Laima Slava: Izstādes kataloga vāku iekšpusē ir kartes. Tev svarīga ir tieši tā vieta, kur top darbs? Miķelis Fišers: Protams. Tās ir ceļojuma kartes, re, netīras – tās, ar kurām es patiešām braucu. Nekas nav izdomāts. Meksika, Krima un Gvatemala, Latvija, Igaunija un Kaukāzs. Ar ciparu, atbilstošu darbam katalogā, ir atzīmētas tieši tās vietas, kur gleznots. Man likās, ka kādu varbūt interesē paskatīties, kur tas ir. Jo man pašam tas būtu interesanti.

L.S.: Ar ko katra vieta nozīmīga, ja reiz tās konkrētība tev tik svarīga?

M.F.: Nav nekādu kritēriju. Piemēram, Meksikā: eju pa pilsētu, skatos – ceļojumu birojs. Skatlogā – bildītes. Ja redzu fotogrāfijas, kas mani interesē, es eju un prasu, lai parāda vēl. Tad noskaidroju – šī vieta saucas tā – un vienkārši braucu uz turieni. Nav gadījies, ka būtu bijis garām.

L.S.: Tātad tas impulss ir vizuāls?

M.F.: Jā, bet ne tikai. Kā gadās, kā ne, tās vietas parasti ir īpašas. Piemēram, džungļi, kur tiek gleznots, ir pie lielākajām piramīdām ... tā sanāk, ka šī vieta pievilkusi cilvēkus jau sen – ne velti viņi tur būvējuši piramīdas. Un, tā kā ir piramīdas, cilvēki tur ir dzīvojuši. Joprojām cilvēki brauc un skatās. Krimas piekraste arī ir īpaša: tur dzīvojušas grieķu ciltis. Klintīs ir pakāpieni kā “Gredzenu pavēlniekā”. Es aizbraucu, un, ja sajūtas nerodas, tad bilde arī parasti nesanāk. Negribētu runāt par kaut kādu enerģētiku un ezoteriku, bet laikam kaut kas vietas enerģijā mani saista. Dažās vietās ir šī sajūta: man tik ļoti tur patīk... Un visas vietas, kas uzgleznotas, ir tādas.

L.S.: Cilvēki, kas ceļo, pēc attieksmes tomēr dalās. Filozofs Uldis Tīrons ir sevi pat īpaši definējis kā ceļotāju.

M.F.: Viņš ceļo pilnīgi citā kosmosā nekā es! Viņš ceļo pie cilvēkiem, es – pie dabas! Kaut arī mēs varētu būt vienās un tajās pašās vietās.

L.S.: Tevi cilvēki vispār neinteresē?

M.F.: Kālab ne, taču es pietiekami gūstu no saskarsmes ar viņiem tepat, tam man nav vajadzīgs ceļojums. Es pavisam noteikti neceļoju, lai iepazītos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Jo tāpat tas notiek pats no sevis.

L.S.: Kā tu saproti, ka gribi nevis uz Parīzi vai Romu, bet prom, uz Dienvidamerikas džungļiem?

M.F.: Cilvēks, kas strādā algotu darbu katru dienu, ceļojot atpūšas. Es tāds cilvēks neesmu. Ja es aizbraucu tāpat ceļojumā, jūtos drausmīgākais parazīts. Es nezinu, ko lai tur daru.

Nu labi, aizeju uz muzeju... Ja braucu gleznot, es tāds nejūtos. Nu, uz Krimu es vienkārši gribēju aizbraukt, izmēģināju gleznot un atgriezos vēl, lai tiešām gleznotu – Krimu un Kaukāzu. Gribēju aizbraukt uz Gruziju, bet netiku pāri robežai. Tad izdomāju: Krimu esmu gleznojis, bet kaut kas mani ļoti saista Centrālajā Amerikā un Dienvidamerikā. Pirms astoņiem gadiem biju Meksikā, un izvēle arī krita uz Meksiku – ekonomisku apsvērumu dēļ. Zināju, ka atradīšu to, ko meklēju, ka tur ir brīnišķīga mūsu konsule, kas palīdzēs atrisināt praktiskos jautājumus. Un kaut kas ir ar to Meksiku – man tā ir kā otra dzimtene! Kad es atgriezos Mehiko – nu, līdz asarām pilnīgi, kā mājās... Tik patīkami, nekas nav mainījies! Toreiz mēs pa Meksiku ceļojām ar Vilku un režisoru no Pēterburgas Pāvelu un paņēmām indiāni, kas pusi ceļojuma ceļoja mums līdzi. Mēs viņu aizvedām no Centrālās Meksikas uz Karību jūru, kur viņam dzīvoja draugs. Tur bija vieta, kur palikt, un tā mēs kopā braucām ilgi, pa ceļam visu ko skatījāmies. Tagad aizbraucu uz to vietu pie Karību jūras, un tas indiānis – kā mēs viņu toreiz nolikām, tā viņš tur dzīvo visu šo laiku! Pat izskatā nav mainījies! Īstenībā es gribētu braukt uz Peru un Bolīviju – uz Maču Pikču. Bet pirmam braucienam izvēlējos Meksiku tāpēc, ka to jau drusku pazi-nu. Patiesībā Meksika izvēlējās mani, tas nebija tik daudz mans lēmums, bet nāca kaut kā pats no sevis.

L.S.: Runā jau par tām cilvēka daudzajām dzīvēm...

M.F.: Lūk, lūk! Tieši tas! Un tā sajūta tur ir tāda, ka tā varētu būt!

L.S.: Meksika taču ir pilna ar noslēpumiem un leģendām, kuras mīlējis tieši 20. gadsimts, – nu kaut vai Kastaņedas epopeja. Grūti izslēgt cilvēkus no tādas vides, jo to noslēpumu jau nes un pauž tieši viņi. Vai ar tevi arī kaut kas tāds tur notiek?

M.F.: Jā, absolūti maģiska zeme. Ar to tā arī mani fascinē. Tur lietas, par ko mēs nerunājam vai runājam vīpsnājot, ir ikdienas aina, neviens par to nebrīnās. Ja pat mūsu goda konsule uz jautājumu par lidojošiem šķīvīšiem saka: ā, jā, mums te ir vulkāns, kur katra gada noteiktā datumā tādi nolaižas! Mūs tūlīt arī iepazīstināja ar žurnālistu, kas veido raidījumus par NLO, lido ar helikopteru uz “karstajiem punktiem”. Maģija ir tai zemē un ārkārtīgi dzīva. Varētu teikt, ka gara pasaule tur ir īpaši aktīva. Es tā tur to jūtu.

L.S.: Vai parunājies arī ar savu agrāk iepazīto indiāni? Vai viņi uztver tevi kā gleznotāju vai kā citādi?

M.F.: Tur indiāņi ir pa īstam saglabājušies. Meksikas Chiapas daļā džungļos viņu ir vairāk par baltajiem. Tā laikam ir vienīgā tāda vieta uz zemes. Viņiem kosmoss ir tik citāds, ka nav saskares punktu. Un tad ir tādas lietas kā mūzika vai glezniecība, kur – hops! – tie ir. Un, izejot no tā, jau ir iespējams veidot kaut kādu kopēju koordinātu sistēmu, kurā var vienoties, runāties. Citādi – mēs esam absolūti atšķirīgi!

L.S.: Vai vari ilustrēt, kas tieši ir tas, uz ko viņi reaģē. – krāsa, forma, grafika, līnija?

M.F.: Man grūti pateikt, bet viņiem ļoti patika, ka es gleznoju viņu svētās vietas, un patika arī, kā es to daru. Bet, kāpēc tieši... nav iespējams to definēt. Indiānim ielīst galvā nav iespējams, ķīnietim varbūt būtu vieglāk! Viens par šo bildi teica (sk. 63. lpp. – L.S.), ka tā esot ļoti precīza. Kaut precīza tā nav ne tuvu, bet diezgan abstrakta. Varbūt tā ir tā sajūta, kas ir tai vietā, tā atmosfēra.

L.S.: Tevi nav vilcis tur, kur lielākā daļa tagad dodas – Indoķīnas virzienā?

M.F.: Teorētiski jā, bet kaut kā tuvāka man ir Centrālā Amerika un Dienvidamerika. Pēc tam noteikti es gribētu.

Man patīk, ka meksikāņi un Amerikas indiāņi ir citādi. Indijā ir tā, ka tu soli nevari spert bez bara, kas grib ar tevi runāties, draudzēties. Viņi ir ļoti atvērti. Indiāņi tādi nav. Viņi ir vairāk kā latvieši – daudz neko nenāk runāties un draudzēties. Tad ir arī vieglāk strādāt. Jo nav jau tā, ka vienmēr esi viens. Bet arī tad tev nestāv gluži pūlis apkārt.

L.S.: Bet vispār indiāņi taču ir draudzīgi?

M.F.: Tad, kad tu viņus iepazīsti, jā. Bet sākumā – ir jau tā, ka to, ko spāņu iekarotāji viņiem nodarījuši, nevar aizmirst. Var saprast, ka viņi nevar ciest amerikāņus.

L.S.: Bet vai tad tas neattiecas uz visiem baltiem radījumiem?

M.F.: Pirmā brīdī – uz visiem. Kad iepazīsties un izskaidro, ka neesi no ASV, tad jau ir labi. Un tad tu vēl atrodi tos pāris saskares punktus. Es spēlēju vargānu – tas viņiem ļoti patīk. Un gleznošana viņiem patīk. Tad jau viņi tevi uztver normāli. Līdz tam brīdim – vienkārši kā objektu, no kā var izspiest naudu.

L.S.: Tev arī īsti filmisks piedzīvojums ir bijis, tomēr ar laimīgām beigām – pat laupītāji šai zemē pret tevi tādi humānisti ir izrādījušies!

M.F.: Jā, viņi paņēma tikai naudu, kameras – visas vērtīgās lietas, nekā no gleznošanas piederumiem. Atstāja dokumentus, mašīnu. Prombraucot rokas gan neatsēja, bet apsedza ar deķīti, lai odi nekož.

L.S.: Sist nesita?

M.F.: Nē, viņiem bija tik daudz pistoles kā es savā mūžā nebiju redzējis! Tas notika dienas laikā – mēs iebraucām Gvatemalā un nezinājām, ka nevar tā vienkārši te braukt. Nobraucām no lielā ceļa uz mazliet mazāku, un starp kalniem trīs mašīnas, 15 bandīti! Viens brīdis – es redzu, ka mani apdzen, nākamais – mēs stāvam, visapkārt tās pistoles sejā. Organizēti. Strādāja klusi, savā starpā nerunāja, neļāva uz viņiem skatīties. Mokošākais bija neziņa, ko viņi beigās darīs – vai turēs kā ķīlniekus, vai paņems mašīnu, varbūt arī nošaus. Un tā kādas pāris stundas, kamēr rūpīgi pārmeklēja visu mašīnu. Pievāca visu, ko varēja – pat telti, segas, jaunākas drēbes, protams, lukturīšus, nazīšus, visu, kas ceļojumam vajadzīgs. Paņēma kredītkarti, es, protams, pateicu šifru, un, ko varēja, viņi no kartes noņēma. Bet nezin kā viena kredītkarte bija nokritusi mašīnā uz grīdas, un nebija uzreiz jābrauc atpakaļ, naudu dabūt varēja. Lai kā – tagad es jūtos droši. Uzreiz visas sīkās problēmas ir atkritušas. Jūtos lieliski – it kā es datorspēlē būtu izgājis citā līmenī!

