Protams, jūras nosaukums nenozīmē ūdens krāsu, jo tas ir dzidrs un izteikti zils. Viena vārda izcelsmes versija vēsta, ka vakaros karstā Āfrikas un arī Āzijas (pretējā krasta) tuksneša smilts uzkarsē gaisu un jūra iekrāsojas sarkana. Otra: šeit mīt daudz ūdens dzīvnieku un augu, kas noteiktā gadalaikā šādi iekrāso ūdeni. Citi stāsta, ka jūra tā nosaukta, jo tajā atspoguļojas ar rūdu bagātie kalni Sīnāja pussalā. Esot vēl citas hipotēzes. Savukārt zemi ēģiptieši iedala Melnajā – tā, kas plešas ap Nīlu un ir auglīga, un Sarkanajā, kur valda smiltis, saule un vējš.

Mozus ceļš

Bībelē ir stāsts par to, kā viens Abrahāma pēcnācējs vārdā Jēkabs aizveda savu ģimeni uz Ēģipti, kur dzimta verdzībā nodzīvoja četrsimt gadu. Šī civilizācija esot mēģinājusi pārvērst ebrejus par ēģiptiešiem. Taču viņiem bija jāsaglabā mesiānisms, un tā nu Dievs sūtījis Mozu, kas savus tautiešus aizveda uz Sīnāja kalnu, lai tie tiktu vaļā no senās kultūras iespaida un varētu doties tālāk uz Apsolīto zemi. Neticības dēļ četrdesmit gadu ebreji maldījušies tuksnesī. Vietējie gidi gan zina izstāstīt un pat parādīt šo maršrutu, taču diez vai kāds eiropietis piekristu tādām karstuma un sausuma mocībām, lai cik pārliecināts kristietis būtu. Kaut kādu nojausmu par tuksnesi tagad iebraucējiem piedāvā gūt kamieļa mugurā vai jau pavisam moderni ar džipu vai kvadraciklu. Tiesa gan, automobili vada pieredzējis ēģiptietis, kas, šķiet, bezgalīgajā smilšu klajumā pazīst vai katru izcilni un bedri. Savukārt brauciens ar kvadraciklu notiek kolonnā un stingrā vietējo uzraudzībā, kas neļauj no maršruta novirzīties ne soli. Tā nu nekāda maldīšanās neiznāk.

Īpatnējā klejotāju tauta

Motorizēts transporta līdzeklis ir populārākais, lai svešinieki nokļūtu pie tiem, kas vēl mīt tuksnesī. Tie ir beduīni – dzīvesveida dēļ ļoti īpatnēja nācija, kas gadu gadiem nav pieņēmusi un pat netaisās pieņemt citus likumus kā tikai savējos. Arābu izcelsmes klejotāju tauta (runā, ka pati vecākā) lielākoties nodarbojas ar kamieļu audzēšanu, pārtiek no šo dzīvnieku piena un tuksneša augiem, kuru klāsts nav liels. Jāpiebilst, ka viņi neklejo bezmērķīgi, bet katru gadu atgriežas konkrētās vietās, kas veselu gadalaiku spēj sniegt ganības un ūdeni. Nekas beduīna acīm tuksnesī nepaliek nepamanīts. Gandrīz kā kamieļi, kas caur pēdām sajūt ūdeni septiņu metru dziļumā, arī šo dzīvnieku gani zina, kur to var atrast, vai tas ir sāļš vai toksisks u.tml. Pēc smiltīs atstātajām pēdām viņi nosaka, kas pa tām nācis un devies prom pirms viņiem, cik liels un vecs ir bijis ganāmpulks. Beduīni orientējas pēc zvaigznēm, viņiem vien saprotamām norādēm un akmens zīmēm, kas atstātas iepriekšējos ceļojumos. Viņu iedzīve nav liela un, atstājot nometnes vietu, neko dižu klejotāji līdzi neņem.

Tikai no malas noskatīties

Cik vecas, tik arī stingras ir beduīnu paražas, tās pat prātā kādam neienāk pārkāpt. Piemēram, galvenās pavarda kūrējas un strādātājas ir sievietes, kurām nav ļauts sabiedrībā rādīties. Ar ciemiņu uzņemšanu (ne jau galda klāšanu, bet sarunām) nodarbojas stiprais dzimums. Diemžēl civilizētajiem tūristiem izveidotas speciālas vietas, kur var padzert simpātiska beduīna pasniegto tēju aizvēsturiskā metāla krūzītē, noskatīties, kā no plika ūdens un miltiem beduīniete izcep smaržīgu dienišķo maizi, kā tādas lelles būdas priekšpusē rotaļājas vai tuksneša klajumos aizskrien baskājaini bērneļi. Tur var nopirkt kādu viņu darināto suvenīru vai arī kaut ko no īpatnējām zālītēm, kas, kā stāsta gids, kā ar roku noņemot galvassāpes, tāpat uzlabojot fiziskās vēlmes sievietēm un potences vīriešiem, un garastāvokli gan vieniem, gan otriem. Diemžēl tas visai maz liecina par beduīnu īsto dzīvesveidu. Lielākā daļa savrupās tautas dzīvo ne tik viegli pieejamās vietās, un viņu ikdienā tikai reti kurš vēlas iejusties.

Krāsainā nakts tuksnesī

Pēc nervus kņudinošā brauciena pa tuksnesi, tikšanās ar beduīniem un saulrieta mums tiek piedāvāts šovs – tāda kā cirka izrāde. Acis nogurst, vērojot, kā virpuļojošais dervišs griežas (kā tāds uzvilkts rotaļu vilciņš) gandrīz 15 minūšu bez apstājas. Patiešām pārsteidzoši, kā pēc tādas dejas viņš varēja mierīgi un taisnā solī noiet no skatuves. Šovu papildina meitene ar čūskām, kas savus labi dresētos reptiļus kar no publikas uzaicinātiem vīriešiem kaklā, kā arī ugunsrijējs un citu asu izjūtu cienītājs, kas neticamajās izdarībās iesaistīja drošākās meitenes. Tik pretrunīga Ēģipte ir vakarā tuksnesī. Protams, tāda tā uztaisīta naudas dēļ. Kamēr citi vēro šovu un sūc ūdenspīpes, piepildīdami gaisu ar salkano aromātu, mēģinu fotoaparātā fiksēt šo krāsainību. Skats apstājas pie ēģiptiešu meiteņu pulciņa. Viņas prot angliski un stāsta, ka atnākušas kopā ar bērniem no beduīnu ciema un ļauj sevi nofotografēt. Tas vēlreiz liek aizdomāties par senās civilizācijas komercializāciju.

Sava telpa un laiks kristiešu mūkiem

Ēģiptes iedzīvotāji dalāmi četrās kultūras grupās: jau minētie klejotāji beduīni, tad nūbieši, kas pārstāv visas iedzīvotāju grupas, kas saistītas nilo – saharan valodās runājošām tautām Sudānā, fellahīni jeb ēģiptiešu zemnieki un kopti, kas cēlušies no senās Ēģiptes iedzīvotājiem, kad te vēl nebija ieviests islāms. Tā ir vietējā kristiešu minoritāte – aptuveni seši procenti kopējā skaita. Kopti ir senas kultūras mantinieki, kas 14 gadu simteņus turējušies pretī islāmam. Tagad viņi dzīvo mierīgi, to dzīvesveids atšķiras vien tā, ka kopti pielūdz Kristu, nevis Allāhu. Arī viņi var lepoties ar senu vēsturi. Sv. Antona klosterī pareizticīgo mācītājs stāsta, ka, restaurējot šo celtni, atrastas 4. gs. baznīcas un mūku celles drupas. Svētais Antonijs, kurš dibināja klosteri, tiek uzskatīts par monastiskās kustības iesācēju kristīgajā pasaulē. Arī Sv. Paula klosterī joprojām dzīvo vientuļnieki, kas veltī dzīvi lūgšanām un kontemplācijai. Līdz restaurācijai domāja, ka vecākais pareizticīgo klosteris ir Sv. Katrīnas vārdā nosauktais, kas atrodas slavenajā Sīnāja kalna (vairāk nekā 2000 m v. j. l.) pakājē, kur Mozus saņēma Dieva svētību, lai vestu Izraēla tautu pretī brīvībai. Tas nekad nav cietis karos, jo atzīts par svētvietu. Savukārt stāvas kāpnes ar 2000 pakāpieniem ved uz citu kristiešu svētvietu ap 1300 v. j. l. Kājas kļūst ļodzīgas jau pēc pirmajiem soļiem, un šķiet – kalnā neuzkāpt. Dievišķs spēks tomēr liek tās celt, lai skatam pavērtos atkal cita Ēģipte.

Arī par mīlas dēkām

It kā nelielās valsts, kuras lielāko daļu aizņem klajš tuksnesis, toties ļoti senās civilizācijas zemes kultūras mantojums ir tik bagāts, ka pat ļoti saspringtā režīmā divu nedēļu ir par maz, lai to visu apskatītu. Mums nav ekskursijas uz Aleksandriju – pasaules vēstures, mākslas un zinātnes centru, ko vēlams apskatīt. Ne tikai minēto nozaru cienītājiem, bet ikvienam to gribētos, jo tieši tur, bijušajā Ēģiptes galvaspilsētā, kas tagad iedzīvotāju skaita ziņā ir otra lielākā aiz Kairas, reiz izcilo Romas karavadoni Jūliju Cēzaru savaldzinājusi daudzkārt aprunātā valdniece Kleopatra. Par viņas skaistumu un raksturu joprojām strīdas vēsturnieki, un tas tiek iztirzāts arī dažāda žanra mākslas darbos. Kad Cēzaru nogalināja, Roma sadalījās divās – Marka Antonija un Oktaviāna piekritēju – nometnēs. Kleopatra izvēlējās pirmo vadoni, bet otrs pieteica karu. Marks Antonijs zaudēja, Oktaviāns iegāja Aleksandrijā, un Kleopatra izdarīja pašnāvību. Tāda ir īsa oficiālā versija par senās Ēģiptes vēstures beigu posmu, bet aiz tās slēpjas aizraujoši sižeti par pēdējās Ptolemaju dinastijas faraones mīlas dēkām. Tie tomēr nav vienīgie, kas piesaista pasaules interesi 332 gadus p.m.ē. Maķedonijas Aleksandra dibinātajai pilsētai. Šī valdnieka pēctecis Ptolemajs te izveidoja zinātnes un kultūras centru, kā arī Mūzu svētnīcu muzeju, kurā strādāja izcilākie tā laika astronomi, matemātiķi un ģeogrāfi. Vēlāk dibināta bibliotēka, kurā uzkrāti senākie ievērojamākie manuskripti. Cēzara valdīšanas laikā tā cieta ugunsgrēkā, bet tagad ir atjaunota, un ik dienu turp dodas tūkstošiem tūristu.

Ēģiptē ir daudz ievērojamu vietu. Tāpēc ieteikums – atklājiet sev paši kādu šīs senās civilizācijas zemes aizvēsturisko un mūsdienīgo noslēpumu.