Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kā prezidents Bērziņš pa komunistu nomenklatūras kāpnēm rāpās

TVNET
Kā prezidents Bērziņš pa komunistu nomenklatūras kāpnēm rāpās
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: Publicitātes foto

Valsts prezidents Andris Bērziņš, tagad jau pavisam tieši jautāts par savu kādreizējo būšanu kompartijas biedru rindās, apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”. Patiesība ir cita – kā liecina jaunajā grāmatā "Latvietis parastais" aprakstītie fakti, Bērziņš Padomju Savienības komunistiskajā partijā iestājas jau 1985. gadā un vēl trīs gadus vēlāk, kad jau briest Latvijas Tautas frontes dibināšana, dodas uz sobesedovaņijām ar kompartijas ideologiem, lai tiktu pie kārotā amata. Par to – šajā TVNET ekskluzīvi publicētajā fragmentā no jaunās grāmatas.

1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta.

Foto: Publicitātes foto

Ar 1988. gada 30. jūniju datētajā krieviski rakstītajā dzīvesgājuma aprakstā A. Bērziņš piemin gan to, ka „1985. gada marta mēnesī kļuvu par PSKP biedru”, gan to, ka „mani radinieki buržuāziskās organizācijās nav sastāvējuši, karā nav piedalījušies”, gan to, ka „no radiniekiem ārvalstīs atrodas brālēns Vanags Imants Eduarda dēls, pēc profesijas skolotājs, aizbraucis tur kara beigās. Sakarus ar viņu neuzturu”.

Viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem.

Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt šajā amatā.

12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pat „Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”, dokumentā ar grifu „dienesta lietošanai” tiek atzīts, ka „b. Bērziņš A.V.” cita starpā ir cilvēks, kam piemīt „izpildīga disciplīna” un kurš „pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus”.

Tā nu nākamais Latvijas Valsts prezidents kompartijas vadībā kārotajam amatam tiek atzīts par labu esam, un beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: „Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju.”

Kad daudzus gadus vēlāk, 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu nomenklaturščika pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis „vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads.”

Savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz Rīgas Laika jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, A. Bērziņš bez īpašiem aplinkiem atbild: „Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu. Ar partiju – tādi tai spēlei tie noteikumi bija...”

Daudzus gadus vēlāk cits, krietni redzamāks nomenklaturščiks – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: „Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija...”

Savukārt Andris Bērziņš, kā redzams, ne 1988. gada vasarā, ne krietni vēlāk tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: „Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.”

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu