Reliģija bijusi cilvēku dzīves daļa kopš pašām senākajām kultūrām, un šis fakts allaž ir mulsinājis evolūcijas biologus. Kā iespējams izskaidrot, ka ticīgi cilvēki izvēlas ziedot daudz laika, enerģijas un lielas materiālās vērtības aktivitātēm, kas šķietami nesniedz nekādu labumu evolūcijai? Pēdējo gadu pētījumi ir raduši iespējamo atbildi.
Cilvēki mierīgi sēž vai, nometušies ceļos, lūdzas vāji apgaismotajā dievnamā. Ja pamet skatienu apkārt, telpas staltās akmens kolonnas, krāsainās stikla mozaīkas un zeltītie krucifiksi rada augstākas varas klātbūtnes sajūtu. Citviet pasaulē piemērotu vidi dievišķo spēku pielūgsmei rada apzeltīti tempļi un mošejas, un nav nepieciešams doties nedz uz Romu, nedz Meku, lai sastaptos ar kādu no reliģijām. Kopš pašām senākajām kultūrām reliģija ir bijusi daļa no cilvēku dzīves, un nav zināma neviena kultūra, kura nebūtu pievērsusies kaut kāda veida reliģijai.
Evolūcijas biologi šo faktu ilgu laiku uzskatījuši par lielu mīklu, jo ar kādiem apsvērumiem lai izskaidro to, ka ticīgi cilvēki izvēlas ziedot laiku, materiālās vērtības un īpašos gadījumos arī paši sevi kādam dievišķam spēkam, kura eksistence nebūt nav acīmredzama un pat pierādāma? Domājot par reliģisko rituālu izmaksām, var rasties iespaids, ka tie nedod itin nekādu taustāmu labumu, tādēļ no evolūcijas viedokļa ir grūti izskaidrot, kā reliģija radusies un, vēl jo vairāk, kāpēc tā ir tik stabila un nav jau sen izzudusi.
Evolūcijas biologi saņem palīdzību
Šogad tiek svinēta 150 gadu jubileja ļoti nozīmīgajai Darvina evolūcijas teorijai. Viens no tās galvenajiem atzinumiem vēsta, ka mēs, cilvēki, esam tādi paši bioloģiski organismi kā visas pārējās dzīvās būtnes. Tas paredz, ka mūsu uzvedības modeļu pamatā jābūt kādam loģiskam bioloģiskam skaidrojumam. Bet kā tādā gadījumā pamatot to, ka, piemēram, katoļu priesteri un abu dzimumu mūki brīvprātīgi atsakās no iespējas vairoties, kas ir jebkuras sugas eksistences pamatā? Šādai priesteru un mūku sabiedrībai vajadzētu būt nolemtai iznīcībai, taču tā nenotiek. Tāpat atrodami daudzi citi piemēri, kad, raugoties no evolūcijas bioloģijas skatpunkta, reliģiska uzvedība indivīdam ir nelietderīga vai pat kaitīga.
Šādi vērtējot, daudzi laika gaitā ir centušies izskaidrot, kāpēc reliģija vispār pastāv. Iespējams, tā bijusi noderīga, lai izskaidrotu neizzināto, piemēram, Visumu. Vai varbūt lai nodrošinātu barā mieru un kārtību, norādot tam kopīgu virzienu, piemēram, “Mums jāiet pa to ceļu” vai “Mums jādodas karā”. Varbūt arī lai mazinātu bailes no nāves, radītu drosmi doties karā un ļautu vakarā mierīgi aizmigt.
Tomēr pēdējos desmit gados evolūcijas biologiem ir radušies palīgi - ar konkrētiem novērojumiem viņiem talkā nākuši vairāki zinātnieki no tik atšķirīgām disciplīnām kā neiropsiholoģija, socioloģija un antropoloģija. Jaunie pētījumu rezultāti ļauj labāk saprast, kāpēc reliģiski rituāli un priekšraksti var būt izdevīgi arī no bioloģijas viedokļa. Šajā kopainā reliģija pilda ko līdzīgu kultūras cementam, kas salīmē sabiedrību vienotā sociālā veselumā. Tā sakot, tā nodrošina formālus kritērijus pareizai uzvedībai. Vēl svarīgāk ir tas, ka reliģijas ietvaros izveidojusies signālsistēma palīdz saskatīt, kuram no sabiedrības locekļiem var uzticēties un kuram ne.
Dārgi rituāli ir vislabākie
Izrādās, ir svarīgi, lai reliģiskie rituāli ticīgajiem radītu pietiekami lielas izmaksas. Demonstrēt savstarpēju uzticēšanos var gluži par velti, taču tikpat labi par velti var arī blēdīties. Turpretim, ja tev dārgi jāsamaksā, lai apliecinātu vienotību ar citiem, arī blēdības vairs neatmaksājas. Citiem vārdiem sakot, reliģiskie rituāli izravē no šādām kopienām parazītus, krāpniekus un liekēžus. Kopumā pētījumi rāda, ka reliģiozus cilvēkus sabiedrībā uzskata par uzticamākiem un vairāk vērstiem uz sadarbību nekā vidusmēra cilvēkus. Turklāt tādās reliģijās kā jūdaisms, kristietība un islāms visuredzošs Dievs nosaka stingras morāles normas, un tā ir papildu garantija, ka ticīgie uzvedīsies kārtīgi, arī būdami vienatnē. Apziņa, ka Dievs viņus redz, daudzus ticīgos ietekmē tikpat lielā mērā, kā visus cilvēkus ietekmē citu klātbūtnes apziņa, - tā uzskata evolūcijas psihologi Ara Norenzajans un Azims F. Šarifs no Britu Kolumbijas universitātes Kanādā. Atšķirībā no cilvēkiem pārdabiskam uzraugam ir tā lielā priekšrocība, ka ticīgie zina - viņus novēro (un soda vai atalgo) arī tad, ja viņu rīcībai nav laicīgu liecinieku.
Ričards Sosiss no Konektikutas universitātes ASV ir pētījis dažas mūsdienu kopienas, arī Izraēlas kibucus, un atklājis, ka reliģiozitāte ir saistīta ar lielāku solidaritāti un sadarbību.
Kibuci ir plaši pētīti kolektīvi ar gandrīz identisku sociālo struktūru un ekonomiskajām funkcijām, vienalga, vai tie būtu sekulārie (nereliģiskie) vai reliģiskie kibuci. Sosiss lūdza divus viena kibuca locekļus piedalīties atjautīgā ekonomiskā spēlē, lai pārbaudītu divu tās dalībnieku sadarbību un solidaritāti. Nepazīstot otru dalībnieku, abi uzzina, ka viņiem ir pieejama viena un tā pati aploksne ar naudu (100 šekeļu), un abiem jāizvēlas, cik daudz naudas paņemt, nezinot, cik paņems otrs. Ja abas summas kopā pārsniegs 100 šekeļu, neviens neko nedabūs un spēle būs galā. Ja viņi kopā paņems mazāk par 100 šekeļiem, katrs drīkstēs savu summu paturēt, turklāt pie atlikuma vadītājs pieliks vēl 50 procentus un šo summu sadalīs vienādi abiem spēlētājiem. Tas nozīmē: jo cilvēks ir pieticīgāks, jo lielāka kļūst kopīgā naudas summa. Dilemma ir tāda, ka iepriekš nevar zināt, vai otrs sadarbosies vai krāpsies.
Izrādās, ka reliģisko kibucu locekļi no aploksnes paņem sev krietni mazāk nekā sekulāro kibucu locekļi. Pastāv atšķirība arī starp reliģisko kibucu vīriešiem un sievietēm. Interesanti, ka kibucos vīriešiem un sievietēm ir atšķirīga reliģiskā prakse - vīriešiem trīs reizes dienā jāpiedalās kopīgās lūgšanās sinagogā, un tas nozīmē 1,5-2 stundu lūgšanas katru dienu. Reliģiozie vīrieši, kuri cītīgi apmeklē sinagogu, spēlē paņem sev krietni mazāku summu nekā reliģiozās sievietes un nereliģiozie cilvēki. Toties kibucu locekļu vidū nav konstatēta atšķirība starp summu, kuru paņem sinagogu ikdienā neapmeklējošie vīrieši un sievietes.
Tātad pētījums rāda, ka jau pats reliģiskais rituāls ar trim ikdienas lūgšanām, iespējams, veicina sadarbību un solidaritāti un tādējādi varbūt sniedz reliģiskām kopienām priekšrocības, kas ilgākā laikposmā padara tās stabilākas un dzīvotspējīgākas.
Priekšraksti izravē parazītus
Cits pētījums, kas aplūko 19. gadsimta reliģiskās komūnas ASV, arī atklāj, ka rituāli palielina kopienas izdzīvošanas spēju. Šajā gadījumā Ričards Sosiss un viņa kolēģi salīdzināja, cik ilgi pastāv jaunas reliģiskās un sekulārās kopienas, un secināja, ka reliģiskās kopienas saglabājas ilgāk par sekulārajām. Turklāt izrādās, ka reliģiskajās kopienās parasti eksistē divtik vairāk likumu (piemēram, atturēšanās no alkohola un gavēnis) nekā sekulārajās, un, jo vairāk priekšrakstu, jo ilgāk kopiena dzīvo.
Kā tas iespējams? Uz savstarpēju paļāvību balstītās sociālajās grupās liela problēma ir blēži un parazīti, kas var nopietni apdraudēt visus. Priekšraksti un rituāli, kas prasa izdevumus, ir paņēmiens, kā kopienai attīrīties no tiem, kuri tikai bauda labumus, bet neko nedod pretī. Vienlaikus likumi un rituāli rada paļāvību, demonstrējot citiem vienotu rīcību.
Pamatā jautājums ir par to, kā saprast, kad signāli ir patiesi un piepildīti ar saturu, jo dzīvnieku pasaulē tie var būt visai neskaidri. Piemēram, dzīvnieku valstī gazeles lec augstu gaisā, šķietami izšķiežot enerģiju bez jebkāda iemesla. Tomēr, pat ja šie lēcieni izskatās bezjēdzīgi, tiem ir sava nozīme. Tādējādi gazele pavēsta plēsoņām, ka tā ir dzīvnieks ar lielām enerģijas rezervēm un uzbrucējs netiks tai līdzi. Tātad gazeles lēciens liek saprast: “Meklē sev citu laupījumu!”
Šāda uzvedība varētu būt attīstījusies dabiskās izlases ceļā, un gazele pat nenojauš lēkāšanas nozīmi, kad tuvumā parādās kāds plēsoņa, kas uztver un iztulko gazeles signālu. Patiesībā šā efekta neapzināšanās ir pat ļoti nozīmīga attiecībā uz signāla patiesuma vērtību. Plēsoņam jābūt pārliecinātam, ka gazele “runā patiesību”, un kas gan skarbā pasaulē ar pieticīgiem resursiem varētu būt vēl ticamāks par pilnīgi nevajadzīgu un pārspīlētu enerģijas patēriņu? Citiem vārdiem sakot, jo vairāk līdzekļu kāds uzvedības modelis prasa un jo tas ir “dārgāks”, jo vienlaikus arī ticamāks. Tas tāpat attiecas arī uz reliģiskiem rituāliem un priekšrakstiem. Tāpat kā gadījumā ar gazeli, signāla patiesuma vērtībai ir svarīgi tas, ka cilvēks neapzinās savas rīcības efektu uz citu paļāvību un vēlēšanos sadarboties - viņa rīcība “nāk no sirds”.
Tas, ka reliģiskiem rituāliem un priekšrakstiem piemīt nozīmīga vērtība, ir novērots arī starpkultūru un reliģiju salīdzinājumos. Tie rāda, ka lielām grupām ir izteikta slieksme ticēt tādai augstākai būtnei, kura detalizēti nosaka cilvēku morāles normas un veido viņu sabiedrisko stāju.
