"Arī bordeļos un geju klubos ir notverams laimes putns" (16)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Radu Poklitaru ir baleta horeogrāfs, kas Rīgā iestudējis Sergeja Prokofjeva baletu Pelnrušķīte. Notika tikai trīs izrādes, un sākās starptautisku rezonansi ieguvis skandāls — galvenokārt tāpēc, ka Prokofjeva mantinieki iebilda pret horeogrāfa interpretāciju.

Moldāvu vai pareizāk — rumāņu izcelsmes horeogrāfa Radu Poklitaru Rīgā iestudēto Pelnrušķīti pērn piemeklēja gluži unikāls liktenis. Poklitaru interpretācijā Pelnrušķīte tika veidota kā atraktīva, emocionāli piesātināta mūsdienu pasaka pieaugušiem. Tās darbība notiek kāda lielpilsētas bordeļa intīmajā, seksuālajā gaisotnē. Pamāte ir bordeļa saimniece — "madāma", līdzīga vijīgai kobrai, pusmāsas — prostitūtas. Pelēcīgā Pelnrušķīte — bordeļa apkopēja. Viņa apskauž pusmāsas un viņu "kolēģes", jo viņām ir skaistas, modernas drēbes, stilīgas frizūras, kruta kosmētika. Jo viņas nemitīgi apciemo daudz visdažādāko kungu un jaunskungu, kas apkrāvušies dāvanām.

Savukārt Princis un viņa Aizbildnis ir geji, kas dzīvo homoseksuāļu klubā. Kad Princim geju grupveida orģijas apnīk, Aizbildnis viņam sarīko izklaidi: aizved uz heteroseksuāļu bordeli. Un tur notiek tas brīnums, pēc kura, šķiet, tik kaisli un nemitīgi ilgojas Pirmā partija, Līga un Kaspars Dimiteri, Latvijas klerikāļi u.c. Starp Princi un Pelnrušķīti rodas mīlas jūtas. Princis "pāraug" un maina seksuālo identitāti. Viņš kļūst heteroseksuāls. Izrādes finālā Pelnrušķīte un Princis stalti izslietiem augumiem, cēlās pozās nostājušies, apgaroti un mērķtiecīgi raugoties tālē, dodas pa šķīstības ceļu pretī gaišai nākotnei. Turpretī Pamāte ar pusmāsām un Aizbildnis paliek, grimstot izvirtības un viendzimuma seksa zaņķī.

Izrāde, kaut diskutabla, bija interesanta, taču izcēlās skandāls. Pēc Prokofjeva mantinieku (viņiem pieder autortiesības 75 gadus pēc komponista nāves, tātad līdz 2028. gadam) pieprasījuma Pelnrušķīti svītroja no LNO repertuāra. Notika tikai trīs izrādes. Unikāls gadījums atjaunotās Latvijas vēsturē. Nu, gluži kā komunistu laikos.

Poklitaru tā bija jau otrā sadursme ar Prokofjeva mantiniekiem. Jau agrāk pēc viņu pieprasījuma aizliedza Poklitaru inscenēto Prokofjeva Romeo un Džuljetu Maskavas Lielajā teātrī. Aizlieguma iemesls — it kā zaimojoša attieksme pret izcilā komponista mūziku, tās necienīga interpretācija.

Tomēr Nacionālā opera un horeogrāfs, par laimi, nepadevās. Inscenējumā bija ieguldīta liela nauda, un potenciālo skatītāju netrūka (gan lielā mērā skandāla un maģisko vārdu "līdz 16 gadiem nav ieteicams" dēļ). Baltkrievu komponists Oļegs Hodosko vasarā sacerēja jaunu mūziku. Kopš 22. septembra Pelnrušķīte atkal ir LNO repertuārā. Tā teikt, "sena dziesma jaunās skaņās", jo konceptuāli Pelnrušķītes saturs nav mainīts. Bordelis, prostitūtas, geji, izvirtība, pagrimums un heteroseksuālās (varbūt biseksuālās?) mīlas brīnums.

Zinot horeogrāfa skandalozo slavu, uz sarunu gaidīju ierodamies ambiciozu, pašpārliecinātu zvaigzni, kas neskoposies ar provokatīvām atziņām un pašslavināšanos. Vīlos. Atnāca atturīgi elegants, spodri baltā uzvalkā ģērbts, distancēts un šķietami pabikls kungs. Radu Poklitaru caur lielām brillēm man uzmet caururbjošu skatienu un sāk ar atvainošanos. Par runas defektu — stostīšanos, kas reizēm traucējot pietiekami skaidri izteikt viedokli. Arī par slikto pašsajūtu pēc LNO sezonas atklāšanas balles iepriekšējā vakarā. Radu mani vedina iedzert Užavas alu, kas viņam ļoti garšojot. To pāris krodziņos neatraduši, vienojamies par kafiju. Horeogrāfs ir runātīgs un erudīts. Nedaudz stostoties, viņš tomēr runā tekoši un daudz — mazliet puķainām un abstraktām frāzēm. Par lieliem ētiskiem un estētiskiem ideāliem, kas iemiesoti visu kultūras žanru klasiķu darbos. Par mākslas daiļumu un šķīstošo, dziedinošo ietekmi uz mūsu drudžaino laikmetu un dažādu pretrunu plosīto un atsvešinātības pilno sabiedrību. Par mūžīgo un laicīgo… Poklitaru neapšaubāmi ir interesants sarunu biedrs. Jā, starp citu, viņš ir Baltkrievijas pilsonis un par savu valsti neko sliktu negrib teikt.

Kā sākās jūsu ceļš uz baletu?

Esmu dzimis Kišiņevā. Vecāki bija moldāvu baleta vadošie solisti. Pateicoties viņiem, uzaugu kultūras gaisotnē. Kopš agras bērnības skatījos baleta izrādes, daudz lasīju. Likumsakarīgi — turpināju vecāku iesākto ceļu. Bijušajā Padomju Savienībā piecu prestižāko baletskolu vidū (tūlīt aiz Maskavas un Sanktpēterburgas) bija Permas skola. To bija absolvējuši mani vecāki, tāpēc devos mācīties uz Permu.

Tas bija skaudrs un skaists laiks. Pēc saulainās, vīnogu, bumbieru un citu augļu pārpilnās Moldāvijas — skarbu ziemeļvēju appūsta Urālu pilsēta. Skarbs klimats, dzīve internātā. Nožēlojama padomju sadzīve visā tās idiotiskajā krāšņumā. Bieži mocīja izsalkums (augošais, lielu fizisku slodžu nogurdinātais organisms prasīja savu tiesu). Impērija nenovēršami tuvojās kraham. Bija totāls un hronisks visu preču deficīts. Ļoti trūka pārtikas. Atceros, reiz visa Perma bija piegāzta pilna ar greipfrūtiem. Vairākas dienas veikalos nebija pat maizes. Tikai greipfrūti. Tos tad arī ēdām. Vēl ilgi pēc tam greipfrūti rādījās pat sapņos. Bet pāri visam bija māksla, balets. Iespējas tos izzināt, eksperimentu un mēģinājumu formā piepildīt savas radošās ieceres.

Pēc baletskolas absolvēšanas bija vairāki varianti, kurp doties. Vilinošākais šķita Baltkrievijas Operas un baleta teātra aicinājums. Tomēr Eiropa. Turklāt baltkrievi tūlīt solīja dejošanu ārzemju viesizrādēs un "broņu" no armijas, tāpēc pieņēmu šo piedāvājumu. Protams, ārzemes neredzēju vairākus gadus. No dienesta armijā burtiski bēguļoju līdz pat PSRS sabrukumam. Taču darbs bija interesants, lomu netrūka. Tiesa, par klasiķi, premjeru nekļuvu. Mani vienmēr interesējusi un saistījusi dejas aktieriskā puse. Tāpēc ar baudu atveidoju dažādus raksturus, īpaši neliešus un baletpasaciņu daudzos mošķus — velnus, burvjus u.c.

Vienlaikus studēju Baltkrievijas Mūzikas akadēmijā. To absolvēju 1999. gadā, turklāt trīs specialitātēs: baletmeistars, baleta mākslas zinātnieks, baleta vēstures skolotājs. Mani vienmēr ir nodarbinājusi un urdījusi interese, kā rodas deja, horeogrāfija, baleta tēli un raksturi? Kā un kāpēc deja, balets (tāpat kā citi kultūras žanri) var atklāt pilnīgi jaunas, nezināmas pasaules un dimensijas? Bija interesanti arī pašam sacerēt deju un meklēt jaunas pasaules vai vismaz atziņas. Domāju, ka baletmeistara profesiju, amatu nevar iemācīties. Labākajā gadījumā attiecīga augstskola var izskolot labu amatnieku, imitētāju, atdarinātāju šajā jomā. Tādu nav maz. Ar panākumiem viņi var darboties klasikā, to rūpīgi slīpējot un kopējot. Turpretī dejas radītāja dzirksti var piešķirt tikai Dievs, daba, vecāki. Tad tā ir jāattīsta, jāpilnveido.

Mana debija horeogrāfijā notika 1996. gadā — Saskarsmes punkts ar Franko Korelli mūziku. To dejoja tolaik jaunais baltkrievu dejotājs Aleksejs Avečkins. Tagad šis ļoti talantīgais mākslinieks kļuvis par Rīgas baleta premjeru un izveidojies par spilgtu un garīgi stipru personību. Mans diplomdarbs bija Igora Stravinska Fejas skūpsts. Pēc tam mani aicināja kļūt par Moldāvijas operas galveno baletmeistaru. Tas bija pagodinoši un provocējoši. Moldāvu baletā stagnāciju tolaik bija nomainījusi smaga krīze. Pēdējais jauniestudējums bija noticis vēl PSRS laikā. Šķiet, tolaik biju jaunākais galvenais baletmeistars postsociālisma baleta teātros. Man bija tāda prāva, melna bārda kā Karabasam–Barabasam. Lai vismaz izskats būtu respektabls. Pēc pusotra gada ilgām radošām mokām, koncertprogrammu iestudēšanas mani no šā amata atlaida. Paldies Dievam, jo novēlās administratīvo pienākumu slogs. Turklāt es biju ļoti daudz sapratis. Tagad aptuveni zināju, kas man vajadzīgs radošo ieceru īstenošanai. Vispirms — atsaucīgi, jūtīgi dejotāji, ar aktiera talantu un (vismaz!) personības aizmetņiem. NVS mērogos mani jau bija ievērojuši. Strādāju Krievijā, Ukrainā. Piemēram, Kijevā repertuārā joprojām ir mani iestudējumi — Stravinska Svētpavasaris, Musorgska Gleznas.

Tad sekoja darbs Maskavā un skandāls ar Romeo un Džuljetu…

Manuprāt, par to visu var teikt: "liela brēka, maza vilna". 2003. gadā, vēl pirms Ratmanska kļūšanas par MLT galveno baletmeistaru, teātris bija uzaicinājis pazīstamo angļu režisoru Deklanu Donnellanu iestudēt kādu operu. Taču Donnellans izvēlējās baletu — Prokofjeva Romeo un Džuljetu. Par horeogrāfu viņš izraudzījās mani. Šķiet, mēs vienkārši domājām un strādājām citādi, netradicionāli. Paspilgtinot, izkāpinot, mainot tēlu attiecības, atsakoties no novecojušas horeogrāfijas. Maskavas publika izrādi pieņēma ļoti atsaucīgi. Pirmās recenzijas presē bija pozitīvas. Titullomas dejoja Marija Aleksandrova un Deniss Savins. Kolorītu sinjoras Kapuleti raksturu sagatavoja Ilze Liepa.

Tad devāmies viesizrādēs uz Londonu. Tur skatītāji mūsu izrādi uzņēma ar ovācijām. Daudz labāk par citām izrādēm — Faraona meitu, Spartaku. Taču panākumu reibonim tūlīt sekoja vērmeļrūgtas paģiras. Visi angļu kritiķi — kā sadziedājušies — burtiski iznīcināja Romeo un Džuljetu. Es pat racionāli nevaru izskaidrot: kāpēc? Varbūt savu lomu spēlēja viņu fanātiskais konservatīvisms, fanātiska uzticība un nostalģija pēc senām tradīcijām? Varbūt tās bija intrigas? Varbūt visi šie faktori kopā? Pēc tam arī Krievijā preses reakcija bija negatīva. Tā teikt, viņi izgāza viesizrādes Londonā.

Pēc nākamās trīs baleta viencēlienu pirmizrādes, ko veidoja Aleksejs Ratmanskis, Jurijs Porohovs un es, sekoja Maskavas kritiķu naida izvirdums. Sak, neatpaliekam no britu kritikas līmeņa. Visvairāk nopēlumu tika man — par Sesto palātu pēc Čehova motīviem. Par visiem šiem notikumiem uzzināja Prokofjeva mantinieki. Viņi noskatījās Romeo un Džuljetas videoierakstu un uzlika savu veto. It kā zaimojošās attieksmes dēļ, it kā izrāde esot pārāk mūsdienīga…

Starp citu, Krievija nav parakstījusi Autoraizsardzības konvenciju. Tāpēc MLT Romeo un Džuljetu rāda uz nebēdu un ar panākumiem. Šo izrādi tikai nedrīkst vest uz ārzemēm.

Tomēr pirms dažiem gadiem Rīgā Starptautiskajā Baleta festivālā kāda Eiropā populāra franču baleta trupa demonstrēja savu Prokofjeva baleta versiju. Tajā Romeo un Džuljetas darbība notika kāda totalitāra režīma koncentrācijas nometnē. Turklāt — velkot tiešas paralēles ar holokaustu. Šāda interpretācija (ar dzīvu vilku sugas suņu piedalīšanos, orģijām) Prokofjeva mantiniekus neuztrauca…

Jā, arī es esmu redzējis šo izrādi. Nu, totalitārisma un holokausta atmaskotājiem Prokofjeva mantinieki neķērās klāt. Tad pašus apsūdzētu antisemītismā. Savukārt Pelnrušķīte cieta nepelnīti. Prokofjeva mantiniekiem tikai pietika uzzināt, ka "tas ir tas pats Poklitaru, kurš vēl arī Pelnrušķīti iestudējis"… Viņi tūlīt uzliesmoja dusmās. Es zinu, ka mantinieki pat nenoskatījās izrādes videoierakstu. Viņi pat negribēja to darīt. Nu, skumji, ka tā notika. Man gan nav tiesību nosodīt dižā krievu komponista mantinieku lēmumu. Varu vien iebilst, ka paša Prokofjeva radošajam garam māksliniecisks konservatīvisms nebija raksturīgs.

Mana Pelnrušķīte ir veidota kā pasaka pieaugušiem bērniem. Tieši tāpēc skatītājiem, kas jaunāki par 16 gadiem, to nav ieteicams apmeklēt. Tās librets savu stundu pienākam gaidīja četrus gadus. To iecerot, mani iedvesmoja ļoti daudzi, nereti no baleta ļoti tāli jēdzieni un lietas. Piemēram: 20. gadsimta sākuma kinematogrāfs, "puķu bērnu"—hipiju laiki, mūsdienu TV seriāli — ziepju operas un Holivudā safabricētās melodrāmas — un vēl daudzas savstarpēji šķietami neatkarīgas reālijas. Ar laiku libretā ļoti daudz kas mainījās: vieni personāži izrādījās lieki un pazuda, citi savukārt izbēga tiem skatuvē lemtajai nāvei un laimīgi nodzīvoja līdz finālam.

Taču visvairāk mani iedvesmoja Amsterdamas sarkano lukturu kvartāla gaisotne. Es speciāli braucu uz Holandi to vērot, iejutos tajā atmosfērā, pavadīju tur vairākas dienas — staigājot, krājot iespaidus. Tur ir fantastiska, fascinējoša, valdzinoša, kārdinoša, uzbudinoša gaisotne. Tik daudz jaunu un nobriedušu skaistu sieviešu un vīriešu efektīgos kostīmos un romantiskās dekorācijās. No visiem strāvo seksuāla spriedze, juteklisks piesātinājums. Visi pārdod savu miesu un dvēselē ilgojas pēc īstas, tīras, skaistas mīlestības. Pelnrušķīte ir pasaka pieaugušajiem par mīlestības alkām, par to, ka arī zem skrandām mirdz sirds… Par to, ka ilgas un sapņi var arī piepildīties…

Par to, ka laimes putns — ja vien labi grib un pacenšas — aiz astes notverams arī bordeļos un geju klubos…

Bet kāpēc ne? Arī tur. Arī prostitūtas un geji ir cilvēki. Pelnrušķīte ir pasaka arī par t.s. mazajiem cilvēkiem, kuru rūpes un ciešanas tomēr tiek atalgotas. Nevis kaut kad nezināmā nākotnē un kādā mistiskā paradīzē, bet tepat un tūlīt — uz grēcīgās zemes. Starp citu, nekur jau tieši nav teikts, ka Princis un viņa draugi ir geji…

To gan bija sapratušas arī kritiķes Baiba Beinaroviča, Inese Lūsiņa, kura par to rakstīja Dienas recenzijā.

Katrs jau saprot atbilstīgi savai samaitātības pakāpei. Nevienam kritiķim vai vienkārši skatītājam nav aizliegts sapņot un fantazēt.

Baleta otrā versija — tā jau lielā mērā ir pavisam cita izrāde. Baltkrievu komponists Oļegs Hodosko ir spējis paveikt neiespējamo. Ļoti īsā laikā viņš radījis oriģinālu autorpartitūru, iedvesmojoties no jau esošās horeogrāfijas. Manuprāt, ir noticis brīnums, kam līdzīgi pasaules baleta vēsturē man nav zināmi, — jau gatava izrāde ar savu struktūru, sižeta līnijām, plastiskajām pamattēmām ir ieguvusi pilnīgi jaunu elpu, pateicoties Prokofjeva mūzikai.

Protams, esmu pateicīgs arī LNO baleta mākslinieciskajam vadītājam Aivaram Leimanim un ansamblim par iespēju īstenot savas radošās ieceres. Rīgas baletā dejo daudz interesantu, radošu personību. Tāpēc darbs šeit sagādā baudu. Domāju, tas ir arī Leimaņa un LNO direktora Žagara nopelns.

Jūs tik aizrautīgi un plaši stāstījāt par Amsterdamas "sarkano lukturu" kvartāla iedvesmojošo gaisotni. Vai arī pats izmantojāt (protams, iedvesmas gūšanas nolūkā) "mīlas priesterieņu" pakalpojumus?

(Horeogrāfs nosarkst un pēc pauzes atbild ar sašutumu.) Nu, ko jūs! Nē, nekad savā dzīvē neesmu izmantojis prostitūtu pakalpojumus, pircis seksu! Es ticu jūtām! Mīlestībai. Taču jūsu ciniskais jautājums tikai apliecina mūsdienu laikmeta traģismu. Manuprāt, tas slēpjas apstāklī, ka vairākums cilvēku ir zaudējuši ticību mīlestībai. Arī tādiem jēdzieniem kā "emocijas", "jūtu tīrība", "uzticība mīļotajiem cilvēkiem" un "ticība cilvēkiem, humānismam, gaišajam, cēlajam, labajam vispār". Tas ir drausmīgi. Tikpat drausmīgi ir tas, ka emocijas, jūtas, sekss, intīmā dzīve tiek uztverti kā pakalpojumi, kas visdažādākos veidos pieejami par attiecīgu naudas summu. Tā ir cilvēces ideālu nodevība! Konformisma triumfs.

Seksa industrija, "pērkamā mīla" gan ir pastāvējusi visos laikos, režīmos un iekārtās, tikai vairāk vai mazāk slēptā vai atklātā formā.

Bet nekad vēl "pērkamai mīlai" nav bijis piešķirts tāds industriāls vēriens. Tā patiesi ir industrija. Tas ir baigi. Es, piemēram, ticu mīlestībai, tradicionālām, ģimenes vērtībām.

Patiešām?

Jā!

Atvainojiet par tiešu un "cinisku" jautājumu! Vai jums pašam ir ģimene?

(Pēc ilgas pauzes.) Es biju precējies. Taču raksturi nesaskanēja, un mēs šķīrāmies. Kā draugi. Mana sieva bija māksliniece. Pašlaik…

Esat juridiski brīvs, bet ne dabūjams?

Jā. Man pašlaik ir mīlestība. Es neesmu viens. Uz intīmiem jautājumiem vairs neatbildēšu.

Jūs stāstījāt, ka labprāt atkal viesotos Rīgā. Jūsu tuvākie nākotnes nodomi ir saistīti ar Ukrainu… Jā. Jau šoruden Kijevā darbu sāks manis dibinātā mūsdienu baleta trupa. Tas būs mans balets. Pirmais iestudējums — Karmenas sižets mūsdienīgā interpretācijā.

Tātad jūs esat Baltkrievijas pilsonis, kurš gadiem ilgi strādā ārpus šīs valsts…

(Pēc pauzes.) Es saprotu, uz ko jūs tēmējat… Laika posmā, kad sabruka PSRS, dzīvoju un strādāju Baltkrievijā. Tad dzīves perspektīvas Baltkrievijā (un nevis dzimtajā Moldāvijā) šķita interesantākas un daudzsološākas. Baltkrievijā man piešķīra dzīvokli ar visām ērtībām un pilsonību. Tagad tā ir mana valsts. Tāpēc es nedz varu, nedz gribu par to slikti izteikties. Jā, Baltkrievijā ir savas problēmas. Bet kurā valstī to nav? Jā, es strādāju ārzemēs. Jo Baltkrievijas baletā man pagaidām darbu nepiedāvā.

Manuprāt, ārzemju mediji notikumus Baltkrievijā nereti interpretē un atspoguļo… nu, teiksim tā, pārāk izkāpināti, emocionāli. Vērojot citzemju TV kanālu raidījumus un reportāžas, rodas iespaids, ka Baltkrievijā ir atgriezies 1937. gads un Staļina laiku lielās tīrīšanas. Viens vienīgs terors un šausmas, demonstrācijas, disidentu vajāšanas, cilvēku pazušanas, represīvo institūciju patvaļa utt. Nu, nav tā! Baltkrievijā ir pilnīgi normāla dzīve. Es to varu apliecināt.

Patiešām?

(Nopūšas.) Es teikšu tā. Ja cilvēks pelna naudu ārzemēs, kā es, un pārējo laiku pavada Baltkrievijā, viņš var būt apmierināts. Tad viņam dzīve Baltkrievijā ir komfortabla. Kad esmu nopelnījis naudu, es Baltkrievijā atpūšos. Tur nav ubagu un bezdarbnieku. Veikalos ir arvien lielāka visdažādāko preču izvēle. Komunālie pakalpojumi ir lēti. Ielās valda tīrība un kārtība. Noziedzības līmenis ir zems. Naktīs var droši pastaigāties pa ielām, zinot, ka nedabūsi pa galvu. Baltkrievija nav mana dzimtene. Bet tā ir mana valsts. Ar dzīvi tajā esmu apmierināts. Protams, vienmēr var būt labāk. Es vairāk negribu runāt par šo jautājumu.

Atvainojiet, bet vēl vienu jautājumu tomēr uzdošu! Ko varat teikt par incidentu ar Latvijas diplomātu Reimo Šmitu?

Par pašu Reimo Šmitu varu teikt tikai to labāko. Tieši viņš kārtoja jautājumus saistībā ar manu viesošanos Latvijā. Par zināmo "incidentu" ar viņu… Jā, pieļauju, ka tā bija provokācija… Jā, pieļauju, ka attiecīgajā TV ierakstā redzamais puisis ir attiecīgu iestāžu aģents. Taču — vai pašam diplomātam nevajadzēja būt uzmanīgākam? Īpašie un slepenie dienesti vienmēr un visur pasaulē strādā ar savām speciālām metodēm. Vai diplomāti to nezina? Un kā ir, piemēram, ar CIP slepenajiem cietumiem Eiropā?

Jūs teicāt, ka Baltkrievijā atpūšaties…

Jā. Mani visur un vienmēr iedvesmo visi kultūras un mākslas žanri. Ļoti patīk jūsu Pētera Vaska mūzika. Bet Baltkrievijā savā dzīvoklī kopā ar draugiem pīpēju ūdenspīpi, iedzeru labu alkoholu, gatavoju ēst. Man ļoti garšo, piemēram, vārīta vai cepta vistas gaļa ar dažādu dārzeņu piedevām. Man patīk labi paēst.

Komentāri (16)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu