Rīgas ūdensceļi

Semināra gaita

Rīgai šobrīd doti divi skaisti pievārdi – zaļā Rīga un zilā Rīga. Zaļā nozīmē Rīgas parkus un dārzus, bet zilā – Rīgas iekšzemes ūdeņus, kas aizņem piekto daļu no pilsētas teritorijas. Nav brīnums, ka par Rīgu visos laikos cīnījušās lielvaras – pilsētas centrs atrodas nieka 15 km no jūras, turklāt tas vēl savienots ar Daugavu.

Rīgas ūdeņi senāk vienmēr bijuši labi kuģojami, pat padomju gados uz Mežaparku, Doles salu un Jūrmalu no Rīgas centra vasarās bija nodrošināti regulāri kuģīšu reisi (biļete līdz Zaķusalai tolaik maksāja 3 kapeikas), un Jūrmalā nokļūt gribētājiem ne vienmēr pietika vietu. Arī ezeru un mazāku upīšu Rīgas pilsētas teritorijā, cik uziet: Bābelītes ezers, Dambjapurva ezers, Juglas ezers, Gaiļezers, Ķīšezers, Linezers, Velnezers, Juglas upe, Mazā Jugla, Juglas kanāls, Piķurgas upīte, Šmerļupīte, Gaiļupīte, Strazdupīte, Mārupīte. Un protams, Daugava.

Jaunais Dienvidu tilts

Ceļošana pa Eiropas iekšējiem ūdeņiem mūsdienās ir ļoti iecienīta. Eiropas ūdenstransporta tīkls ir vairāk nekā 47 tūkstoši kilometru garš: Francijā 9000 km, Vācijā 6000 km, Polijā 4000 km, Somijā 6600 km... Cik Latvijā? Cik Rīgā? Neviens nav skaitījis...

Senāk Latvijas ūdeņu bagātība tika izmantota ļoti intensīvi. Daugava līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem bija nozīmīgs tirdzniecības un koku pludināšanas ceļš. Baļķi tika pludināti arī pa Gauju. Lai nepieļautu bīstamo pāreju no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai, tika izbūvēts Gaujas–Daugavas kanāls, šīs būves paliekas var vērot Alderos. Pa Lielupi kuģošana bija attīstīta līdz pat Bauskai. Gados vecāki rīdzinieki vēl atceras laikus, kad upes flotes kuģi regulāri kursēja no Rīgas uz Jūrmalu un tālāk līdz Jelgavai un Kalnciemam. Rīgā pirmā regulārā upju tvaikoņu satiksme tika atklāta 1853. gadā. No 19. gadsimta 80. gadu vidus pilsētas pasažieru kuģīši regulāri kursēja četrās līnijās: no Vecpilsētas uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu (A. Miklāvs. «Latvijas upju kuģniecība»; 2001.). Pasažieru pārvadāšana bija ienesīgs bizness arī privātuzņēmējiem.

Semināra gaita

Kur lai piestāj kuģītis?

Šobrīd kuģīšu, jahtu un citu privāto peldlīdzekļu skaita pieaugumu Rīga sagaida bez pietiekamas apzināšanas un sagatavotības, toties ar samudžinātu atbildības sadalījumu attiecībā uz akvatorijas apsaimniekošanu, tāpēc mūsu galvaspilsēta vasarās diemžēl joprojām atšķiras no Rietumeiropas pilsētām, kurās uz ūdeņu tuvumu parasti norāda mastu jūra. Lai sakārtotu un attīstītu šo saimniecību, jādara ļoti daudz, un navigācijas zīmju atjaunošana upju krastos ir tikai neliels sīkums visā šajā procesā. Trūkst paša galvenā – piestātņu. Rīgas teritorijā ir palikušas tikai dažas akmens vai betona piestātnes, kas nav remontētas gadiem ilgi un no kurām spraucas laukā sarūsējusi armatūra. Jauno motorjahtu vai buru jahtu korpusus šādas piestātnes var tikai sabojāt. Rīgā vajadzētu vienotu projektu piestātnītēm abos Daugavas krastos un citos braucamos ūdensceļos.

