Cik pasu vēl dalīsim? (7)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

Kopš 1995. gada, kad tika ieviests princips piešķirt pilsonību īpašā kārtībā, Latvijas pases saņēmuši vairāk nekā simt sportistu. Pirmsākumos uz šādu soli pamudināja bezizejas situācija – ja vēlējāmies sasniegumus starptautiskā mērogā, tad bija jāadoptē padomju laikos izaugušie un dažādos reģionos dzimušie atlēti. Laiki mainījušies, bet tikumi joprojām paliek, tos argumentējot ar pasaules praksi.

Miholapa sekotāji

Šoreiz diskusijas centrālie tēli ir trīs futbolisti: Andrejs Perepļotkins, Andrejs Kostjuks un Ivans Sputajs. Visi grozās ap divdesmit gadu vecuma slieksni, liekot cerēt, ka reiz varētu papildināt pagaidām pašķidrās jauno kandidātu rindas Latvijas izlasē. Par tuvāko pretendentu šādam godam tiek nosaukts 21 gadu vecais Perepļotkins, kura profesionālajā biogrāfijā jau ir vairāki ievērības cienīgi ieraksti. Viņš aizvada trešo sezonu Skonto komandā, iepriekš savu meistarību jau apliecinājis Krievijas, Beļģijas, Anglijas un Īrijas klubos, un tas viss paveikts varbūt nepieklājīgi ātri, ņemot vērā dzimšanas datus. Arī Skonto sistēmā ar jaunieša sniegumu ir apmierināti, tāpat par viņa potenciālu atzinīgus vārdus teicis tagadējais Latvijas izlases galvenais treneris Jurijs Andrejevs. Speciālists jau paspējis apliecināt savu ieinteresētību izmantot Perepļotkinu valstsvienības vajadzībām, ja vien tiks sakārtota nepieciešamā dokumentācija, kas viņam ļautu pārstāvēt Latvijas izlasi starptautiskā mērogā. Lai arī dzimis Ukrainas pilsētā Harkovā, pagaidām jaunais futbolists kabatā nēsā Krievijas pasi. Vēl viens šķērslis ir Perepļotkina nopietnā ceļgala trauma – krustenisko saišu sarāvums, kas liek cerēt uz atgriešanos ierindā vien nākamsezon. Ja būtu veselība un pase, tad, visticamāk, uzaicinājumu uz izlasi Perepļotkins būtu jau saņēmis.

Līdzīgs stāsts ir par astoņpadsmitgadīgajiem Kostjuku un Sputaju, kuri pārstāv Olimpu. Abi tiek uzskatīti par daudzsološiem jaunās paaudzes futbolistiem, kas ir vien savas attīstības sākumposmā. Tas gan netraucē Andrejevam redzēt potenciālu ar skatu nākotnē, turklāt tas nav tikai eksperta viedoklis no malas, bet gan situācijas pārzinātāja domas – Olimpā spēlē arī galvenā trenera dēls, tāpēc labi zināmi gan abi jaunieši, gan viņu vecāki.

Visu trju pozitīvie raksturojumi no valsts futbola galvenajiem cilvēkiem ir tikai monētas viena puse. Taču šajā gadījumā arī paši spēlētāji pacentušies, lai viņu vēlme iegūt Latvijas pilsoņa pasi izskatītos pēc pārdomāta un nopietni sagatavota soļa. Perepļotkins jau apliecinājis, ka labvēlīga lēmuma rezultātā nevilcinātos atteikties no Krievijas pilsoņa statusa. Tāpat, visticamāk, rīkotos arī Kostjuks, kurš arī pagaidām pēc papīriem ir lielās kaimiņzemes pārstāvis, bet Sputajam ir Lietuvas pilsoņa pase. Turklāt visi trīs cītīgi mācoties valsts valodu, lai nepieciešamības gadījumā Pilsonības likuma izpildes komisijas priekšā nenāktos sniegt ziņas par sevi, izmantojot kādu ļoti zināmu svešvalodu.

Tas ir liels solis uz priekšu kopš vienīgā precedenta, kad par Latvijas pilsoni tika padarīts futbolists – 1998. gadā ar otro piegājienu šādu godu saņēma Mihails Miholaps, kurš gan valstsvienības apcirkņos tā arī neizcēlās. Par viņa kandidatūru izlases rindās stingri iestājās tā-brīža galvenais treneris Revazs Dzodzuašvili, savu mērķi sasniedzot, tomēr iecienīto futbolistu viņam tā arī nebija īsti lemts izmantot praksē. Miholaps joprojām ir viens no labākajiem uzbrucējiem mūsu valsts vietējās meistarsacīkstēs, tomēr uz izlasi īstais vilciens jau aizgājis. Iespējams, ka viņa karjera būtu attīstījusies citādi, bet neilgi pēc pilsonības maiņas Miholaps guva smagu savainojumu – krustenisko saišu sarāvumu. Trauma bija ļoti nopietna, taču pēc ilgstošas ārstēšanās futbolists atgriezās ierindā, tomēr viņa ambīcijas laukumā bija krietni mazākas, tāpat kā izredzes būt noderīgam valstsvienībai. Protams, veselības likstas ir profesionālā sporta neatņemama un neprognozējama sastāvdaļa. Taču tās nebija galvenais iemesls, kāpēc Miholapa jautājumā attiecīgā valsts pārvaldes komisija vilcinājās ar pozitīva lēmuma pieņemšanu. Brīdī, kad viņš pretendēja uz pilsoņa statusu, futbolistam bija ļoti virspusējas zināšanas par valsti, uz kuras pasi viņš pretendēja, par oficiālās valsts valodas prasmi nemaz nerunājot. Beigu beigās gan tas netraucēja Miholapam saņemt godpilno statusu par īpašiem nopelniem...

Amerikas latviešu uzlidojums

Krietni plašāki ieraksti pilsonības dalīšanas jautājumos ir vietējai basketbola sabiedrībai, bet par lietderību joprojām var tikai raustīt plecus, tāpat kā Miholapa gadījumā. Groza bumbas speciālisti visbiežāk gan vērsuši skatus pāri Atlantijas okeānam – Amerikas virzienā. Tiesa, kandidāti nav meklēti, bet gan pieteikušies paši. Divi no viņiem – Alekss Šturms un Bruno Pētersons – pierādīja savu saikni ar Latviju, pamatojoties uz radurakstiem. Kā vienam, tā otram vismaz daļa asiņu bija ar latviešu piejaukumu, un par to viņi atcerējās brīdī, kad radās iespēja iegūt mūsu valsts pilsonību. Bija vairāk nekā skaidrs, ka savā otrā dzimtenē – ASV – Pētersonam un Šturmam nav nekādu izredžu kādudien pietuvoties valstsvienībai vai augstākās raudzes basketbolam. Tāpēc iespēja uzspēlēt zem Latvijas karoga šķita gana vilinoša, lai pirms pieciem gadiem pacenstos iziet pilsoņa pases saņemšanas procedūru. Viss tika nokārtots godam, plaši atverot durvis uz valstsvienību. Tobrīd šķita, ka tas ir abpusēji izdevīgs solis – sportisti saņēma iespēju piedalīties starptautiskos turnīros, kas ar amerikāņa pasi kabatā nebūtu iespējams, bet Latvijas izlasē radās cerības atrisināt problēmu ar garā gala spēlētāju iztrūkumu sastāvā. Uz pirmās vijoles spēlēšanu nemaz netika cerēts, taču, pareizi izmantoti kā rezervisti atsevišķās situācijās, viņi varēja noderēt. Tomēr izlasē Pētersons un Šturms piedalījās vien epizodiski, karjeras ierakstā viņiem ir attiecīgi 23 un 16 spēles, turklāt diezin vai kādudien šis cipars tiks palielināts.

Pašlaik basketbolistu aprindās Pētersonu un Šturmu grūti atrast. Pirmais it kā esot vispār pielicis punktu spēlēšanai, bet otrs vēl mēģinot kaut ko darīt groza bumbā, tomēr izlases kontekstā abi jau kādu laiku vairs netiek minēti kā reāli kandidāti uz vietu sastāvā. Tomēr kā vainu mīkstinošs apstāklis minama ģenētiskā saikne ar Latviju, kas tomēr pieļauj iespēju, ka Šturms un Pētersons būtu varējuši iegūt pilsoņa statusu arī bez basketbola palīdzības, ja vien vēlētos. Citādi ir ar vēl vienu basketbolistu – Troju Ostleru. Viņš kā potenciālais Latvijas pases kandidāts parādījās 2003. gadā, kad bija aizvadījis divas sezonas Skonto komandas sastāvā. Pēkšņi viņā radās siltas jūtas pret mūsu valsti, vēloties kļūt par tās pilsoni. Atšķirībā no abiem priekšgājējiem, Ostleram nebija nekādas radniecības ar latviešiem, tāpēc būtu loģiski, ja viņš saņemtu pilsonību naturalizācijas komisijas paredzētajā kārtībā. Taču Latvijas Basketbola savienība nolēma iet citu ceļu, iesniedzot pieprasījumu Pilsonības likuma izpildes komisijai par statusa piešķiršanu Ostleram. Arguments bija iepriekšējais – spēlētājs nepieciešams izlasei, kurā tobrīd bija ievērojamas problēmas ar ceturtā numura pozīcijas kandidātu nodrošināšanu. Tikmēr Ostlers bija pieklājīgi sevi apliecinājis Skonto rindās, arī viņa uzruna komisijas locekļiem bija iedvesmojoša, gandrīz piesaucot visus svētos un cenšoties apliecināt savu mīlestību pret jaunatklāto zemi Latviju, izjūtot pret to "tādu pašu cieņu un respektu kā pret savu dzimteni ASV". Nu kā var šādiem vārdiem neticēt, ja vēl tiek pausta vēlme jau tuvākajā laikā apgūt valsts valodu, turklāt komplektā ar Latvijas vēsturi, kultūru un Satversmi... Tas izklausījās tik patriotiski, ka komisija nolēma paļauties uz Ostlera solījumiem, negaidot, kamēr viņš tos izpildīs. Amerikā dzimušais basketbolists steidzamā kārtā tika pasludināts par Latvijas pilsoni, tomēr turpmāko notikumu attīstība arvien vairāk sāka atgādināt Pētersona un Šturma gadījumus. Tāpat kā no abiem priekšgājējiem, arī no Ostlera netika sagaidīta uzruna latviešu valodā, tāpat arī ilgstoša sadarbība ar Latvijas izlasi – kopumā viņš piedalījies desmit mačos. Var jau būt, ka šis basketbolists pēc kāda brīža atkal parādīsies pie valstsvienības apvāršņa, papildinot spēļu krājumu, tomēr jau tagad skaidrs, ka viņš no Latvijas saņēmis visu, ko vēlējās. Ir diezgan pagrūti tagad noticēt amerikāņa patriotiskajiem izteikumiem, vairāk liekot domāt, ka taisnība bija skeptiskākas versijas piekritējiem – Ostleram bija nepieciešama Latvijas kā Eiropas valsts pilsonība, jo, kā zināms, Vecā kontinenta basketbola sabiedrībā ir krietni stingrākas kvotas pret amerikāņiem nekā eiropiešiem. Jaunā pase garantēja plašākas izredzes darba tirgū, nekā saglabājot tādu pašu ASV izdotu dokumentu. Bēdīgi, bet fakts, tomēr ieguvums bija pieredze, kas pāris gadus vēlāk lika noraidīt Ventspils leģionāra Brenta Raita vēlmi sekot Pētersona, Šturma un Ostlera pēdās.

Hokejā – bez variantiem

Savi precedenti pilsonības jautājuma risināšanā ir arī hokeja sabiedrībai. Tur šī rosība visaktīvāk notika neilgi pēc padomju laiku beigām un varenās savienības sabrukuma. Savas hokeja paaudzes Latvijai nebija, bet gan atsevišķi talanti, kuri prata ar savu meistarību izsisties plašajās PSRS aprindās. Toreiz spēlētāji pa klubiem netika dalīti pēc dzimšanas vietas, bet gan pēc lietderības attiecīgajā brīdī, izmantojot iespēju brīvi braukāt no Baltijas jūras piekrastes līdz Kaukāza tālākajam nostūrim. Rīgas Dinamo un PSRS čempionāts, kurā tas piedalījās, šķita pietiekami vilinošs kumoss, lai censtos tajā iekļūt. Turklāt Latvijas teritorija tika uzskatīta par vienu no labākajām apmešanās vietām, tāpēc saprotams, ka daudzi no toreizējiem atbraucējiem uz dzimto pilsētu pusi vairs neskatījās. Atjaunotajam Latvijas hokejam viņi arī bija ļoti noderīgi, jo bija jau plāns par starptautiskās reputācijas atgūšanu šajā komandu sporta veidā, un mērķa sasniegšanai bija nepieciešami resursi. Tāpēc nepārsteidz, ka skaitliski

visvairāk ar speciāliem Saeimas lēmumiem pilsonība tika piešķirta tieši melnās ripas dzenātājiem. Toreiz ar likuma spēku pie pases tika tie, kuri vēl gadiem ilgi veidoja valstsvienības kodolu: Aleksandrs Beļavskis, Oļegs Znaroks, Vjačeslavs Fanduļs, Aleksandrs Semjonovs, Grigorijs Panteļejevs, Igors Pavlovs, Viktors Ignatjevs, Sergejs Čudinovs, Aleksandrs Kerčs, Aleksandrs Ņiživijs, Andrejs Maticins un Aleksandrs Šiškovičs. Nenoliedzami, par vairākiem kandidātiem kā par potenciālajiem pilsoņiem toreiz bija diezgan asas diskusijas atbilstošās komisijas sēžu ietvaros, kad par savu taisnību bieži vien vienlaikus centās pārliecināt gan atbalstītāji, gan noliedzēji. Valsts valodas prasme vairākiem no šiem hokejistiem sagādāja pamatīgas problēmas, un uzlabojumi vairumam no viņiem nav vērojami līdz šodienai. Taču toreiz tas tika izvirzīts par vienu no galvenajiem argumentiem, kāpēc kāds no šīs kompānijas nebūtu pelnījis kļūt par Latvijas pilsoni. Visu cieņu – ikviens no pagodinātajiem spēlētājiem savu artavu valstij atdeva pilnā apmērā, ilgus gadus pārstāvot sarkanbaltsarkanās krāsas dažāda ranga starptautiskos turnīros. Tāpat to darīja arī Leonīds Beresņevs, ieņemot Latvijas izlases galvenā trenera amatu, – viņš līdz 1998. gadam bija sakrājis pietiekami daudz plusu, lai beidzot arī tiktu pie pilsoņa statusa.

Darvas devu medus mucā 2001. gadā ielēja Znaroks, atsakoties no īpašā kārtā piešķirtās pilsonības un dodot priekšroku Vācijas pavalstniecībai. Rokāde garantēja pēc profesionālās karjeras beigām solīdu pensiju, ko būtu iespējams saņemt pēc daudziem šīs zemes klubos aizvadītiem gadiem. Vieni to dēvēja par augstākās klases nodevību un spļāvienu Latvijas nācijas sejā, tikmēr citi, ar vēsāku prātu apveltītie, centās izprast Znaroka rīcības iemeslus, kas ikvienam tomēr būtu pieņemami – vēlme nodrošināt sev vecumdienas un normālu dzīvi ģimenei.

