Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8851734t1h9135.jpg)
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze zemniekus aicinājis pievērsties arī aitkopībai. Bet ko par to domā zemnieki?
Laukos aitas ir diezgan liels retums, jo daudzi fermeri, kuri tur liellopus, tās likvidējuši, jo aitu audzēšana ir nerentabla. Piemēram, mana kaimiņiene Vecsalienas pagastā, kas visu mūžu bija turējusi aitas, secināja, ka tās traucē koncentrēties piena ražošanai, un aitas pārdeva. Kolhozu laikos aitas bija gandrīz katrā saimniecībā, taču toreiz aitu gaļai, vilnai un ādām bija noiets.
Leonīda un Allas Orehu zemnieku saimniecībā Vecsalienas pagasta Tartakā ir septiņas slaucamas govis. Saimniekojot daudzu gadu garumā, viņi šajā jomā ir uzkrājuši pieredzi. Runājot par aitām, Leonīds tikai noplātīja rokas: "Nekad neesmu tās audzējis. Nezinu ne specifiku, ne īpatnības." Taču viņš zina, ka aitām vajadzīgas novietnes un īpaši turēšanas apstākļi: "Kāpēc jālikvidē jau izveidotais? Šodien Roze saka vienu, bet rīt runās pavisam ko citu. Kur ir garantija, ka pēc diviem mēnešiem viņš neieteiks no aitām pāriet pie govīm?" Fermeri kaut ko tamlīdzīgu jau piedzīvojuši. Aptuveni pirms pieciem gadiem viņi saņēma aicinājumu "no augšas" audzēt gaļas jaunlopus, par kuriem maksāja subsīdijas. Rezultātā zemnieki palika zaudētājos.
Leonīdam un Allai Orehiem pirmām kārtām vajadzīga stabilitātes garantija, nepieciešama speciāla programma un, protams, līdzekļi.
Aitas jācērp, bet vilna nevienam nav vajadzīga, arī ādas nav kur likt. Dzīvniekiem jāinjicē selēns, bet tas maksā naudu. Netālā Ignalinas AES jūtami ietekmē aitu fizisko kondīciju. "Aknas uzreiz reaģē uz radiāciju. Ja aitām netiks injicēti preparāti, iespējami spontānie aborti."
Tāpat uzskata arī Leonīda brālis Fjodors Orehs, zemnieku saimniecības "Birzskalni" bijušais īpašnieks. Fjodoram pret aitām ir antipātijas. Viņam nepatīk, kad tās bez iemesla blēj. Taču, runājot nopietni, arī viņš par aitkopības specifiku neko konkrētu nezina. Kādreiz Fjodors turēja aitas: "Pēc kādreizējiem kritērijiem jērs dzīvo tikai līdz pusdienlaikam, bet vēlāk, ja netiek pieskatīts, var aiziet bojā. Ietekmē mitrums un citi nelabvēlīgi turēšanas apstākļi."
Atradināt no dzeršanas un bezdarbības
Lauku konsultāciju biroja vadītājs Viktors Kalāns zemkopības ministra ieteikumus saista ar robežu atvēršanu iedzīvotāju ieceļošanai Eiropas Savienībā, kur viņi var saņemt uzturēšanas atļauju. Jāatzīmē, ka no 85 miljoniem Vācijas iedzīvotāju 11 miljoni ir kurdi, kuri cūkgaļu nedrīkst ēst, tāpēc dod priekšroku aitas gaļai. "Aitas gaļa pašlaik ir pieprasīta. Grūti pateikt, kura no ES valstīm šī produkta ražošanā būs vadošā. Taču galvenais ir, vai mūsu zemniekiem izdosies atrast noieta tirgu savai produkcijai?"
V. Kalāns prognozē, ka drīzumā ar pieciem hektāriem zemes un pāris govīm zemnieks tik tikko spēs uzturēt sevi, par saimniecības attīstību nemaz nerunājot: "Piena savācējiem būs neizdevīgi vākt pa piena kannai no katras tantiņas. Notiek pārorientēšanās uz ganāmpulka un zemes platību palielināšanu."
Vai ministra izteikumi par aitām jāuztver nopietni? Kalāns uzskata, ka neko citu ieteikt viņš nevarēja: "Viena no reālām lopkopības attīstīšanas iespējām laukos ir tieši aitkopība. Lai gan arī tā nav panaceja. Galvenais ir nodarbināt cilvēkus, atradināt no dzeršanas un bezdarbības." Tā jau tas ir. Taču tie, kuri agrāk strādāja vaiga sviedros un guva rezultātus, arī tagad bez darba nesēž, savukārt to, kurš visu mūžu slinkojis, neglābs arī aitas.
Kurdi nepalīdzēs
Citi zemnieki situāciju ar aitām uzskata par politisku pasūtījumu. Kā gan var aitas var būt saistītas ar politiku? Taču, ja labi padomā, mūsu visai korumpētajā valstī iespējams ir viss.
Pieredzējušais zemnieku saimniecības "Zemdegas" īpašnieks Vladimirs Gorkins (Kalkūnes pagasts) zemkopības ministra ieteikumu uztver skeptiski. Fermeris ilgi eksperimentējis un meklējis pareizo ceļu, līdz pārliecinājies, ka viņa saimniecībā visizdevīgāk ir nodarboties ar piena ražošanu. V. Gorkins mēģināja audzēt graudaugus un dārzeņus, taču neveicās. Bet tagad galvenais zemkopības ierēdnis iesaka atmest ar roku piena lopkopībai un audzēt aitas. "Visi aitkopji man saka, ka šī joma nes tikai zaudējumus. Šeit nelīdzēs pat kurdi. Pat ja man būs 200 aitas, vest tās uz Eiropu būs ļoti neizdevīgi. Tātad atkal uzradīsies uzpircēji. Un kur Latvijā ir kautuves, kuras specializējušās aitu kaušanā? Cik man zināms, tuvākā atrodas Igaunijā."
Nav uzticēšanās
Izņemot aitu audzēšanu, M. Roze zemniekiem iesaka stādīt ābeles, lai gan pēdējos 15–20 gados šiem augļiem nav nekāda noieta. Tirgū ir tikai importētie āboli. Savukārt vietējos nav iespējams pārdot pat no vecajām ābelēm, par dārziem nemaz nerunājot. V. Gorkinam ir 36 ābeles. Labums minimāls, vienīgi ziemā var apēst ābolu no sava dārza, taču ābeles aizņem lauksaimniecībā izmantojamu zemi.
Vladimirs Gorkins aitas nekādā gadījumā neaudzētu vēl viena iemesla dēļ: "Latvijā pēdējā laikā visu cenšas iznīdēt. Strauji samazināja piena un graudu iepirkuma cenas. Vieni vienīgi zaudējumi. Par kādu aitkopību te var būt runa?" Piena cenu samazinājuma dēļ (gandrīz 10 santīmi par litru) zemnieks mēnesī zaudē vairāk nekā 600 latus. Savukārt gadā tiek zaudēti aptuveni 7000 latu. Šo naudu varētu izlietot saimniecības attīstībai vai kredītu nomaksai. Graudi šogad ir uz pusi lētāki nekā pērn, taču minerālmēslu cenas strauji pieaugušas. Kā lai šādā situācijā uzticas valstij? Jācenšas izdzīvot, nevis jārīko eksperimenti, kā to vēlas ministrs. "Ja nav iespējams gūt labumu no aitādas un vilnas, vienas aitas gaļu var salikt vienā spainī – pietiek šašlikam."
Mūsu ministri vienkārši un viegli pārsēžas no viena krēsla citā. Kādu brīdi pakomandē aizsardzības ministriju, pēc tam – zemkopjus vai kādu citu. Un visur darbojas profesionāli. Savukārt zemnieks, kurš radis visu padarīt kārtīgi, netiek līdzi ierēdņu bezatbildīgajiem padomiem, kas nemaz arī nav nepieciešams.Anatolijs Krilovs