Te jāpalūkojas atpakaļ uz izšķirīgu senu vēstures periodu aptuveni pirms 11 000 gadu, kad pirmie mednieki un vācēji pamazām sāka kļūt par zemkopjiem ar noteiktu apmešanās vietu. Līdz ar šo pāreju mainījās arī grupu lielums un radās pirmās lielās apmetnes, piemēram, Čatalhjujuka Turcijā, kur mita līdz pat 10 000 iedzīvotāju. Šajās agrīnajās kopienās tieši reliģija, iespējams, izšķirīgi ietekmēja sabiedrības saliedētību. Līdz tam cilvēki personiski pazina visus savā kopienā un bija rados ar lielāko daļu ļaužu, bet tagad viņiem bija jāsadzīvo arī ar pilnīgiem svešiniekiem. Uzticamība tika pārbaudīta arī tirgus laukumā, kur ļaudis iegādājās preces, un iedzīvotājiem radās nepieciešamība apgūt metodes, kas palīdzētu savaldīt krāpniekus. Lielākā daļa zinātnieku ir vienisprātis, ka ticējumi un šamanisms pāraug organizētā reliģijā tieši ar rituālu un priekšrakstu starpniecību.
Smadzenes ir noskaņotas ticēt
Bet kāpēc mums vispār piemīt slieksme ticēt un piekopt reliģisku uzvedību? Pēdējā laikā neiropsihologi sākuši uzskatīt, ka cilvēka psihē ir “iebūvētas” sistēmas, kas vedina mūs ticēt pārdabiskām būtnēm un spēkiem. Džesijs Berings no Karalienes universitātes Belfāstā, Ziemeļīrijā, ir pierādījis, ka “spoks” var likt studentiem atturēties no blēdīšanās. Džesijs Berings lūdza studentus piedalīties kādā testā, un tie studenti, kuriem bija it kā starp citu pastāstīts, ka šajā telpā redzēts nesen miris cilvēks, izpildīja testu ievērojami godīgāk nekā pārējie.
Lai gan studenti nebija reliģiozi un apgalvoja, ka netic pārdabiskiem spēkiem, tomēr radās iespaids, ka spoku stāsti atstāj uz viņiem iespaidu un ka viņi sliecas izjust “kaut kā augstāka” klātbūtni, kas spēj redzēt un novērtēt viņu uzvedību. To var salīdzināt ar sajūtu, kad tev pār plecu raugās cits cilvēks.
Kādā citā eksperimentā Berings pētīja, no kura vecuma bērni sāk ticēt pārdabiskiem spēkiem. Viņš izgudroja neredzamu garu, ko nosauca par princesi Alisi. Eksperimentā bērniem pastāstīja, ka viņi nedrīkst atvērt noteiktu kārbiņu. Kad pieaugušie bija pametuši istabu, daudz mazāk bērnu atvēra kārbiņu pēc tam, kad bija dzirdējuši stāstu par princesi Alisi. Džesijs Berigs uzzināja, ka nejaušus notikumus kā zīmi no pārdabiskām būtnēm (piemēram, princeses Alises) bērni sāk tulkot aptuveni septiņu gadu vecumā. Zinātnieki bērniem pastāstīja, ka princese Alise var palīdzēt viņiem izvēlēties pareizo kārbiņu no divām. Mirkli, pirms bērni sniedzās pēc vienas no tām, atgadījās kaut kas negaidīts - no sienas nokrita attēls. Mazie bērni uzskatīja, ka attēls nokritis tāpēc, ka “nav labi piestiprināts”, savukārt 80 procenti vecāko bērnu nosprieda: “Princese Alise sacīja, lai atveru otru kārbiņu.”
Mēs visur saskatām nolūku
Kā varētu būt radusies šī tendence tulkot zīmes? Zinātnieki uzskata, ka spējai visur saredzēt nolūku un nozīmi saknes rodamas psihes sistēmās, kas attīstījušās, piemērojoties dzīvei sociālā grupā. Dzīvnieku vidū cilvēks ir vienīgais, kura smadzenes spēj šādā veidā uztvert, apstrādāt un interpretēt no dabas un it īpaši no sugasbrāļiem iegūto informāciju.
Jau 1976. gadā psihologs Nikolass Hamfrijs, pētot savvaļas šimpanzes Āfrikā, norādīja, ka, dzīvojot sociālā grupā, vajadzīga lielāka smadzeņu piepūle nekā vissarežģītāko tehnisko uzdevumu risināšanā. Vēlāk tas ir pierādījies, tādēļ mūsdienās par ļoti spēcīgu garīgās evolūcijas dzinējspēku uzskata, piemēram, sociālo tīklu veidošanu un stratēģisku kompromisa darījumu noslēgšanu.
Smadzeņu izpēte pēdējā desmitgadē bijusi ļoti intensīva, un, piemēram, psihologa Paskāla Boijera pētījumi Vašingtona universitātē (ASV) liecina, ka reliģiju iespējamu padara tieši smadzeņu darbības īpatnības. Tas nepavisam nenozīmē, ka, pēc Boijera domām, smadzenēs būtu atrodams kāds “Dieva centrs”, - gluži pretēji, izrādās, ka reliģiskā aktivitāte izpaužas daudzos smadzeņu apvidos, kas ir aktīvi arī citu uzdevumu veikšanā. Tomēr Boijers apgalvo, ka smadzenēs ir vairākas sistēmas, kas padara mūs uzņēmīgus pret reliģiju. Tāpat kā mums piemīt spēja mīlēt mūziku, iesaistīties politikā vai veidot ģimenes attiecības.
Viens no svarīgākajiem pētījumu rezultātiem atklāj, ka smadzenes nereti izspēlē joku, liekot ticīgajiem rīkoties pretēji viņu pārliecībai. Piemēram, lai gan reliģiozs cilvēks tic visvarenam Dievam, kas redz un dzird visu, viņš tomēr saliek rokas un skaita lūgšanu, kurā varbūt pat ierosina darījumu: “Ja notiks tas, ko vēlos, es savukārt apsolu...” - it kā Dievs arī būtu cilvēks. Turklāt patiešām interesanti ir tas, ka ticīgie no dažādām kultūrām dara precīzi vienu un to pašu un ka, par spīti ļoti lielām reliģiju atšķirībām, vērojami vieni un tie paši neizteiktie pieņēmumi par dievišķo. Mūsu smadzenēm piemīt vēl kāda svarīga īpašība, kas atspoguļojas dažādu reliģiju stāstos, - mēs atceramies šos stāstus īpaši labi, ja tajos notiek kaut kas pretējs realitātei, piemēram, ja kāds staigā pa ūdens virsu, ir neredzams, iet cauri sienām utt. Tā sakot, mūsu smadzenes ir noskaņotas pamanīt kādas pārdabiskas spējas un labi atceras fantāziju rosinošus neticamus notikumus un vēstījumus.
Evolūcija veido reliģiju
Pēc Boijera domām, stāstus, kas sastopami mūsdienu reliģijās, var uzskatīt par pašiem nesenākajiem aizraujošu vēstījumu attīstības virknē. Var teikt, ka šie stāsti dabiskās izlases rezultātā ir pielāgojušies rosināt mūsu atmiņu. Apvienojot to ar cilvēku slieksmi visā saskatīt kādu nolūku, iespējams, rodams skaidrojums, kāpēc dažādās reliģijās un kultūrās ir tik izplatīti dievi un gari ar cilvēciskiem vaibstiem.
Reliģiju var uzskatīt par kultūras ideju, kas rodas dabiskā ceļā un tiek nodota no vienas apziņas otrai. Evolūcijas filosofs Dāniels Denets no Tafta universitātes Masačūsetsā (ASV) teic, ka kolektīvās apziņas idejas varētu būt attīstījušās un piemērojušās mūsu smadzeņu sistēmai un visplašāk izplatījušās tieši tās, kas tur nostiprinājušās vislabāk.
Piemēram, aplūkosim ideju par mūžīgo dzīvi. Būdama galējais un augstākais atalgojums, tā padara praktiski neiespējamu Dieva eksistences pārbaudīšanu. Pretēji daudzām citām reliģijām, kurās sastopamie solījumi sagādāt labāku ražu vai vieglākas dzemdības apmaiņā pret ziedojumiem vai upuriem ietver risku, ka ticīgie varētu pāriet pie citas, devīgākas dievības, ideja par mūžīgo dzīvi noteiktai reliģijai sniedz lielu priekšrocību.
Reliģiju uzskata par vienu no varenākajiem spēkiem, kas veido cilvēci arī modernajos laikos, kad visu pasauli aptver reliģiju karš. Jaunākie pētījumu rezultāti, kuri skaidro reliģiju pamatā esošos dabiskos mehānismus, iespējams, ļauj cerēt, ka labāk izpratīsim šo spēku.