L.S.: Viss ir gleznots uz vietas?

M.F.: Viss ir tīrs plenērs. Pa divām dienām, pa vienai – bet uz vietas.

L.S.: Vai Rīgā tu gleznotu tāpat? Vai juti, ka tur ar tevi gleznojot notiek kas citādāks?

M.F.: Jā, noteikti. Rīgā es šobrīd vispār nevaru pagleznot. Varbūt Jūrmalciemā, kad aizbraucu. Bet tās man ir īpašas vietas – no turienes ir mana dzimta. Darbnīcā sēžot... re, kur man lielie audekli – tā tie tur stāv jau kādus trīs gadus. Pie ainavas es nonācu pēc izslēgšanas metodes. Es sapratu, ka man nav nekāda vēstījuma un man neliekas, ka tādu vajadzētu. Agrāk šķita, ka ir jārada baigais mesidžs, tagad viss ir tieši otrādi. Un ainava atnāca pati no sevis. Jo man ļoti patīk ainavu gleznot, es gūstu neizsakāmu baudījumu. Un gandarījumu. Vislielāko no visa. Atšķirībā no mūsdienu mākslas, kur nekas nepaliek pāri, un man nekad nepaliek pat fotomateriāls – tas pazūd vai sabojājas, ir iztērēta milzīga enerģija un līdzekļi, un rezultātā nekā nav. Šeit ir rezultāts, un tas paliek.

L.S.: Vai tie lielie audekli tomēr neprasa kaut ko veidot, vispārināt?

M.F.: Es gaidu to mirkli. Vēl neesmu gatavs. Es nezinu, kam, bet neesmu gatavs. Gan pienāks laiks. Citādi tie te nestāvētu.

L.S.: Kas tev atļāva pēkšņi atteikties no tā, ka esi mesidža nesējs utt., – no tiem pienākumiem pret dzīvi vai mākslu, par kuriem jauns cilvēks noteikti domā?

M.F.: Protams, bija pārdomu gadi. Es nezinu, kas tas bija. Droši vien pārmaiņas personībā. Kad nomainās, teiksim, jauneklis ar vīrieti. To es tā stulbi pateicu, bet..

L.S.: 33 tev ir?

36! Ar 33 jau tas sākās – gribas to mākslu, skaidrs, ir tie audekli, it kā ir pat ko teikt un mēģinu, bet – kaut kā nesanāk... Visu laiku nodarbojos ar to, ka vācu materiālus, interesējos par tēmām, skatos grāmatas. Bet negleznoju, jo negribas, nevar piespiesties to darīt. Tātad tas nav no iekšas. Bet te – aizej, uzglezno... tik forša sajūta...

L.S.: Vai tā vieta, kurā tu nonāc, tev apzināti nes līdzi arī kādu jau zināmu paņēmienu? Kalni, teiksim, – Rērihs, meži – Pinnis, jūras krasts – Delle? Vai tu mokies, meklējot kaut ko īpašu? Vai tev viss zināmais aizmirstas?

M.F.: Tas, ka transā jāiekrīt gleznojot, – tas ir obligāti. Jā, man ir jābūt iepriekš skaidram, ko es gribu. Vispirms man ir skaidrs, ka, ja es skatos uz ainavu un nesaprotu, ko es tur gribu atrast, kas mani tur interesē, man nekas nesanāks. Man ir jāzina, ko es gribu, un man ir apmēram jāsaprot, kā to panākšu. Vai tas būs kontrasts – krāsu, gaismēnu, kas nu kuro reizi. Kas būs izšķirošais paņēmiens, ar ko es parādīšu, kas tai ainavā mani saista. Tas viss notiek uz vietas. Bet es pats dažas gleznas saucu par “dellītēm”, un man tas ļoti patīk! Tie kadiķīši, piemēram, kur ir gaismēna. Nē, es pilnīgi nedomāju ne par kādu stilu! Tas gan man ir palicis no maniem iepriekšējiem uzskatiem – līdzekļiem ir jābūt pakārtotiem mērķim. Ja man, lai parādītu to, kas vajadzīgs, prasās kāda “dellīte”, tad es tā arī gleznošu!

L.S.: Tu saki, ka tevi vienmēr kaut kas piesaista. Vai vari pateikt, kas tieši – forma, gaismēna?

M.F.: Tas nav nekas racionāls. Pilnīgi nekas racionāls. Protams, jābūt efektīgam dabasskatam.

L.S.: Izstādei klāt nāk arī skaņa.

M.F.: Doma par skaņu radās pati no sevis, kad iegāju zālē. Tur ir šausmīga akustika. Katrs solis atbalsojas. Uzlika samta sienu – jau palika labāk, bet vienalga nepatīkami – tāda pagraba skaņa. Un tad es Pēterim, savam labākam draugam, prasīju: “Kā tu domā, kādu te varētu uztaisīt skaņu?” Es jau zināju, ko gribēju. Un tieši to viņš man piedāvāja – samontēt dabas skaņas, visādus sienāzīšus utt.

L.S.: Vai arī gleznojot tu tādus dzirdēji? Vai tas tev ko izteica, vai tavai vietas uztverei līdzi nāk arī skaņas? Vai kas cits – krāsa, smarža?

M.F.: Vietas uztverei smarža reizēm ir svarīgāka par skaņu. Taču vissvarīgākais ir kaut kas tāds, par ko mēs nerunājam, ko nedefinējam. Un vai vajag mēģināt definēt? Krāsa visur ir brīnišķīga. Pēc krāsas es noteikti neizvēlos dabu. Es mēģinu to sajūtu, kas man rodas tajā brīnišķīgajā vietā, attēlot, cik vien varu, caur sevi – dalīties ar to. Visprecīzāk jau var tieši subjektīvi parādīt.

L.S.: Tu tici, ka vēl ir tādas vietas, uz kurieni doties, kas ir neskartas?

M.F.: Esmu ceļojis pa Norvēģiju, pašiem ziemeļu punktiem – tur ir brīnišķīgas, neskartas, neapdzīvotas vietas. Bet neizsmeļama neskarto vietu ziņā joprojām ir Krievija. Tikai tur ir viena problēma. Biju Karēlijā, gribēju pagleznot, bet tur jebkurā vietā, kur var piebraukt, ir vienkārši drausmīgi – nav tikai tā, ka nebūtu aizvākti pamesti atkritumi, bet ir savests klāt! Karēlijas vidū, ezerā, kas ir 100 km no tuvākā ciemata, kāds ir atvedis un izmetis ledusskapjus! Ja es aizbraucu un atrodu vietu, kas man patīk, es gružus aizvedu, sakopju, man nav grūti – tā ir kā pateicība pret šo vietu. Bet tur bija tā, ka nebija vērts sākt, tur nedēļām to var darīt un nenovākt. Un tas viss ir neapdzīvotās vietās. Neaptverami. Makšķernieki, lai iekurtu uguni, dzīvai priedei noplēsuši mizu vairāku metru garumā, kaut kādas naglas sadzītas... kad tu tādu ko ieraugi, gribas prom uzreiz. Tā ir ar Krieviju.

L.S.: Kā tev liekas, kāpēc cilvēks dodas ceļojumā?

M.F.: Tāpēc, ka tas ir brīnišķīgākais, ko var darīt! Es neko nezinu par cilvēku, es zinu tikai par sevi! Kāpēc es dodos ceļojumā... Tie ir skaistākie mirkļi, tas īsais brīdis, ko pavadi ceļojumā, var būt līdzvērtīgs pieciem gadiem, kurus sēdi tepat Rīgā. Tu it kā baigi skrien, esi aizņemts un paskaties – nu nav nekas noticis! Tāpēc vajag kaut kā izmantot laiku. Tas varbūt ir visracionālākais veids, kā izmantot laiku.