemiem. Pēc II pasaules kara strauji kritās un arvien vairāk zemajam PSRS dzīves līmenim tuvojās Latvijas dzīves kvalitātes standarti.
Jebkuri nacionālpatriotiski uzskati tika kvalificēti kā kaitnieciski un nežēlīgi apkaroti, tā vietā tika uzspiesta latviešu tautai mentāli svešā sociālistiskā ideoloģija. Maskavas lienošās okupācijas sekas: būtiski mainījās Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs, Padomju Krievijai izmitinot vairākus simtus tūkstošu migrantu no PSRS; vienlaicīgi būtiski mainījās arī Latvijas kultūrvide. Sakarā ar nesabalansēto industrializāciju kritiska bija kļuvusi ekoloģiskā situācija. Visa peļņa (jeb tās pārpalikums), kas radās no Latvijas tautsaimniecības, tika iztērēta okupantu PSRS armijas kontingenta uzturēšanai Latvijā vai arī caur PSRS budžetu investēta citās PSRS republikās.
Līdz ar PSRS iebrukumu Latvijā 1940.gadā, okupantu varas pārstāvji sāka realizēt daudzu desmitu tūkstošu Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas uz Sibīriju un Tālajiem austrumiem, kā arī politisko aktīvistu ieslodzīšanu un nogalināšanu. Tādēļ 1944.gadā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju (aptuveni 200 000), nevēloties piedzīvot atkārtotas represijas no okupantu pārstāvjiem, devās trimdā uz Vāciju, no kurienes tālāk uz ASV, Dienvidameriku, Austrāliju un citām valstīm.
Visi šie procesi radīja Latvijas pamatiedzīvotāju neapmierinātību, kā arī ilgas pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas.
1985.gadā par PSRS vadītāju tika iecelts Mihails Gorbačovs, kurš ar dažādu reformu palīdzību mēģināja vai drīzāk imitēja PSRS modernizāciju. Viens komunistu «reformu» virziens bija «demokratizācija» jeb plašāka tautas iesaiste dažādu lēmumu pieņemšanā. Neskatoties uz fanātisko komunistu pretestību un draudiem izrēķināties, 1988.gadā Latvijā tika dibināta Latvijas Tautas fronte (LTF). Pret tās izveidi neiebilda arī Latvijas PSR vadība, jo cerēja izveidot kompartijai paklausīgu tautas kustību.
Taču okupācijas varas pārstāvji pārrēķinājās - līdz ar LTF izveidi 1988.gada oktobrī kļuva skaidrs, ka ir dzimusi politiska alternatīva, kurai maz kopīga ar padomju noziedzīgo režīmu.
Jau pēc pāris mēnešiem – 1989.gada janvārī kompartijas vadītājs J. Vagris ziņoja Maskavai, ka LTF pretendē uz politiskas partijas statusu, vēlēšanās piedalās ar saviem kandidātiem, un gadījumā, ja LTF nākotnē iegūs vairākumu Latvijas PSR Augstākajā Padomē (AP), tā varētu rosināt Latvijas izstāšanos no PSRS.
Šī prognoze piepildījās ļoti drīz - 1990.gada pavasarī LTF guva uzvaru Latvijas PSR AP vēlēšanās. Tās bija vienīgās PSRS okupācijas perioda Latvijas PSR parlamenta vēlēšanas, kurās tika pieļauti alternatīvi deputātu kandidāti. Šajās vēlēšanās Latvijas komunistu partija un to atbalstošie elementi cieta sakāvi, LTF ieguva vairāk nekā divas trešdaļas balsu un līdz ar to varēja realizēt tā saukto konstitucionālo neatkarības atjaunošanas ceļu – neatkarības atjaunošanu īstenot, formāli respektējot PSRS likumdošanu, kas cita starpā noteica, ka konstitucionāliem likumu grozījumiem nepieciešamas divas trešdaļas deputātu balsu.
3.maijā uz savu pirmo sesiju sanākusī AP 4.maijā pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju, kurā pasludināja 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ņemot vērā negatīvo Lietuvas pieredzi, kad pēc līdzīgas deklarācijas pieņemšanas PSRS centrālā vara lika okupantu armijas militārajām un specvienībām «atgūt kontroli», kā arī pret Lietuvu tika realizētas ekonomiskas sankcijas, Latvijas Augstākā Padome vienlaicīgi ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu izsludināja pārejas periodu valstiskās neatkarības sasniegšanai.
