Imants Kokars: matemātiķis caursitējs un romantiķis mīlētājs

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

"Es esmu vecākais," ar sevi iepazīstina mūsu kora mūzikas simbols maestro Imants Kokars. "Bet es esmu labākais!" savam dvīņubrālim atjoko Gido Kokars. Ar savu darbu, talantu un dzirkstošo humoru viņi kļuvuši par visas tautas iemīļotiem un pasaules kora mākslas lietpratēju apbrīnotiem diriģentiem. Trešdien Latviešu biedrības namā notiks svinības par godu diriģentu 85. dzīves jubilejai.

– Astoņdesmit pieci – vai diriģentam tas ir daudz?

Imants (I.): – Šodien ir tā, ka vairāk jūtam nevis zemi – esam izstaigājušies pa visu pasauli, bijuši gan dienvidos un ziemeļos, gan rietumos un austrumos, bet tagad esam pacēlušies virs zemes. Es peldu Visumā un grābstos gar mākoņa maliņām...

Gido (G.): – ...nē, nē, nē! Es gan vēl gribu dzīvot! Tepat uz zemes! (Smejas.)

I.: – Mums jau tā profesija tāda, ka nedrīkstam novecot, nedrīkstam paklupt, visu laiku jābūt labā fiziskā formā: lai var lēkt, ja ir vajadzīgs, lai var skriet un lidot! Nevaru sūdzēties, jūtos labi. Esmu apmierināts ar sevi, un tas ir vissvarīgākais. Patiesībā jau diriģentam jābūt arī labā enerģētiskā formā – lai savu enerģijas lādiņu varētu nodot citiem.

– Ir acīmredzams, ka jums tas lieliski izdodas. Vai varat atklāt, kur atrodas jūsu enerģētiskā lādiņa krātuve, kāds ir jūsu "jaunības noslēpums"?

G.: – Viss sākās jau bērnu dienās. Daudz pa mežiem skraidījām, mums bija pašiem savs sporta laukums pie mājas. Bijām četri brāļi, divi par mums vecāki, tagad jau gaisa dārzos. Bet ko nu mēs par brāļiem, parunāsim labāk par mums!

I.: – Nav jau tā, ka ir tikai mūžīgs dzīvesprieks un sejā vienmēr smaids. Ir jau mūsu dzīvē bijušas daudzas traģēdijas – gan kara laikā, gan pēc tam, kad tiešām vienīgais, kas palīdzēja, bija smaids. Tā esam iemācījušies nerādīt sabiedrībai, ja sāp, ja ir skumji. Mēs skumjas no mājām ārā nenesam – tās attiecas tikai uz mums pašiem, un tikai mums pašiem ar tām jātiek galā. Jo dabā tā ir iekārtots. Vispār jau viss pasaulē tā iekārtots, ka ir pluss un ir mīnuss, ir labais un sliktais. Arī mēs ar brāli esam pluss un mīnuss, un, kā zināms, tie abi ir stiprie. Es vairāk caursitējs, bet Gido – jūsmotājs un mīlētājs. Mans uzdevums dzīvē ir būt nopietnam, daudz ko dabūt cauri, liekot lietā savu matemātisko domāšanu. Bet Gido savā mākslā un arī dzīvē vienmēr bijis liriskais varonis.

G.: – Piemēram, Imantam tuva ir laikmetīgā mūzika, man – romantiskā. Jā, esam pilnīgi atšķirīgi.

I.: – Es kā aizbraucu uz Liepāju, tā nogrābu vienu jaunu, feinu meitu un to pašu ar" apņēmu par sievu. Dzīvojam draudzīgi vēl šodien. Bet Gido draudzējās ar vairākām... (Smaida.) Un interesanti, ka aiz manis ir tikai puikas: divi dēli un trīs mazdēli, bet Gido ir trīs meitas.

G.: – Un pieci mazbērni!

– Un cik sievu? Brālis teic, ka esot patikušas daudzas...

G.: – Trīs. Tā trešā vēl ir tagad. (Smaida.) Man ir vienkārši: no katras sievas pa meitai, un visi labi satiekam. Vecākajai meitai Maijai ir 40 gadu, viņa ir privātskolas Patnis direktore – ļoti jauka meita. Vidējā ir Gunta, 36 gadi, viņa beidza Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas tehnoloģijas fakultāti, ir Liepājā restorāna vadītāja – bagātāka par mani. Trešā ir Linda, viņai ir 13 gadu, mācās Āgenskalna ģimnāzijā. Visas manas meitas ir mācījušās mūziku: Maija spēlēja klavieres, Gunta – vijoli, arī Lindai mamma mācīja klavieres spēlēt, bet meitenei neinteresēja, tagad dzied pie mammas ansamblī – viņa strādā Kurzemītē par mūzikas audzinātāju. Bet es nevienu meitu nespiedu iet mūzikas ceļu, jo zinu, cik grūti būt profesionālam mūziķim. Ir vajadzīga milzu veiksme, mums ar brāli tāda bija. Bet vidēja līmeņa mūziķim nepavisam nav viegli.

– Attiecībās ar sievietēm un raksturos esat atšķirīgi, bet vizuāli – gandrīz vienādi. Tas noteikti bijis par iemeslu ne vienam vien pārpratumam jūsu dzīvē.

I.: – Nav nekādu pārpratumu! Mēs viens par otru visu zinām, un, ja kāds mūs sajauc, mēs nemēģinām skaidrot, ka noticis pārpratums, izrunājamies un visu atrisinām. Bet īstenībā uz tā rēķina daudzus jokus esam sastrādājuši! Piemēram, kad mācījāmies Skolotāju institūtā, mums bija katram savi priekšmeti: Gido bija literatūra, man – matemātika. Katrs savā priekšmetā arī atbildējām – gan savā, gan otra vietā... Pasniedzēji juta, ka savā starpā maināmies, bet pieķert nevarēja.

– Meitenes jau arī noteikti pamanījāties izjokot?

(Abi saskatās un sāk sirsnīgi smieties...)

I.: – Nelaime bija tāda: ja kādai meitenei patika viens, tad patika arī otrs...

– Abi patikāt vienai meitenei, abi bijāt koru priekšgalā, abi diriģējāt Dziesmu svētkus un abi dalījāt šo svētku karogu. Sanāk, ka esat bijuši sīvi konkurenti?

I.: – Jā, tāda sacensība bija – jau sākot no pirmajiem padomju laika Dziesmu svētkiem 1948. gadā.

G.: – Dziesmu svētku karogu pie sevis glabājām ļoti daudzus gadus – vai viens vai otrs.

I.: – Nuja! Tās bija īstas milžu cīņas!

– Kurš tad šajās cīņās izrādījās stiprāks?

G.: – Skaita ziņā – Imants. Es strādāju tikai ar jaukto kori, bet Imantam bija jauktie kori un vīru kori, tādējādi viņam visas uzvaras nāca dubultā.

– Paši arī kādreiz dziedājāt?

G.: – Kā tad! Es biju varoņtenors, Rīgas kamerkorī Ave Sol nodziedāju daudzus gadus. Kad Ave Sol dibinājās, mēs bijām trīs vadītāji diriģenti – kamēr viens diriģēja, pārējie dziedāja. Pēc desmit gadiem Imants palika viens, mani vairs nelaida klāt pie diriģēšanas, tad paliku kā kora mākslinieks. Pašās beigās iekārtojos jau kā kora uzvedumu daļas vadītājs un direktors. (Smaida.)

I.: – Bet visa sākumā mums bija brāļu Kokaru vokālais kvartets, mēs visi brāļi jau kopš bērnības bijām nodevušies mūzikai: Gido dziedāja pirmo tenoru, es – otro, vecākais brālis Artūrs dziedāja baritonu, vidējais brālis Monfrīds – basu. Par Frīdi viņu saucām.

– Nu jau vairākus gadus abi esat pensionāru statusā. Kā paiet jūsu dienas?

G.: – Es esmu brīvmākslinieks un strādāju tikai to, kas patīk. Labprāt aizbraucu padiriģēt kādu kopkori, bet atsevišķu kori vadīt vairs nav intereses. Jo jaunie jau tāpat deg un labi strādā, esam atstājuši labu maiņu. Koru dziedātvarēšana un skanējums ir lielisks. Jaunatne koru pasaulē ienāk spēcīgi un uz palikšanu.

I.: – Jā, nav ko maisīties jaunajiem pa kājām. Mūsu jaunā audze ir nostiprinājusies, visi ir augstas klases dziedātāji. Bet... sākums nebija viegls.

G.: – Es izstāstīšu par Imantu: viņš desmit gadus strādāja un izveidoja Latvijas kora dziesmas antoloģiju divpadsmit sējumos. Tas ir viņa mūža darbs, tāds ieguldījums kultūrā, pēc kura, kā es smejos, viņu varētu dēvēt par mūsdienu Krišjāni Baronu.