Jaunajā pilsētas attīstības plānā atzīmētas vairāk nekā 40 vietas Rīgas iekšzemes ūdeņos, kur ar laiku būtu iespējams piestāt dažāda izmēra peldlīdzekļiem, taču pašlaik no tām reāli var izmantot 13 Daugavmalā un vēl dažas Ķīšezerā. Ja būtu pietiekami daudz piestātņu, kā arī peldlīdzekļu apkopes vietu pie tām, kuģošana varētu kļūt arī par alternatīvu sauszemes satiksmei, un vasaras mēnešos mazinātos sastrēgumi Rīgas ielās.

Ir koncepcija. Kas tālāk?

Par visiem šiem jautājumiem tika runāts Vides aizsardzības kluba organizētajā seminārā «Rīgas iekšzemes ūdeņi» uz visiem rīdziniekiem labi zināmā kuģīša «Jelgava». Kuģītis šoreiz lēnā garā pukšķināja nevis uz Jūrmalas vai Mežaparka pusi, bet tieši pretēji – Doles salas virzienā, pie kuras jau labi sen vairs kuģīši nepiestāj, jo pilnībā nelietojama ir kādreiz tik populārā piestātne. Seminārā piedalījās pārstāvji no Vides ministrijas (T. Jansone, R. Bebris), Vides departamenta (D. Īvāns, P. Avsejevs, L. Ērmane, I. Okomane, L. Neilande), Rīgas Domes Īpašumu departamenta (R. Valle), Rīgas Domes Satiksmes departamenta (J. Lagzdons), Rīgas pašvaldības policijas ( J. Bērzkalns), kā arī Rīgas Domes deputāts, aizrautīgais kuģotājs Jānis Zaržeckis un vēl vairāki cilvēki, kuri pārstāvēja nevalstiskās sabiedriskās organizācijas. Tātad patiesi ieinteresētas personas, kuras apzinās, ka tas ir gan viņu darbs, gan nepieciešamība – apzināt un saprast, kas notiek ar Rīgas iekšzemes ūdeņiem, kādā stāvoklī ir kuģīšu un laivu piestātnes, Rīgas peldvietas un galvenais – kuģošanas noteikumi, kuriem jābūt tikpat stingriem un nepārprotamiem kā ceļu satiksmes noteikumiem.

Rīgas Domes Vides departamenta pārstāve Lolita Neilande semināra dalībniekus iepazīstināja ar apjomīgu Rīgas virszemes ūdeņu ilgtermiņa apsaimniekošanas koncepciju. Jā, tas būtu solis uz priekšu – vismaz ir izstrādāta vīzija un virziens.

Tomēr nekāda enerģiska rīcība šīs koncepcijas īstenošanā pašlaik diemžēl nav iespējama pavisam vienkārša iemesla dēļ – Rīgas Dome nav sakārtojusi savu zemesgrāmatu. Izrādās, arī upes un ezeri jākvalificē kā valsts īpašums un tiem jābūt reģistrētiem zemesgrāmatā. Kad Rīgas Dome šo apjomīgo darbu paveiks – tas īsti nekļuva skaidrs. Bet bez šīm svarīgajām formalitātēm nav iespējams sākt kaut jel kādus labiekārtošanas vai citus darbus.

Brauciens ar kuģīti pa Daugavu vienmēr ir skaists. Un tomēr nepamet sajūta, ka tu lēnām slīdi garām svešai, pat naidīgai pilsētai, jo nekas – neviena ceļazīme, ne piestātne, ne kāds uzraksts vai brīdinājums krastā – nenorāda, ka pilsētai būtu kaut jel mazākā interese par kuģotāju upes vidū.

Uz augšu