Pārejas perioda nosacījumi netika precizēti - netika noteikts pārejas perioda laika ietvars, ka arī mehānismi, kā tas tiks realizēts.
Neraugoties uz uzvaru vēlēšanās un 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, ar reālo varas pārņemšanu bija ievērojami sarežģītāk. Pirmkārt, PSRS centrālā vara neatzina neatkarības deklarāciju, PSRS prezidents M. Gorbačovs 14.maijā parakstīja attiecīgu dekrētu par Baltijas valstu neatkarības deklarāciju nelikumību.
Nākamajā dienā notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums ar spēku ieņemt LR AP ēku.
Lai arī tika veidota jauna LR valdība Ivara Godmaņa vadībā, PSRS okupācijas varas iekšlietu ministrs atteicās savu posteni atstāt, LR AP un valdībai nepakļāvās arī Latvijā dislocētā PSRS armija. Pēc LKP CK iniciatīvas Latvijas neatkarības pretinieki (Interfronte, LR AP frakcija «Līdztiesība», Baltijas Karavīru savienība u.c.) apvienojās, izveidojot PSRS un Latvijas PSR pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju. Saasinoties politiskajai situācijai, 1990.gada beigās šī organizācija pārtapa par veidojumu ar skaļu nosaukumu «Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja».
Nevar noliegt, ka pret Latvijas neatkarību iestājās arī ievērojama daļa Latvijas sabiedrības. 1991.gada martā Vissavienības referendumā par PSRS saglabāšanu, neraugoties uz LTF aicinājumu referendumu boikotēt, piedalījās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju, no kuriem 95% atbalstīja PSRS saglabāšanu.
Jau tobrīd Latvijas sabiedrība dzīvoja divās atšķirīgās informatīvajās telpās - lielākā daļa etnisko krievu nezināja latviešu valodu un dzīvoja pēc Maskavas laika.
Savukārt Latvijas pamatiedzīvotājiem un viņu pēcnācējiem būtiska loma bija vēsturiskajai atmiņai.
Savukārt lielākā daļa no tiem, kas Latvijā bija ieradušies no Padomju Krievijas, akli ticēja padomju propagandai. 25 gadus vēlāk Latvijā dzīvo vairāki simti tūkstoši labprātīgu nepilsoņu, no kuriem absolūtam vairākumam PSRS okupācijas fakta noliegšana, nepamatotās prasības otras valsts valodas statusa piešķiršanai krievu valodai un jebkādu neatkarīgās Latvijas sasniegumu, nopelnu noliegšana pat šodien ir pašsaprotama.
1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācija nebija Latvijas reālās neatkarības robežšķirtne, tomēr skaidri apliecināja starptautiskajai sabiedrībai, ka
pārliecinošs Latvijas sabiedrības vairākums vēlas atgūt valsts neatkarību.
Vienlaicīgi deklarācija iezīmēja virkni procesu, kas atstāja ietekmi arī PSRS mērogā un veicināja PSRS sabrukumu. Piemēram, LR AP visai drīz pieņēma arī lēmumus par finanšu iemaksu PSRS budžetā būtisku samazināšanu, faktiski maksājumi tika apturēti vispār.
Nekāda PSRS vadības reakcija nesekoja, un maksājumus PSRS budžetā ievērojami ierobežoja arī virkne citu republiku, tostarp Padomju Krievijas rīcība, PSRS budžetā radot milzīgu deficītu un paātrinot noziedzīgā valstu savienības veidojuma ekonomisko bojāeju. PSRS vadība Latvijas neatkarību neatzina un Baltijas valstis aicināja noslēgt jaunu «Savienības līgumu». Savstarpējā komunikācija bija nonākusi strupceļā,
situācija atrisinājās tikai pēc 1991.gada augusta puča Maskavā, kura izgāšanās faktiski pielikta punktu PSRS pastāvēšanai.
Tomēr tie bija mūsu maldi, un 2008.gadā autokrāta Vladimira Putina Krievija iebruka kaimiņvalsts Gruzijas teritorijā. Bet 2014.gadā okupēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu, uzreiz pēc tam Krievijas armija un Kremļa finansētie un militāri atbalstītie teroristi sāka kara darbību arī Ukrainas Donbasa un Luhanskas reģionos, kur nogalināto ukraiņu skaits, kopš 2014.gada pārsniedz 9 000 cilvēkus.
Neatkarības cīņas pret PSRS režīma mantinieci Krieviju nav beigušās.