I.: – Es pats izstāstīšu: es ceļos astoņos, vingroju, man ir savs vingrojumu komplekss, un tad dodos savās darīšanās. Atpūtas jau nav, taisām savus projektus, apceļojam dzimto zemi.

G.: – Es arī agri ceļos – man jauna meita, viņa agri ceļas uz skolu, man jātaisa brokastis. Bet ar brāli mēs kopā braucam vēžot. Pēdējā mūsu kopīgā atpūta bija sēņošana Kurzemē. Mums abiem ļoti garšo bērzlapju karbonādes.

– Jūs sēņojāt, un saimnieces gatavoja?

G.: – Nē, man pašam patīk gatavot. Mans firmas ēdiens, piemēram, ir vista. Četros variantos: vistas filejas karbonāde, buljons, šašliks un cepta vista.

– Brālis arī stāv pie plīts?

I.: – Nē, man patīk, ka man gatavo. (Smejas.)

G.: – Vēl brīvajā laikā esmu arī arhitekts un celtnieks: savai vasarnīcai pats uztaisīju projektu, pats uzcēlu. Bet šovasar uzcēlu meitai atsevišķu piebūvi, vienu istabiņu. Man jau liekas, ka iznāca brīnišķīgi.

I.: – Bet man dēls ir celtnieks, es tikai inženierdarbu vadītājs. (Smejas.) Patiesībā mans dēls tagad vada kori Ave Sol, uzticēju viņam to 2000. gadā. Viņš to stingri tura rokās, bet man paliek laiks koru kustību Latvijā vērot no malas.

– Un kā ar augsti profesionālu un pieredzes bagātu aci no malas izskatās? Viss ir un būs labi?

I.: – Nav labi. Redziet, baltu tautām liktenis bija nolēmis savākt miljoniem tautasdziesmu, un dziedāšana, mūzika un izglītošanās šo tautu liktenī ir ieprogrammēta. Nacionālajām kultūrām attīstoties, tās tika liktas audzināšanas pamatā – jau sākot ar bērna piedzimšanu, vēlāk skolā. Savulaik izglītības sistēma bija perfekti pieskaņota latviešu mentalitātei un vispārizglītojošajā skolā galvenais mācību priekšmets bija muzikālā un dzirdes audzināšana. Piemēram, Latvijas laikā bija izglītības likums, tas tika pieņemts 1922. gadā, kas noteica, ka katrai skolai vajadzēja ziņot Izglītības ministrijai, cik skolā ir rūcēju. Tad ministrijas pārstāvji nāca pārbaudīt, kāpēc bērns ir rūcējs, kāpēc skolā viņam nav iemācīts dziedāt... Iedomājieties? Šodien tāda likuma, protams, vairs nav, un diemžēl nav arī pietiekama mūzikas stundu skaita. Mūzikas stundas pat nav obligāto priekšmetu sarakstā! Jau esmu iesniedzis savu viedokli Kultūras ministrijā, ka tas nav pieļaujams! Tas nav labi! Tas nozīmē, ka mūsu tautas nacionālais apliecinājums ir atmests nost kā nevajadzīgs. Diemžēl...

G.: – Gan jau attapsies un sapratīs, ka to vajag.

I.: – Bet vispār man šodien ir viegli. Savu mūžu esmu nostrādājis, savā darbā daudz izdarījis. Man ir normāla pensija...

G.: ...plus "simt grami kultūras" klāt – valdības piešķirtā mūža stipendija par mūža ieguldījumu. Esam absolūti brīvi. Mums abiem ir vasarnīcas Buļļupē, piecsimt metru attālumā vienam no otra. Un man... nedrīkst jau teikt, ka nenosoda... ir mazs murdiņš. Es iepeldu, ielieku murdiņu un tad velku ārā: līnīti, karpiņu, līdaciņu...

– Esat īsts copmanis vai vienkārši garšo zivis?

G.: – Pašu ķertai zivij ir cita garša! Vispār jau man arī labi iet. Vesels esmu, jāpārspļauj trīsreiz pār plecu... Materiālu ietaupījumu gan nav, taču izdzīvot varu.

I.: – Jā, un mēs nekautrējamies, ka šad tad lietojam zāles. Satiekamies – ne katru vakaru, bet bieži – un iedzeram šņabīti – mazās normās ļoti veselīgi. Tad gan valodas labāk raisās, gan idejas jaunas rodas...

– Kādreiz pastrīdaties arī?

G.: – Es jau mēģinu nestrīdēties, bet Imantam ļoti bieži ir tādas idejas, kas nav reālas. Kad viņš par tām stāsta, mēs ar viņa kundzi tikai saskatāmies, sasmaidāmies un attiecīgajā momentā pa abiem noliekam pie vietas...

I.: – Tā ir, jā. Sen jau viņi tā...

– Un mīlestība uz mūziku – tā taču arī jau sen?

I.: – Vecāki gribēja, lai mēs būtu skolotāji, un tā arī no bērna kājas tikām audzināti un skoloti.

– Paši arī to gribējāt?

G.: – Nē-ē. Krietnu brīdi abi gribējām būt lidotāji. Kad beidzām pamatskolu, nāca vīri uz skolu jaunos lidotājus lūkoties. Mēs bijām tādi sportiski, mazliet dauzonīgi, mūs arī mēģināja pierunāt mācīties lidot. Protams, bijām aizrāvušies, taču vecāki nepiekrita un gudri darīja. Tad mēs šodien šeit vairs nesēdētu...

– Kurā brīdī šodien ir gandarījums par izvēlēto dzīves ceļu, par mūžā paveikto?

I.: – Tik bagāts mūžs, kāds mums bijis, ir reti kuram. Latvijas laiks, kara laiks, PSRS laiks, atkal Latvijas laiks. Taču šodien, uz Eiropu ejot, es gribētu teikt: mosties, mūsu latviešu tauta! Mums jādomā par reālām briesmām zaudēt savu nacionālo identitāti – jo tagad mēs lēni, lēni virzāmies kaut kādā nezināmā virzienā, katrs meklējam savu labumu, patriotisms ir zudis. Pirmās Latvijas laikā tas bija nesalīdzināmi augstāks.

G.: – Bet varbūt tā tam jābūt. Šobrīd visā pasaulē valda liels kultūru sajaukums, taču cerams, ka gan jau atkal nāks nacionālās mākslas renesanse.

I.: – Vispār jau gandarījums ir, jo mūsu Latvijas vēsture ir Dziesmu svētku vēsture: esmu pārliecināts, ka 1918. gadā Latviju varēja nodibināt, tikai pateicoties Dziesmu svētku vēsturei, kas ar Pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem iesākās 1873. gadā. Latvijas laikā šī kustība uzplauka visā pilnībā, bet padomju laikā kļuva par mūsu tautas apvienošanas kustību. Pateicoties Dziesmu svētkiem, mēs varējām sanākt kopā dziesmotā revolūcijā Mežaparkā – ko mēs tur būtu darījuši, ja nebūtu mūsu Lauzto priežu un Gaismas pils? Dziesmas mūs stiprināja un deva spēku arī sadoties rokās un nostāties Baltijas ceļā. Visa pasaule tad redzēja, ka ar tankiem te neienākt, ka te ir dziesmotā revolūcija. Nu ir cits laiks, nu mums jāiet jauns ceļš. Paskatieties, kas notiek: tikko Ķīnā notika 4. pasaules koru olimpiāde, kur mūsu Latvija visas pasaules priekšā četrsimt (!) koru konkurencē izcīnīja trīskāršu zeltu! Man bija uzticēts pārstāvēt Latviju šajā olimpiādē, es biju klāt arī pie olimpiādes dibināšanas 2000. gadā Nicā Francijā.

Otrā pasaules koru olimpiāde bija Korejā, aizpagājušogad – Brēmenē Vācijā. Jau nobalsojām, ka nākamā 2008. gadā būs Grācā Austrijā, jo šī pilsēta ir Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Kad radās jautājums par 2010. gada pasaules koru olimpiādi, es cēlos kājās un teicu, ka tai jānotiek Rīgā, jo mūsu galvaspilsēta ir Dziesmu svētku pasaules centrs! Es ceru un pieļauju, ka 2010. gadā pasaules koru olimpiāde patiešām būs Latvijā un mūsu mazā valstiņa atkal skanēs pāri visai pasaulei... Domāju, par to mums varētu būt milzīgs radošs gandarījums. Bet šodien es priecājos, ka, no rīta pamostoties, redzu – ir atkal jauna diena! Ja vēl saulīte uzsmaida, tad ir vēl lielāks prieks!

– Bet ja līst lietus?

G.: – Tad labi aug sēnes!

***

Imants Kokars

Kordiriģents

Dzimis 1921. gada 16. augustā Gulbenē

Beidzis Vecgulbenes pag. Blomes (tagad – Ozolkalna) pamatskolu (1929–1936); mācības turpinājis Cēsu, Jelgavas un Rēzeknes Skolotāju institūtā (1938–1943)

Strādājis par skolotāju Gulbenes vidusskolā (1944–1945); Rīgas Pedagoģiskajā institūtā (1953–1957); par kormeistaru Latvijas Radio korī (1950–1962)

Rīgas kamerkora Ave Sol mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1969–2000)

Docents, vec. pedagogs Latvijas Valsts konservatorijā (1963–1975); rektors, profesors (1975–1990) un profesors J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1975–2000.); Zinātniskās padomes loceklis (kopš 1990)

Vīru kora Dziedonis mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1951–1990) – Dziesmu svētkos Latvijā koru konkursos kļuva par laureātu 1960., 1965., 1970., 1973., 1977., 1980., 1985. un 1990. gadā; Cēsu skolotāju kora Beverīna mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1965–1980) – laureāts 1977., 1980. gadā; Cēsu Skolotāju institūta kora virsdiriģents (1948–1950)

Virsdiriģenta goda pienākumus pildījis Latvijas Dziesmu svētkos (kopš 1965. gada 8 reizes), Ziemeļvalstu Dziesmu svētkos (1995, 1997, 1999), Farēru salu mūzikas festivālā (Dānija, 1996), Kanādas Latviešu dziesmu svētkos (Toronto, 1996), ASV Rietumkrasta Latviešu dziesmu svētkos (Losandželosā, 1989)

Projekta Latviešu kora dziesmas antoloģija 12 sējumos vadītājs (1996–2000). Līdz 1990. gadam skaņuplatēs izdota 21 programma, kopš 1994. gada CD ierakstos izdotas 18 programmas

Apbalvots ar II pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni (1995)

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 1994); saņēmis Lielo mūzikas balvu (1996)

Precējies. Sieva Edīte savulaik dziedājusi Ave Sol – viņa ir kordiriģente un E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora nodaļas vadītāja. Abi dēli gājuši mūzikas ceļu: vecākais dēls Juris traģiski gāja bojā 1990. gadā, bet jaunākais dēls Uldis pabeidza LMA kordiriģentu kursu un maģistrantūru un kopš 2000. gada 1. janvāra ir Ave Sol diriģents

Vaļasprieks – kolekcionē kafijas tasītes, tās atvestas no 200 pasaules valstīm

***

Gido Kokars

Kordiriģents

Dzimis 1921. gada 17. augustā Gulbenē

Beidzis Vecgulbenes pag. Blomes (tagad – Ozolkalna) pamatskolu (1929–1936); mācības turpināja Cēsu, Jelgavas un Rēzeknes Skolotāju institūtā (1938–1943); Cēsu mūzikas vidusskolā (1948–1950)

Strādājis par dziedāšanas skolotāju Stradu (1944–1945) un Stāmerienas septiņgadīgajā skolā (1945–1948); Cēsu 1. vidusskolā (1949–1951) un Cēsu medicīnas māsu skolā (1948–1951); par pasniedzēju un vecāko pasniedzēju Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā (1951–1958)

Vec. pasniedzējs, docents J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (1961–1983); profesors J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1983–2000)

Rīgas kamerkora Ave Sol diriģents un kora mākslinieks (1969–1987), direktors un uzvedumu daļas vadītājs (1969–2000)

Tautas kora Daile mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1951–1990) – Dziesmu svētkos Latvijā koru konkursos kļuva par uzvarētāju 1955., 1960., 1965., 1970., 1977., 1980., 1985., 1990. gadā. Koris bija ceļojošā Dziesmu svētku karoga glabātājs (1955–1990); Bauskas rajona skolotāju kora Daina mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (1965–1998)

Virsdiriģenta goda pienākumus pildījis Latvijas Dziesmu svētkos (kopš 1970. gada 8 reizes); Bauskas rajona koru virsdiriģents (1965–1998);

Skolotāju koru salidojumu virsdiriģents (1974, 1978, 1981, 1987, 1992);

Rīgas Maskavas rajona (tagad Latgales priekšpilsētas) koru virsdiriģents (1965–1990); Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents (1967, 1972, 1979, 1984); Jūrmalas koru virsdiriģents (1960–1965)

Apbalvots ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni (1996)

Trīs reizes precējies; katrā laulībā pa meitai – Maija (40), Gunta (36) un Linda (13). Pieci mazbērni

    Uz augšu