Baumas par sekošanu Znaroka pēdās vienubrīd tika saistītas arī ar Beļavski, kuram tuvāka šķita Zviedrija, aizvadot tur vairākas sezonas un izpelnoties neviltotu cieņu šīs zemes hokeja sabiedrībā. Tomēr līdz tik radikāla soļa speršanai piruešu meistars nenonāca.

Varbūt pietiks?

Dažiem nacionāli noskaņotiem indivīdiem labpatīk atdalīt, kurus sasniegumus sportā paveikuši tieši latvieši, bet kurus – Latvijas pilsoņi ar atšķirīgu dzimšanas vietu. Tomēr visbiežāk tas tiek darīts brīžos, kad piedzīvota kāda sāpīga neveiksme, jo triumfa brīžos dzimšanas apliecībā neviens nemēģina skatīties – uzvaras ir visiem kopējas. Ir jāsaprot, ka pēc padomju laiku beigām bija tikai divas iespējas – atteikties no izaugsmes sportā vismaz uz desmit gadiem vai tomēr padarīt par pilsoņiem cilvēkus, kas jau gadiem ilgi bija dzīvojuši Latvijas teritorijā, kaut arī nevarēja būt tās pilsoņi. Par laimi, priekšroka tika dota otrajam variantam, un par šā soļa pareizību liecina šo cilvēku sasniegumi zem sarkanbaltsarkanā karoga. Vairāki no viņiem Latvijas pasi nemaz nelūdza, bet gan vispirms paveica darbu un tikai tad cerēja, ka tas tiks novērtēts. Tas attiecināms, piemēram, uz riteņbraucēju Pjotru Ugrjumovu, kurš par pilsoni kļuva vien pagājušā gada jūnijā, lai arī sasniegumus profesionālajā lauciņā savā biogrāfijā sāka rakstīt jau krietni agrāk. Tāpat Larisas Savčenko-Neilandes iekļaušana Latvijas pilsoņu sarakstā nav uzskatāma par kļūdu – būdama veiksmīgākā mūsu valsts tenisiste, viņa likusi valsts vārdam izskanēt visaugstākās raudzes sacensībās.

Tikmēr pēcpadomju laiku radīto apjukumu un valstiska labuma meklējumus grūti attiecināt uz mūsdienām. Protams, joprojām ir sporta veidi, kuros Latvija ar saviem spēkiem vien nevar nodrošināt pasaules klases kandidātus. Tāpēc varbūt kādudien attaisnosies pilsonības piešķiršana modernās pieccīņas pārstāvim Mihailam Jefremenko, no kura tiek gaidīta palīdzības sniegšana pašmāju censonim Denisam Čerkovskim. Taču grūtāk saprotama ir vēlme joprojām komandas sporta veidos attīstīt pasu dalīšanu pēc nopelniem, jo īpaši tāpēc, ka vairumam kandidātu valstiski svarīgu ierakstu biogrāfijā joprojām nav. Tā tas bija hokeja vārtsarga Maksima Jakovļeva (dzimis 1988. gadā) gadījumā – puisis pagaidām nav ticis prognozētajā Latvijas junioru izlasē. Protams, viņš vēl jauns, viņam viss vēl priekšā. Taču gribētos cerēt, ka jau tuvākajā laikā arvien vairāk potenciālo pilsonības kandidātu no sportistu vidus sapratīs, ka nedrīkst cerēt vien uz valsts pretimnākšanu un atsevišķos gadījumos – lētticību. Vairāki jau pierādījuši, ka naturalizācijas process ir pa spēkam arī ikdienā treniņos un spēlēs aizņemtiem sportistiem. Tāpēc varbūt nevajadzētu skriet pa priekšu ar argumentu, ka ārzemnieku pārņemšana savā paspārnē, iedodot vietējo pasi zobos, ir pasaulē pieņemta prakse, bet gan lielāku uzmanību veltīt tam, kas aug pašu mājās.

Komentāri (7)CopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu