Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Prezidents pie apartamentiem ticis ar "prihvatizācijas" shēmas palīdzību

TVNET
Prezidents pie apartamentiem ticis ar "prihvatizācijas" shēmas palīdzību
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments

Kā gan Valsts prezidents Andris Bērziņš patiesībā ticis pie sava pašreizējā 150 kvadrātmetru plašā Vecrīgas dzīvokļa? Godīgi nopircis? Nē, kā atklāj līdz šim rūpīgi slēpti dokumenti, kas publicēti jaunajā grāmatā "Latvietis parastais", tā ir bijusi viņa paša rūpīgi organizēta un kārtota dāvana sev pašam uz valsts bankas rēķina, pret kuras izsniegšanu nav iebilduši vairāki arī pašlaik labi zināmi Latvijas politiķi. Ekskluzīvi publicējam fragmentu no jaunās grāmatas, kas atklāj šīs prihvatizācijas shēmas norisi.

Un tātad – tālajā 1996. gada 23. maijā Unibankas prezidents Andris Bērziņš raksta vēstuli Privatizācijas aģentūrai, lūdzot tās atļauju bankas (kurā kontrolpakete joprojām pieder Latvijas valstij) nekustamā īpašuma pārdošanai. Ne nu pirmā, ne pēdējā reize, kad banka atbrīvojas no tai nevajadzīgajiem īpašumiem, - un tā paša gada 22. augustā Jāņa Nagļa vadītā Privatizācijas aģentūras valde pieņem lēmumu, ar kuru Unibankai tiek dota atļauja pārdot vienu sesto daļu no īpašuma Vaļņu ielā 11 par cenu, kas nedrīkst būt zemāka par 115 383 latiem.

Foto: Publicitātes foto

Tā arī ir. Bankas padomes sēdē 1996. gada 12. martā Edmunds Krastiņš kā bankas padomes priekšsēdētājs ir ierosinājis atbalstīt paša Andra Bērziņa vadītās bankas valdes iniciatīvu dzīvokļus pārdot, jo „tie nav nepieciešami bankas pamatdarbībai”, un padome arī piekrīt. Kas ir šie dārgās dāvanas pasniedzēji? Padomes locekļi, kuri vienbalsīgi atbalsta šo lēmumu, ir Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Viktors Kulbergs, Ojārs Kehris un Aivars Lembergs.

It kā formāli uz dzīvokļiem ir tiesības arī to līdzšinējiem īrniekiem - Unibankas valdes lēmums, ko tāpat parakstījis mūsu varonis, 1996. gada 11. jūlijā nosaka: „Noteikt, ka uz šī lēmuma 1. punktā norādītiem dzīvokļiem pirmpirkuma tiesības ir esošajiem dzīvokļu īrniekiem, bankas darbiniekiem un akcionāriem, sakarā ar viņu iesniegtiem pieteikumiem.” Taču... Andris Bērziņš lieliski zina to, ko pašlaik atklāj vērtētāju dokumentācijas ieraksts: „4. un 5. stāvs atbrīvoti no īrniekiem.”

Vērtētājs, kas dzīvokļu vērtējumu sagatavojis pēc bankas pasūtījuma, šajos ekskluzīvajos Vecrīgas īpašumos likumsakarīgi atklājis veselu virkni defektu – „objektam ir apgrūtināta piebraukšana ar autotransportu, bet stāvēšana objekta tuvākajā apkārtnē vispār ir problemātiska”, turklāt „objekts ir apgrūtināts arī ar pilsētas inženierkomunikācijām”.

Rezultātā uz šī vērtējuma pamata un saskaņā ar Andra Bērziņa rakstiski apstiprināto pārliecību šo ekskluzīvo dzīvokļu kvadrātmetra (ieskaitot arī zemi zem ēkas) cena ir 108 lati, līdz ar ko trīs ceturtā stāva dzīvokļi – 120, 95 un 72 kvadrātmetrus plaši – bankai esot jāpārdod par 12 960, 10 260 un 7776 latiem, bet divi dzīvokļi piektajā stāvā – 157 un 166 kvadrātmetrus plaši – par 16 956 un 17 928 latiem.

Tas arī tiek izdarīts – un kurš gan kļūst par sviestmaizes cenā (uz valsts rēķina) pārdoto dzīvokļu jaunajiem saimniekiem? Kompānija ir izteiksmīga – valdes loceklim Jurim Aizezeram tiek 95 kvadrātmetru dzīvoklis ceturtajā stāvā, bet viņam kaimiņos 72 kvadrātmetru dzīvoklītī izvietojas Unibankā daudz pūļu ieguldījušais Edmunds Krastiņš, kurš pats tik aktīvi virzījis šo dzīvokļu pārdošanas lēmumu.

Savukārt piektā stāva 166 kvadrātmetru apartamentus savā īpašumā par īpaši smieklīgu summu – nepilniem 18 tūkstošiem latu no valsts bankas iegūst pazīstamais advokāts Andris Grūtups. No pirmā acu uzmetiena skaidrs nav tikai tas, ko šajā kompānijā dara kāda mazpazīstama Ilze Šinke, kas par 13 tūkstošiem latu tiek pie 120 kvadrātmetru dzīvokļa ceturtajā stāvā, - bet jau drīz viss kļūst skaidrs, kad viņas vietā parādās Andra Šķēles toreizējā dzīvesbiedre Dzintra Šķēle.

Un, protams, bešā nepaliek arī mūsu galvenais varonis, kurš mēnešiem ilgi cītīgi parakstījis lūgumrakstus par nepieciešamību bankai atbrīvoties no tai nekam nederīgajiem dzīvokļiem, - viņš iemitinās kaimiņos Andrim Grūtupam, 157 kvadrātmetru dzīvoklī, par kuru zemesgrāmatas ierakstā viss pateikts maksimāli skaidri:

„Uz Rīgā 1996. gada 22. novembrī noslēgtā Pirkuma līguma ar reģ. nr. 2386 - 2388 pamata ir nostiprinātas īpašuma tiesības Andrim Bērziņam, dzimis 1944. g. Siguldas rajonā, uz 42/1000 (četrdesmit divām tūkstošām) domājamām daļām no nekustamā īpašuma un saskaņā ar minētā līguma 6. (sestajā) punktā noteikto lietošanas un valdījuma kārtību. Pirkuma maksa Ls 16 930,68 (sešpadsmit tūkstoši deviņi simti trīsdesmit lati un sešdesmit astoņi santīmi).”

Taču, protams, visi iepriekš aprakstītie notikumi un norises mūsu varonim jau pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā netraucē ne katrā izdevīgā gadījumā pieminēt to, kā savu rekordpensiju un miljonus viņš sapelnījis vienkārši godīgā darbā, ne – piemēram, intervijā žurnālam Rīgas Laiks – ar visgodīgāko sejas izteiksmi paziņot: „Esot tajā vietā, kur daudz naudas, bija iespējas viegli kļūt par lielu bagātnieku. Es to nedarīju. Es mierīgi pelnīju savu algu un darīju, kā es to redzēju...”

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu