Dambja utopiskā monarhija

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Dambis jeb Raimonds Lagimovs (kā tas rakstīts šim māksliniekam pasē) ir sinonīms grupai "Inokentijs Mārpls", jo viņš ir tas, kurš visdažādākajās grupas sastāva variācijas ir uzticīgi palicis par grupas kodolu jau kopš astoņdesmitajiem.

Svētdienās Raimonda balss ir radio NABA ēterā raidījumā "Bitīt’ Matos", dažkārt var gadīties, ka jūs dejojat klubā "Pulkvedim neviens neraksta" viņa muzikālajās frekvencēs, bet īpaši savdabīgs var būt tas mirklis, kad kaut kur uzstājas nekomerciālais Raimonda projekts "Amorālā Psihoze", ko paši tās dalībnieki dēvē par atonālā kubisma garā ieturētu mūziku.

Šobrīd viņš strādā pie jaunās "Odekolona" izlases, kas pulcē ne to ierastāko dažādu bliču skatuves un pagrīdes skanējumu. Lai gan runāt pirms darbs padarīts neklājoties...

Dambis: Mūsdienās tās grupas ir tik daudz, ja tu vienā mirklī publiski pateiksi, ka vāc tādu izlasi, tad var gadīties, ka tev pēc tam neliek mieru. Tā kā es vadu radio NABA raidījumu "Bitīt’ matos", tad jau ar laiku esmu apzinājis, kas un kā. Tad arī jau tā izlase pati izveidojas un tev nav jāpaziņo, ka tu tādu veido.

Pēc kādiem kritērijiem Tu vadies, atlasot dziesmas izlasei?

Grūti varbūt nosaukt, bet galvā tie ir. Kaut vai balstoties uz to, kā šīs izlases ir veidojušās iepriekš, tajā virzienā arī mēģinu turēt tagad. Varu teikt, ka atbirst arvien vairāk stili. Tas kodols laikam vairāk ir neatkarīgais indie roks.

Amorālā Psihoze

Agrāk izlasē bija arī visāda elektronika, bet tagad tās pārstāvji paši var taisīt savas izlases. Metāla grupām arī ir savas izlases, tāpat arī industriāļiem – savas. Principā, domāju, ka hard un heavy grupas arī mierīgi var izdot savu izlasi, ja vēlas.

No Tevis teiktā izriet, ka mūzikas stili arvien vairāk noslāņojas, bet man savukārt šķiet, ka tie arvien vairāk pārklājas un ir grūti nodalīt, kas ir kas.

Domāju, ka ir tur tomēr dažas robežas. Protams, dažkārt tās saplūst, bet tas jau tāpēc netraucē. Tā vispārīgi skatoties, uzreiz var just, kāpēc tā vai cita mūzika tiek radīta. Ja mūzika tiek radīta, lai pelnītu naudu, tad uzreiz tas ir dzirdams un tas nodala no visa pārējā.

Vasara, kas pagājusi, ir pilna mūzikas pasākumu, tai skaitā visdažādāko festivālu. Kas ir Tavs spilgtākais šīs vasaras muzikālais notikums?

Pēc noskaņas man vairāk patīk mājas festivāli. Piemēram, „Zvērā” Saldus rajonā. No lielajiem festivāliem varbūt „Positivus AB”, lai gan tur biju pirmo reizi, šķita tīri neko. Biju kā dalībnieks, ja būtu kā klausītājs, tad varbūt šķistu citādi.

Un nemuzikāli? Kas izteiksmīgs bijis šovasar?

Tad jau vajag priekšā sarakstiņu. Katru gadu braucu uz Ungārijas festivālu „Sziget”, kas vienmēr ir interesanti. Tas arī tomēr vairāk muzikāls, bet nemuzikāli, tad jāskatās dienasgrāmatā, kur pārskatāmāk.

Mūsdienu temps – viss šķiet tik sen noticis.

Protams, ja vasarā būtu divi notikumi, tad tos uzreiz arī atcerētos, bet tā kā visu laiku kaut kas notiek, tad uzreiz ir grūtāk.

No ne pārāk lieliem festivāliem jau kuru gadu dodos arī uz metālistu brīvdabas festivālu Blomē. Tīri labi patīk.

Jau ilgāku laiku Tu esi nekomerciālās mūzikas raidījuma „Bitīt’ matos” vadītājs. Vai tur darbojas tādi paši kritēriji kā izlases „Odekolons” veidošanā?

Jā, ir tāda lieta, jau sen katru svētdienu divas stundas. Tur nav tik strikti, jo tomēr raidījums ir katru nedēļu. Līdz ar to arī spēlētā spektrs ir ļoti plašs. Spēlēti un apcilāti var teikt ir gandrīz visi žanri.

Varbūt mazāk akadēmiskā mūzika, jo, piemēram, stīgu kvartetu diez vai mēs bieži spēlējam. Vairāk tomēr pievēršamies popmūzikai, tas ir, mūsu visādām mūzikas norisēm. Lai gan to popmūziku kāds tagad var pārprast.

Ko Tu šajā gadījumā domā ar jēdzienu „popmūzika”?

Tā ir tā mūzika, ko pārsvarā spēlē jaunatne. Jauniešu mūzika.

Arī Tev pašam ir savdabīgs projekts paralēli „Inokentija Mārpla” darbībai ar nosaukumu „Amorālā Psihoze”. Varbūt pastāsti, kā tas radās!

Īstenībā arī tas projekts ir ļoti sens. Tas ir izveidojies no tā visa, ko „Inokentijs Mārpls” nespēlēja koncertos. Tie ir visāda veida eksperimenti. Ļoti bieži gatavojām ierakstus, kad mūsu rokās nonāca kāds jauns mūzikas instruments, skaņas pārveidotājs, aparatūra, kas izkropļo skaņu vai kaut kas tāds. Tas viss tika izmēģināts, tika taisīti ieraksti. Tad arī tas projekts bija kā visāda veida eksperimenti.

Grupai „Amorālā Psihoze” agrāk bija dažādi žanri, bet tagad jau ir vairāk izveidojusies konkrēta grupa. Ja agrāk piedalījās visi, kas gadījās klāt, tad šodien ir izveidojies grupas kodols no četriem cilvēkiem, ap ko arī šis projekts notiek.

Kā tad Tu raksturotu šo skanējumu tagad?

Mūsdienās tā var teikt ir dzīva muzicēšana ar klasiskiem instrumentiem, bet tādā brīvā muzicēšanas manierē bez skaņdarbu kanoniem vai formām.

Kur var dzirdēt „Amorālo Psihozi”? Jūs atrod vai paši piesakāties?

Bieži nespēlējam, bet ik pa laikam tomēr tas notiek. Lielākoties, kad kāds kaut kur uzaicina. Varbūt ja mūs sāktu bieži aicināt, tad varbūt mums pašiem vairs nebūtu tik interesanti. Tagad ja mūs uzaicina, tad ar prieku varam to arī darīt.

Cik zinu, „Inokentijs Mārpls” ir spēlējis gan kāzās, gan dzimšanas dienās. Kā atšķiras uzstāšanās šādos privātos pasākumos un piepildītā kluba zālē?

Pieļauju domu, ka tie, kas aicina uz tādiem pasākumiem, tiem vienkārši tā grupa patīk. Uzstāšanās ir atkarīga no cilvēkiem. Nav jau liela atšķirība, lai gan tāds koncerts ir savādāk nekā privāts pasākums. Bieži vien tie cilvēki arī miksējas.

Vai gadās, ka nāk un prasa, lai nospēlē kādu noteiktu dziesmu šais privātajos pasākumos?

Nē, tomēr ir prieks, ja prasa, tad prasa kādu dziesmu no mūsu pašu repertuāra.

Kā Tu redzi vispār šā brīža situāciju Latvijas mūzikā?

Varbūt, ka šī tendence, ko minēšu, vienmēr ir tāda bijusi, bet ir tendence uz atkārtošanos. Atkārtot to, ko redz televīzijā, MTV vai to, kas parādās Rietumos. Ja tur rodas kāds mūzikas virziens, tad te ir vesels bars ar grupām, kas to atdarina. Domāju, ka tā ir neizbēgama tendence vienmēr.

Kas tādā gadījumā būtu tas oriģinālais? Vai tas maz ir iespējams? Vai darot kaut ko pirmajam tieši Latvijā, kas jau zināms citur?

Latvijā vajadzētu rakstīt savu oriģinālo mūziku. Ir jau arī diezgan daudz grupas, kas pamatā ņem etniskas lietas muzikālai apdarināšanai. Ir arī neatkarīgās grupas, kas varbūt nemuzicē tik profesionāli, bet uzreiz viņiem ir sava noskaņa, ko praktiski nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tādus arī ir grūti kaut kam pielīdzināt, meklējot, no kurienes tad viņi ir ietekmējušies un kur raduši to savu manieri.

Un kā tad var rasties šis specifiskais skanējums?

Tā maniere dažreiz rodas nemācoties pie skolotājiem, bet buroties pašiem cauri, kā rezultātā izveidojas savdabīgs rokraksts.

Tad no vienas puses var teikt, ka akadēmiskā izglītība mūzikā var būt pat traucējoša?

Kaut kādā ziņā noteikti. Redz, lielākā daļa akadēmiķu spēlē pēc notīm, ko sarakstījuši citi. Savukārt, ja tu esi apguvis komponēšanas mākslu, tad jau beigās var būt arī parādās tāds komponists akadēmiķis, piemēram, kā Pēteris Vasks. Gan jau, ka arī viņam ir savs piegājiens, ja viņš ir izgājis pasaulē, kur viņu citi klausās. Taču tā vairāk ir akadēmiska mūzika. Ja runājam par rokmūziku, tad nezinu, vai tādu var iemācīties akadēmijā...

Kaut ko tādu māca Rīgas 100. vidusskolā, bet cik es esmu dzirdējis, tie, kas beidz, tad viss pārsvarā arī aiziet tādā atdarināšanas ceļā. Vienkārši šie jau māk labāk atdarināt. Tur viņiem varbūt tik daudz nemāca pašiem domāt. Respektīvi, tie ir sava veida strādnieki, kuriem iemāca rakt un viņi rok. Nezinu vai var iemācīt sajust laiku, noskaņu, tautu ...Tas būtu svarīgi jebkuram radošam cilvēkam...

Kāds tēls parasti ir cilvēku prātos, kad tiek pieminēts rokmūziķis?

Man liekas, ka tāds agrāk vairāk bija sastopams, kas tagad ir sagrauts. Agrāk septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gandrīz visi rokmūziķi bija garmataini, bet mūsdienās pilnīgi tā vairs nav.

Šodien pēc izskata bieži vien var būt tā, ka pa dienu šis rokmūziķis var sēdēt ofisā vai bankā pie kases lodziņa, bet vakarā iet un spēlēt rokmūziku. Redz, cilvēki laikam pielāgojas. Ja viņš izskatītos pēc klasiskā rokmūziķa, tad, iespējams, viņš netiktu ņemts tajā darbā.

Tu domā, ka šodien darba sfērā nav tomēr liberālāka pieeja cilvēka tēlam?

To es nezinu, jo diezgan sen neesmu strādājis algotu darbu pie svešiem cilvēkiem, bet šaubos, vai kaut kas ir kļuvis sabiedrībā liberālāks šajā ziņā.

Šķiet, ka mūsdienās biežāk un biežāk novērojams, ka cilvēki meklē noteiktas interešu grupas, kurās iesaistīties un dzīvot ar tās diktētiem likumiem. It kā meklēt savu identitāti, bet tai pašā laikā pakļauties kādam, kas nosaka, kādai tai jāveidojas.

Domāju, ka tā ir bijis vienmēr. Cilvēki meklē tādas interešu grupas, kur var satikties cilvēki ar līdzīgām interesēm vai hobijiem, kurus var apspriest un dzīvot ar to tādā veidā arī izmantojot vairāk iespējas dzīvē. Jo vairāk ir domubiedri, jo vairāk var organizēt savējos pasākumus. Ja esi viens pats, tad tas ir vientulīgi. Tā kā cilvēki ir sabiedriskas būtnes, tad viņiem patīk visādi tusēties.

Priekš kam iet uz kaut kādu pulciņu, ja interesē kaut kas pilnīgi cits? Cilvēks meklē savējos, kas viņam ir interesanti.

Taču tie, kas sevi ir definējuši, mēdz aizrādīt tiem, kas nav izteikti definējuši skaļi savu kaut vai reliģisko, seksuālo vai politisko, piederību, par ko Latvijā vispār būtu jāšaubās.

Cilvēki jau vienmēr ieņem kaut kādu savu pozīciju un skatās uz apkārtējiem no sava redzes viedokļa. Tas, ko kāds domā par tevi, nav jau tik ļoti svarīgi. Svarīgi ir, ko tu pats domā.

Vai iepriekšminētās piederības mūsdienu pasaulē vēl ir tik nozīmīgas, lai pēc tām vērtētu citus?

Es domāju, ka ļoti.

Tas cilvēku uzreiz ierobežo, jo jāpielāgojas tiem noteikumiem, kas ir tevis izvēlētajā reliģijai vai kādā citā idejiskā grupā.

Tu esi tāds pats kāds tu esi, un tu ej uz to vietu, kur tev atļauj būt tādam, kāds tu esi, nevis turp, kur tevi spiež kaut kam pielāgoties.

Bet vispār cilvēkus jau visādos, neredzamos veidos mēģina ietekmēt, lai viņi iekļautos tādā vai citādā grupā un lai viņi darītu noteiktas lietas.

Arvien vairāk jaunieši šodien aizraujas ar dažādām reliģiskām kustībām.

Tas var būt arī sekas tam, ka ir daudz lielāka informācijas aprite, ja ņem vērā internetu, radio un TV. Tie cilvēki, pirmkārt, daudz vairāk uzzina. Otrkārt, arī Latvijā nāk iekšā dažādas jaunas ideoloģijas, bet tev ir jāzina vienā mirklī, ko tu vari ņemt pretī un ko ne. Respektīvi, tev ir jāizvēlas to, kas tu tāds esi.

Viens no raksturojumiem ikvienam ir tā etniskā piederība. Kā mūsdienās var saglabāt latvisko un vai vajag to darīt?

Man jau liekas, ka tas ir vajadzīgs. Vispirms, domāju, ka tas ir valodiskais, pēc kura nāk viss pārējais. Dzīvesveids, kultūras notikumi, apģērbs, manuprāt, ir pēc tam. Ja pazūd valoda, tad pazūd pamazām arī viss pārējais.

Pētījumi apliecina, ka jauniešu valodas līmenis krītas arvien vairāk un vairāk. Vai tās ir internetlaikmeta sekas un grāmatu nelasīšana?

Grāmatas tas ir viens, bet ir jau arī tas, ka straujajā laikmetā ir jāizsakās īsāk un konkrētāk. Tur vairs īsti nav arī daiļrunībai vietas. Kaut vai tad, kad tu runā pa telefonu, tev griežas skaitītājs, kas saka, ka tev par to ir jāmaksā. Beigās tas noved pie tā, kā mēs runājam...

Tikpat labi to var attiecināt uz mūziku, kur jaunās grupas arvien biežāk dažādu motīvu vadītas izvēlas dziedāt angliski, bet valodas nepietiekamā līmeņa dēļ atražo tekstus, kas ir apviļāti neskaitāmas reizes.

Vispār mūzikā ir arvien grūtāk atrast kaut ko interesantu un vērtīgu, jo pārsvarā dzīvojam starp tādiem kloniem, kas visu laiku kaut ko atkārto. Respektīvi, savdabīgas un interesantas lietas ir jāmeklē, jo visā tajā barā tās ir grūtāk pamanīt.

Mūsdienās grupas pārsvarā rada tekstus pašas un reti aizņemas no citiem, kaut vai no dzejniekiem, kuru mums vesels bars.

Par citiem man grūti teikt, bet domāju, ka mūsdienās vairāk paši raksta. Pirmkārt, tas ir izdevīgāk no finansiāla aspekta. Otrkārt, nav jau tā, kā bija padomju laikā, kad bija cenzūra.

Agrāk grupas ļoti daudz ņēma gatavus tekstus no padomijā publicētajiem dzejniekiem, kas jau ir izgājuši cenzūru un grāmata tikusi izdota. Tad droši zini, ka vismaz tekstam tev neviens vairs nepiesiesies.

Ja uzraksti pats, tad nevar zināt, ko tev tā komisija pateiks, piemēram, ka divas šitās rindiņas tu vari atstāt, bet pārējās piecas jāņem ārā, jo tur nav tas un tas.

Drīzāk tur ir tas un tas. Domāju, ka Latvijā jauno autoru ir daudz un tā mūziķiem ir vēl īsti neapzināta un neizmantota niša.

Tā varētu būt, bet bieži vien rokmūzikas vai popmūzikas teksts un dzeja ir pilnīgi divas dažādas lietas. Protams, ir vietas, kur šie var kopā sadarboties, bet tomēr pārsvarā atšķiras jomas. Lai gan es domāju, ka dzejniekiem vai vārda meistariem tomēr vajadzētu sadarboties ar kādiem popmūziķiem, jo bieži var just, ka ir pilnīgas briesmas, klausoties, ko tur dzied.

Ir daži piemēri, kad tas organiski saskan. Piemēram, ne tik senais piemērs ar to pašu „Hospitāļu Ielu”, kas izmantoja divus Agitas Dragunas dzejoļus savām dziesmām. Domāju, ka tie, kas neizlasīja albuma vāciņu vai Dragunas grāmatu par to nemaz neiedomājās.

Inokentijs Mārpls

Tas izdodas, ja noskaņas ir līdzīgas tekstam un mūzikai, bet nezinu, cik daudz tās jaunās grupas vispār kaut ko meklē un skatās, ko un kur var paņemt. Ir jau noteikti šīs radnieciskās dvēseles gan mūzikā, gan dzejā. Tikai jāmāk atrast vienam otru.

Ir jau tādi gadījumi. Zinu, ka Māris Šverns kādreiz izmantoja arī Ievas Rozes tekstus. Mēs jau nemaz tā arī nezinām, ko kurš izmanto. Ir tādas grupas, kuriem ir draugi, kas grupā nespēlē, bet grupai raksta tekstus.

Vai Tu seko tam, kas notiek Latvijā, ja tagad jautātu tādu domburisku jautājumu?

Ziņas skatos. Kas notiek? Grūti teikt, bet man liekas, ka Latvijā viss tiek izpārdots visos iespējamajos veidos. Tā, ka drīz mums vairs nekā sava nebūs.

Nezinu, vai var saukt par vergiem, bet uz to pusi viss iet. Tu aizej uz darbu, saņem savu algu, lai varētu atkal nākamajā mēnesī iet uz darbu...Lai vari samaksāt komunālos rēķinos, paēdināt sevi un atkal skriet uz darbu. Domāju, ka tajā līmenī drīz cilvēki Latvijā būs, jo tie, kas grib vairāk kā iztikai nepieciešams, tie brauc strādāt uz ārzemēm.

Pēc tā man neizraisa izbrīnu kaut vai tas, ka bērniem nav bērnudārzu. Latvijas uzņēmumu īpašnieki bieži ir zviedri , krievi vai vācieši un peļņa brauc prom no Latvijas. Es domāju viņi nav tādi entuziasti, lai celtu bērnudārzus Latvijā. Bērnu dārzi reiz bija valsts īpašums. Tad tos atļāva privatizēt citām vajadzībām. Padomju laikā bija konkrētāk, ja ir tik un tik bērnu tajā rajonā, tad tur ir tik bērnudārzu.

Zinu kādu puisi, kas piestrādā bērnu dārzā un rīta rosmei mazajiem gatavo īpašu mūzikas izlasi, lai pieradinātu pie kvalitatīvākas mūzikas jau no mazām dienām. Ir tāda vēlme izdarīt kaut ko noderīgu laikam sabiedrības labā...

Ir jau labi, ka tādi cilvēki vēl ir, lai gan pārsvarā tas entuziasms ir tieši jaunībā. Pēc tam tas jau var palikt arī par ieradumu, bet bieži vien cilvēkiem gadās arī aplauzties...Pret citu cilvēku tupumu vai negribēšanu, vai arī pret kādu birokrātisku aparātu. Cilvēks grib kaut ko labu izdarīt, bet tur priekšā sēž kaut kāds birokrāts, kas liedz to darīt.

Kuras lietas vai procesus Tev pašam visvairāk gribētos mainīt?

Tam man būtu jāsastāda programma. Es tā vienā teikumā to pateikt nevaru, bet man būtu radikālas izmaiņas.

Ja man būtu teikšana, tad diezgan grūti būtu autobraucējiem, jo man pilsētas būtu bez benzīna autotransporta. Tad būtu lielas reformas dzīvokļu jautājumos un saimnieku būšanā. Bet cik tad tu vari izmainīt? Utopijas būvēt vari visvisādas, bet kas tad ir reāli? Tādā gadījumā es valstisko iekārtu mainītu...

Uz kādu?

Nezinu, droši vien uz monarhiju, kur tādā gadījumā es būtu tas karalis, kurš varētu tad arī regulēt visu, kā tam patīk.

Ja es būtu noteicējs, tad laikam viss tā lēnām apstātos un nobremzētu. Viss būtu mierīgi un lēni.

Vai, Tavuprāt, mūsdienās visi Atmodas ideāli ir zuduši?

Visi varbūt nē, bet liela daļa noteikti.

Ideāli vai cilvēki, kas par tiem stāvēja un krita?

Tad, kad tie cilvēki dzīvoja Padomju Savienībā, tad viņiem tie ideāli bija, bet viņi nemaz nezināja, ko var gaidīt no tāda kapitālisma...

Nezinu, vai Latvijai vispār bija iespēja veidot savu alternatīvu Padomju sociālismam un Rietumu kapitālismam. Principā, domāju, ka vidus ceļu izdomāt varētu, bet īstenot nevarētu.

Tiem, kas tolaik tirgojās, viss bija skaidrs. Tauta bija iztēlojusies, ka viss būs baigi forši. Tad, kad sāka pirkt un pārdot, tad tie, kas neiekļāvās vai kam nebija pieredzes, tad daudzi arī bija vīlušies. Arī tagad tā ir.

Tev no Krievijas ir bail?

Kas ir bail? Man liekas absurdi, ka kaut kādās aptaujās, kur ir jautājums par to, kas ir apdraudējums Latvijai, cilvēki atbild, ka Krievija. Dažiem tas šķiet jocīgi. Kā tas var būt jocīgi, ja mums ir tāda pieredze. Kas mums cits var uzbrukt, ne jau nu lietuvieši, igauņi vai zviedri...

Visā vēsturē visu laiku tieši krievi ir uzbrukuši Latvijai. Kas tad tagad var mainīties? Vai tas, ka mainās daži cilvēki? Tikko viņiem būs iespēja, tā viņi arī uzbruks. Tas ir skaidrs.

To daļēji pamato arī Gruzijas nesenā pieredze.

Tur ir tikai laika jautājums. Tā ir krieva daba, jo tikko viņam būs iespēja, tā viņš to arī darīs.

Tas jau lēnām tiek darīts, tikai ar nemilitāriem līdzekļiem.

Kamēr nav iespējas, bet līdz ko sapratīs, ka ir arī militāra iespēja, tā nāks. Ja latvieši varbūt nebūtu iestājušies NATO, tad tas krievs varbūt jau sen būtu te. Iemesls tiktu atrasts.

Pie mums ir pietiekami daudz krievu. Tad jau vieglāk izdomāt. Izdomātu, ka viņus te ļoti apspiež, tāpat kā Dienvidosetijā, tad šie nāktu aizstāvēt savus tautiešus.

Var jau būt, ka tik traki nav. Ja katrs atradīs to nodarbošanos, kas katram pašam patīk, tad būs labi.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu