Pašnāvību kā izeju biežāk redz vīrieši (95)

Kā pazīt potenciālo pašnāvnieku, kā viņam palīdzēt un vai patiesi krīze mūs tur uz pašiznīcības sliekšņa, uz šiem un citiem jūsu iesūtītajiem jautājumiem TVNET atbildēja krīžu un psihoterapijas centra „Taka” psihoterapeite Inga Lubāne un Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekle psihoterapeite Elita Kreislere.

Pašnāvību cēloņi: no mīlas līdz miljonam

Eksperti min, ka lielais pašnāvību pieaugums saistāms arī ar pašreizējiem krīzes apstākļiem valstī. Vai patiesi milzīgais kredīts vai sociālā stāvokļa zaudējums var būt aizmetnis savas dzīvības atņemšanai?

I.L: “Protams, lieta, kas iet roku rokā ar pašnāvību ir smags zaudējums, ko cilvēks spēcīgi pārdzīvo. Katram ir vairākas lietas, kas cilvēka dzīvei dod piepildījumu, un ja tās zūd, cilvēks to bieži uztver kā galējo robežu savai dzīvei. Tālāk jēgas vairs nav, dzīve ir zaudējusi vērtību un saturu. Pie tam cilvēki par centrālajām vērtībām savā dzīvē var uzskatīt neiedomājami dažādas lietas...”

Kas vienam ir visa dzīve, citam ir sīkums...

Kāda nozīme ir cilvēka ģimenei, kurā jau ir bijuši pašnāvību mēģinājumi?

E.K: „Tas ir vēl viens riska faktors –ģimenes vēsture. No vecāku ģimenes dzīvē līdz ņemam daudz ko, arī prasmes risināt konfliktus, modeļus kā pārvarēt dzīves grūtības, spēju vērsties pie citiem pēc palīdzības. Tāpēc, ja ģimenē iepriekšējā vai vairākās paaudzēs ir pašnāvību gadījumi, tas palielina risku, ka cilvēks arī savās grūtībās pašnāvību redzēs kā izeju. Jāsaka, ka viena svarīga lieta ir skaidri un nepārprotami runāt ar bērniem piemērotā brīdī un vecumā par pašnāvībām, kuras izdarījuši dzimtas locekļi. Lai nav situācijas, ka bērns aug ar blāvi rožainām atmiņām par vectētiņu, kas bija tik mīļš un sirsnīgs, bet kad bijis grūti, atradis izeju pašnāvībā. Bērni kā sūkļi sevišķi labi uzsūc sevī tieši noklusēto un nepateikto un bieži vien nez kādēļ demonstrē nepārprotamas pašiznīcināšanās tieksmes.”

Sieviete spēj pārdzīvot krīzi – vīrieši izeju neredz

Pašnāvnieku riska grupa ir tieši vīrieši. Kāpēc ir tāda atšķirība starp abiem dzimumiem? Šķiet, ka sievietes tomēr ir ekspresīvākas un emocionālākas, kas var pieņemt pārsteidzīgus lēmumus...

I.L: „Sievietēm vairāk ir tā saukto pašnāvības mēģinājumu, kas tomēr nav pati pašnāvība. Šis lēmums, tiesa, ir ekspresīvs, tomēr sievietes biežāk arī pārdomā. Vīrieši biežāk lēmumus pieņem izsvērti un galēji. Ja tas ir izlemts, tad atpakaļceļa bieži vien vairs nav. Otra lieta, ka vīrieši, mēģinot sev palīdzēt, vairāk izmanto resursus, kas paši par sevi rada ilgākā laikā rada problēmas, piemēram, alkohols, azartspēles, riskanti piedzīvojumi. Un trešā lieta ir tāda, ka vīrieši reti kad lūdz palīdzību apkārtējiem. Sievietes vairāk ir gatavas paļauties uz citiem un saņemt palīdzību no apkārtējiem. Dzīves krīzes situācijās jau pats smagākais ir tieši šīs krīzes emocijas, tās jūtas, kas pavada notikumus. Kā zināms, emocijas ir lauciņš, kurā visā visumā sievietes jūtas spēcīgākas.”

E. K: „Sievietes ir visos laikos ir radušas dzīvot, ik pa laikam atkopjoties no dažādām dzīves krīzēm. Tās pat nav traģiskas krīzes, drīzāk emocionālas. Kādreiz, piemēram, sieviete, izejot pie vīra, uz visiem laikiem tika šķirta no savas dzimtās vietas un ģimenes, kas, neapšaubāmi, bija visa ierastā zaudējums. Mūsdienās sieviete mācās, strādā, atrod draugus un intereses, bet te pēkšņi kļūst par māti. Skaisti, taču emocionāli iestājas krīze, jo it kā zaudē daudzas sev pierastās lietas – pārvietošanās brīvību kad, kur un kā vēlies, kontaktus ar kolēģiem, profesionālo pašapliecināšanos, ierastos ienākumus, izklaides iespējas u.t.t. Un pēc pāris gadiem sievietei tas viss jāatgūst it kā no jauna. Tā tas mums atkārtojas vairākkārtēji.”

Bet vīriešiem šis kritums vai krīze tiek uztverta kā milzu zaudējums?

E.K: “Vīriešu dzīves parasti ideālā versijā tiek iedomātas kā nepārtraukti augšupejoša līkne. Tā ir kā stingra ticība, ka dzīvei ir jāiet vien uz augšu – vīrietim jākļūst aizvien stabilākam, pašpārliecinātākam, nodrošinātākam, cienījamākam... Un, ja pēkšņi notiek kritums vai zaudējums, viņš vairs nespēj tik vienkārši atkopties. Sieviete to uztver kā kārtējo, nākamo krīzi no kuras jāatkopjas, bet vīrietim tas var būt arī punkts. Tāpat kā sievietes ķermeņa saistaudi ir elastīgāki, lai viņa varētu iznēsāt bērnu, tā arī viņas psihe bieži vien ir elastīgāka. Tāpēc, mums, mātēm ir spēcīgi jāpiedomā pie tā, kā mēs audzinām savus dēlus. Mums jau kopš mazotnes viņiem ir jāstāsta, ka tā ir cienījama nobrieduša cilvēka rīcība – lūgt palīdzību no malas. ” Fakti:

Par 2008. gadu: *Latvijā veiktas 527 pašnāvības, no kurām 427 izdarīja vīrieši, bet 100 sievietes; *No visam pašnāvībām 119 paveiktas Rīgā (no tam 96 vīrieši, 23 sievietes); *No visam 527 pašnāvībām - 435 izdarītas pakaroties.

Par 2009.gada pirmo pusi: *2009. gada pirmajā pusgadā izdarītas jau 289 (234 vīrieši un 55 sievietes) pašnāvības, kas ir par 29 gadījumiem vairāk nekā pērn.

**Pašnāvību pieaugums atspoguļojas arī neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta izsaukumu datos – pērn kopumā tie bija 1043 (no kuriem 39 letāli) izsaukumi, tad šogad to skaits no janvāra līdz septembrim ir 706 izsaukumi (no kuriem 32 letāli).

Jau nākamajā rakstu sērijā "Kā atpazīt un palīdzēt pašnāvniekam?" runāsim par pašnāvnieka psiholoģisko portretu - kā pamanīt, ka tavs līdzcilvēks par to domā un kā palīdzēt, neizdarot sliktāk...

Noderīgu informāciju meklē arī te: Psihoterapija.lv