Cauna māna medniekus un suņus

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pavisam senos laikos un arī vēl pirms apmēram 40 gadiem mazie kažokzvēri bija cienījams medījums. Tautasdziesmas stāsta par preciniekiem, kas dižojās caunu cepurēs un sesku kažokos. 60. gados mednieku kolektīviem bija ādiņu nodošanas plāns.

Bet pašlaik mednieki par caunām ieinteresējas tikai tad, ja pašam vai kaimiņam noplēstas vistas. Medību laikā ne viens vien dzinējs nopukojas, kad suns rej, it kā «turēdams uz vietas» kādu medījumu, bet, aizsteidzoties tam palīgā, izrādās, ka sēž pie koka un aprej caunu vai vāveri tā galotnē.

Latvijā sastopamas divas caunu sugas – meža cauna (Martes Martes) un akmens cauna (Martes foina).

Vistu kūtī mana abas Agrāk vienu mazo plēsēju kārtas dzimtu latviski sauca par caunu dzimtu, taču 1990. gadā tika izstrādāta jauna Latvijas dzīvnieku nosaukumu terminoloģija, pieskaņojot latvisko dzimtas nosaukumu latīniskajam (Mustelidae), teikts izdevumā «Zinātņu akadēmijas Vēstis». Kopš tā laika caunas savu dzimtas nosaukumu zaudēja un līdz ar āpsi, tini jeb āmriju, meža sesku, sermuli, zebieksti, Eiropas un Amerikas ūdelēm un ūdru tika pieskaitītas pie sermuļu dzimtas. Vistu kūtis mēdz apciemot gan vienas, gan otras caunu sugas plēsējas. Sniega laikā tās var izsekot pēc atstātajām pēdām. «Lai nesajauktu caunas pēdas ar kaķa vai neliela suņa ieminumiem, jāatceras, ka caunai gan priekšējām, gan pakaļējām kājām ir pieci pirksti, kuru nagu galiņi labi iezīmējas,» skaidro dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis. No seska vai ūdeles pēdām gan tās pratīšot atšķirt vien ļoti pieredzējuši mednieki. Meža cauna darbīgāka ir naktī, bet akmens cauna medībās iziet arī dienā.

Ciena dzimto vietu Barības meklējumos caunas var aizklīst pat 10 – 15 kilometru attālumā. Bet vispār tās esot tipiskas nometnieces – tas nozīmē, ka visa šī zvēra dzīve aizrit vienā konkrētā teritorijā, zina I.Tīrmanis. Arī dzīves draugu caunas noskata turpat «kaimiņos». Nākamie partneri saostās jau pavasarī. Riesta laiks tām iestājas jūnija beigās vai jūlijā, toties mazuļi dzimst tikai nākamā gada pavasarī – aprīlī vai martā. Pēc apaugļošanas iestājas tā saucamais latentais periods, kura laikā mātes organismā nekāda embriju attīstība nenotiek. Tā pa īstam sākas tikai februāra nogalē vai marta sākumā, kad reizēm var novērot caunu viltus riestu. Pirms mazuļu nākšanas pasaulē caunu māte ierīko midzeni kāda koka tukšumā, nereti vecā vāveres vai lielāka putna ligzdā. Mēneša vecumā, kad mazuļiem atveras actiņas, viņi sāk pamest midzeni, lai nodotos rotaļām. Apmēram pusotru mēnesi mazuļi pārtiek no mātes piena, pēc tam no piegādātās gaļas barības. Caunu tēviņi rūpes par bērniem ar mātītēm nedala.

Dara pāri vāverēm Caunu barība pamatā ir peļveidīgie grauzēji, putnu olas, rāpuļi, zivis un kukaiņi. Ja peļu maz, tās pārtiek no citu plēsēju barības paliekām. Portālā medniekiem.lv lasāms, ka viens otrs vērotājs «pieķēris» caunu mielojamies ķiršos. Rudeņos tās nesmādē arī plūmes, saldus ābolus un bumbierus. Kārumnieces bieži vien izposta arī koku dobumos dzīvojošās meža bites un kameņu ligzdas. Cauna pa lieliem meža masīviem pārnēsā augu sēklas. Pētnieki novērojuši, ka tā piedalās ļoti vērtīgās īves pavairošanā. Kaukāzā nomedītas caunas kuņģī atrasti pat ap divi simti īvju sēklu. Ļoti liela auguma dzīvnieciņam var izdoties nomedīt pat zaķi, tad viņš to sagraužot gabalos un paslēpjot. Mednieks Geņus Vaidakovs stāsta, ka tajos laikos, kad caunas medīja, mežu masīvos bijis vairāk vāveru. «Tagad redzam tikai pa kādai. Caunām jau vāveres tā mīļākā uzkoda. Gandrīz kā latvietim latvietis,» viņš pazobojas. Caunas vāveres sameklējot nakts laikā, kad tās ierīkojušās uz guļu dobumā vai savijušas no sīkiem zariņiem siltu ligzdu. Pēc saimnieces apēšanas vai padzīšanas cauna viņas mitekli varot izmantot ilgāku laiku.

Uz augšu