Palielinot nodokļu slogu, valdība – nezinu, vai tā to apzinās vai ne, – ir nobremzējusi valsts pārvaldes tālāku reformēšanu un samazināšanu. Kāda saistība? Sabiedriskajā sektorā strādājošajiem ir grūtāk izvairīties no nodokļu maksāšanas nekā privātajā, attiecīgi, ja pieņemam, ka privātais arvien masveidīgāk dreifēs puspelēkas un pelēkas ekonomikas virzienā, valsts sektorā strādājošie faktiski būs galvenā “slaucamā govs”. Attiecīgi par pārvaldes aparāta tālāku samazināšanu var aizmirst.
M.Zanders: Par 1.decembri un sociālo sprādzienu (758)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par sociālo spriedzi. Saistībā ar jaunnedēļ pieteiktajām protesta akcijām (lai gan tās solās būt pietiekoši plašas) virkne politiķu un ekspertu izteikušies, ka nekas TĀDS nav sagaidāms. Papiketēs un viss. Manuprāt, šā vērtējuma vājais punkts ir tas, ka ar sociālo sprādzienu tiek saprasts tieši kaut kāds vienreizējs notikums ( a la 13.janvāris) vai vispār kaut kādi nemieri. Tomēr sociālais sprādziens var izpausties arī citādi. Paskaidrošu. Starp citām šajās dienās saņemtajām vēstulēm izlasīju arī Edgara G. rakstīto, ko gribētu citēt.
“Negribu teikt labdien, jo uzskatu sevi par līdzīgi domājošu tev - tātad savējo. Sveiks! Mani pārņēma nepatīkamas pārdomas par šodien redzēto. Tātad, ieeju šodien Rimi uz Valdemāra ielas, es zinu, ka tu zini, ieraugu mūsu "skaisto" (nav galīgi nozīmes pat kuru) ministru. Patīkami, ka iepērkas tādā veikalā, kur parastie. ...bet, pieejot pie kasēm, - joooooptvaj, ko es redzu, rati uz pusēm lūst no pārpilnības. Intereses pēc apstājos paskatīties, cik tas ubags samaksās.
Atkal - jooooooptvaj, apaļi 187 LVL ar PVN protams. .. Kur ir mana sāpe? Tur, ka nelien "MŪSU LĒTAJOS" veikalos, ja šādi iepērcies, bet, ja lien, tad nopērc siļķi, batonu un kefīru. Tieši šādi bija iepirkusies aizmugurē stāvošā divu bērnu māte, kura ar asarām acīs pavadīja ratus. Protams, kā līdzīgi rindā stāvēja daudzi. Vai tiešām tāds pohujisms un necieņa pret tautu, ka šādi rīkojas? Vai arī drosmes tik daudz, ka nesaprot - drīz tā mūsu sirdsapziņa lūzīs, atņems visu, sados pa purnu. Aicinājums šitiem visiem uztaisīt sava statusa shopus, lai neizaicinātu tautu un pasargātu sevi.”
Jāsaka, ka ideja par atsevišķiem veikaliem man neliekas reāla un prātīga, tomēr jāatzīst, ka šādi uz Latvijā notiekošo nebiju paskatījies. Bez sentimentālas jūtināšanās – visu dienu domāju par šo vēstuli, apspriedu ar kolēģiem, un es sapratu, par ko ir “stāsts”. Līdz ar to sociālajam sprādzienam nebūt nav jābūt kāda ceļa bloķēšanai vai mēģinājumam ielauzties kādā iestādē. Aina un tās iespējamais tālākais risinājums caur konfliktu, kā to apraksta Edgars, ir ļoti reāla un kļūs arvien reālāka, un vai tad tas nav sociālais sprādziens?
Kad elites pārstāvji skeptiski runā par sociālā sprādziena iespēju, viņi neņem vērā arī tādu lielo nezināmo kā cittautiešu kopiena. Būsim reālisti: šie tūkstoši dzīvo citā informatīvajā telpā, tai ir cita attieksme pret Latviju, mēs faktiski nezinām, kas tajā “katlā” notiek – vien skaidrs, ka viņus notiekošais skar tāpat un ka visu Latviju skarošajām grūtībām pieplusojas cittautiešu kopienas specifiskās pretenzijas pret Latvijas valsti. Mūsu elitei reāli nav “izejas” uz šiem cilvēkiem, ar viņiem faktiski nerunā, turklāt jāatzīst, ka šī kopiena vispār mazāk informāciju gūst no masu medijiem. Tātad: mūsu elite var mēģināt “menedžēt” protesta aizmetņus latviešu politiski aktīvajā daļā, bet cittautieši ir “Bermudu trīsstūris”.
Visbeidzot – sociālais sprādziens var radīt pilnīgi jaunu politisku piedāvājumu. Es aptuveni varu iedomāties partiju piedāvājumu nākamajā priekšvēlēšanu kampaņā – veicināsim to, attīstīsim šo, nu, kā parasti. Savukārt viens loģiski domājošs cilvēks teiks: pat ja jūs tā tiešām gribētu darīt, “kase” taču tukša – par kādu naudu? Un tad parādās cilvēku grupa, kas piedāvā apmēram šādu konceptu. Pēdējā gada laikā esam daudz dzirdējuši, ka ekonomiskās krīzes apstākļos valsts nebankrotēšanas vārdā ir jāatsakās no tiesiskās paļāvības principa. Nu, ir krīze un krīzes laikā citi spēles noteikumi. Labi, bet tad būsim konsekventi. Ja līdzšinējais regulējums, loģika un taisnīgums neattiecas uz pensijām, pabalstiem, nodokļiem un valsts sniegtajiem pakalpojumiem, tad kādēļ lai tas attiektos uz to, kā Latvijas elite tikusi pie turības? Noilgums? “Vēsturi nevar pagriezt atpakaļ”? Tā būtu īpašumu tiesību graušana? Un? Ja jau citi spēles noteikumi, tad citi – visiem. Un tad šī cilvēku grupa saka: mēs uzskatām, ka ir jāveic ar atpakaļejošu datumu – kaut līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem – sava veida audits par to, ko un kā kurš te no elites riktējies. Kaut ko atradīsim, atņemsim vai liksim vismaz padalīties. Izklausās nereāli? Tikai tāpēc, ka Latvijā nekad nekas tāds nav noticis. Neapgrūtināšu ar citu valstu vēstures piemēriem, tomēr ir pietiekoši daudz tādu, kad darījums tiek apstrīdēts un pārskatīts pat tad, ja ir pamatīgi “apsūnojis”. Negribu aizskart ar salīdzinājumu, bet tie vācu rūpnieki, kuri bija guvuši peļņu, pateicoties Hitlera režīma pasūtījumiem, neko daudz pēc kara nevarēja čiepstēt pretī, ka viņi, lūk, likumīgi guvuši peļņu un vienkārši nodarbojušies ar biznesu.
Vairāk ŠEIT