Vidzemes teatrāļi skaita naudu (2)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Stāsts par latviešu teātri ir īpašs. Mēs vienmēr esam gājuši uz teātri, kad klājas ne visai pārticīgi un arī ar to brīvības sajūtu ir tā pašvaki. Tagad it kā ir šāds laiks – inflācija aug ne pa mēnešiem, bet dienām, valdošie politikāņi tautas balsi ne tā īpaši ir iemīļojuši.

Vai tad šajā laikā pildās arī teātru zāles, un kā teātra ļaudīm ir ar iztikšanu? Par to Nedēļa sarunājas ar Valmieras Drāmas teātra (VDT) direktori Evitu Sniedzi. Viņa ir diplomēta teātra zinātniece, daudzu publikāciju autore, čakla dramaturģe. Viena no Evitas pirmajām darba vietām – kurjere Jaunajā Rīgas teātrī. Kopš 21. gadsimta sākuma viņas karjera ir cieši saistīta ar VDT. No 2001. līdz 2005. gadam Sniedze bija VDT literārās daļas vadītāja, bet 2005. gadā kļuva par VDT direktori.

Mūsu saruna par VDT tagadējo situāciju (repertuārā daudz labu izrāžu, piemēram, V. Šekspīra Karalis Līrs, Hamlets, Ē. M. Remarka Trīs draugi, Raiņa Krauklītis u.c., kuras interesenti brauc skatīties pat no Rīgas), finansiālajām problēmām, personāla struktūru. Arī par to, kāpēc šoruden nenotiek tradicionālās VDT viesizrādes Rīgā. Un arī to – vai neveidojas interešu konflikts, jo VDT repertuārā ir direktores Sniedzes sacerētās lugas?

"Situācija ir stabila"

?2005. gadā jūs kļuvāt par VDT direktori. Kādas problēmas saņēmāt mantojumā no pēc smagas slimības mūžībā aizgājušā iepriekšējā VDT direktora Pētera Lūča?

Mantojumā es saņēmu dažādas problēmas. Būtībā VDT ir salīdzinoši jauns, nesen uzcelts nams. Tas ekspluatācijā pilnīgi tika nodots 2004. gadā. Tomēr laiku pa laikam jāveic būtiskas izmaiņas, piemēram, teātra ugunsdzēsības sistēmā, tehniskajā aprīkojumā. Mūsdienās šīs tehnoloģijas ļoti strauji noveco, un to nomaiņai nepieciešamas regulāras investīcijas.

Diemžēl mantojumā saņēmu arī vairāku desmitu tūkstošu latu lielu sociālā nodokļa parādu. Pateicoties Kultūras ministrijas (KM) palīdzībai, to izdevās dzēst. Vienlaikus VDT darbu sāka jauns finanšu direktors. Tika izveidota mārketinga daļa. Lai uzlabotu teātra vizuālo veidolu jeb tēlu, nomainījām VDT logo.

Kāda pašlaik ir VDT situācija? Kādas problēmas teātrim ir raksturīgas?

Manuprāt, pašlaik, spītējot dramatiskajai inflācijai un iespējamās ekonomiskās krīzes drūmajām priekšnojautām, VDT situācija ir stabila, normāla. Pašlaik mums ir stabils mākslinieciskais līmenis. VDT repertuārā ir apmēram 28 nosaukumu izrādes. Daudzas no tām pozitīvi ir novērtējusi gan kritika, gan publika. Repertuārā ir arī izrādes "ilgdzīvotājas" – piemēram, igauņu autora Andrusa Kivirehka komēdija Igauņu bēres, ko iestudēja viesrežisors no Igaunijas Andress Lepiks. To spēlējām jau vairāk nekā 50 reižu – arī reģionos. Igauņu bēres atzinīgi novērtēja gan Rīgas publika, gan nupat arī Cēsu mākslas festivāla apmeklētāji. Nu jau vairāk nekā 100. reizi izrādām vācu klasiķa Ēriha Marijas Remarka romāna Trīs draugi dramatizējumu, ko iestudējis Varis Brasla. Vairāk nekā 100, 50 izrāžu – mūsdienām tas ir liels skaits. Protams, teātra mākslinieciskais līmenis vienmēr var būt augstāks. Vienmēr gribas, lai būtu labāk un labāk.

Par VDT māksliniecisko līmeni liecina arī skaitļi: 2006./07. gada sezonā VDT spēlēja 353 izrādes (63 izbraukumos). Tās noskatījās 57 793 skatītāji (izbraukumos ap 14 000). Tika sagatavoti deviņi jauniestudējumi. Kases ieņēmumi – 225 000 latu (no tiem 46 000 par viesizrādēm).

Savukārt 2007./08. gada sezonā VDT spēlēja 371 izrādi. No tām 52 bija viesizrādes reģionos. Tām bija 53 272 apmeklētāji. No tiem 10 000 noskatījās mūsu viesizrādes. Aizvadītajā sezonā VDT notika septiņas pirmizrādes. Kases ieņēmumi – 260 632 latu (no tiem 49 000 par viesizrādēm). Tātad statistika liecina – pēdējā sezonā mūsu ieņēmumi auguši par vairāk nekā 35 000 latiem. Tiesa, tas ir izskaidrojams arī ar to, ka inflācijas apstākļos bijām spiesti kaut nedaudz, bet tomēr paaugstināt biļešu cenas.

Te gan jāpiebilst, ka biļešu cenu jomā VDT īsteno elastīgu politiku. Ir dažādas atlaides. Ir īpašas izrādes dažādām skatītāju grupām – piemēram, pensionāriem, studentiem un citiem. Pašlaik visdārgākās biļetes ir uz, piemēram, Šekspīra Hamletu (Oļģerta Krodera režija) – līdz desmit latiem. Vislētākās (trīs lati) ir uz bērnu izrādēm. Mēs orientējamies uz pēc iespējas plašāku skatītāju loku. Par laimi, tāds mums arī ir izveidojies. Daļa skatītāju pie mums brauc no Rīgas (arī tas liecina par VDT māksliniecisko līmeni), daļa ir no citiem Latvijas novadiem. Daudzi mūsu skatītāji pārstāv tā saukto vidusšķiru vai topošo vidusšķiru. Tā varētu būt mūsu potenciālā mērķauditorija nākotnē. Bet, protams, tagadējās saimnieciskās grūtības dara mūs bažīgus. Liela daļa mūsu apmeklētāju ir vidējā paaudze – 30–45 gadus veci.

Ja runājam par problēmām, jāpiemin Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) un tā piešķīrumi, atbildot uz mūsu pieprasījumiem dažādu projektu īstenošanai. Šiem piešķīrumiem, tas ir, VKKF līdzekļiem, vajadzētu būt būtiskam faktoram jauniestudējumu tapšanā.

Tā, piemēram, 2007. gadā VKKF mūsu teātrim piešķīra 44 128 latus. Šogad šī summa ir krietni mazāka – 34 164, no tiem 10 000 ? VDT regulāri notiekošajam Blaumaņa dramaturģijas festivālam. It kā jau VDT nevar žēloties, ka VKKF tam nemaz nepiešķir naudu vai kā īpaši darītu pāri, taču lietas būtība ir šāda (un tas satrauc): inflācija un līdz ar to iestudējumu sagatavošanas izmaksas strauji pieaug. Turpretī VKKF piešķīrumi paliek iepriekšējo gadu līmenī. Ja agrāk VKKF dotie līdzekļi sedza prāvu daļu no iestudējumu izmaksām, tad tagad situācija strauji mainās uz slikto pusi. Turklāt šis process turpinās.

Piemēram, minēšu statistiku par 2008. gada piešķīrumiem un to procentuālo ieguldījumu jauniestudējumu tapšanā. Bjernstjernes Bjernsona Bankrota iestudējumam tika piešķirti 3700 latu jeb 3% no izrādes kopējām izmaksām. Ineses Zanderes dzejas izrādei bērniem Ineses tante – 1500 latu jeb 6%, Šekspīra Hamletam ? 4600 latu jeb 4%, Ostrovska Mežam – 3700 latu jeb 3%, Lapiņa Atvariem – 4500 latu jeb 71%. Atvari ir Mazās zāles iestudējums, kurā ir neliels aktieru ansamblis un kam nebija vajadzīgas vērienīgas dekorācijas un krāšņi kostīmi. Viena no mūsu pēdējā laika dārgākajām izrādēm ir franču klasiķa Ežēna Skriba Kas patīk dāmām? Feliksa Deiča režijā. Tā, ieskaitot Aigara Ozoliņa scenogrāfiju, izmaksāja daudzus tūkstošus. Lugas darbība notiek renesanses laikā – Francijas un Spānijas valdnieku galmos, tāpēc iestudējumam bija vajadzīgs daiļš noformējums.

Savukārt no KM saņemtā dotācija – ap 750 000 latu ir ļoti nozīmīgs faktors mūsu budžetam.

Vai visu sasniedz nauda? Šķiet, savus ienākumus VDT papildina, arī izīrējot telpas...

Jā, bet šie ienākumi nav būtisks faktors. Savulaik daļa teātra telpu tika izīrēta dažādu firmu birojiem. Tagad šīs telpas ir vajadzīgas mums pašiem. Jā, mēs izīrējām arī VDT zāles – bet cenas ir dažādas. Ne jau vienmēr gadās tik "gruntīgi" īrnieki kā Tautas partija vai Tēvzemei un Brīvībai, kuru saieti notika VDT.

Šogad diemžēl nenotiek tradicionālās VDT viesizrādes Rīgā. Daudzus interesentus tas ļoti sarūgtināja. Dažādu apstākļu dēļ daudzi skatītāji no galvaspilsētas nemaz nevar aizbraukt uz Valmieru.

Jā, šoruden VDT viesizrādes nenotiks. Tam ir objektīvi iemesli. Pats galvenais – telpu (par saprātīgu cenu) trūkums. To saasināja tas, ka Krievu drāmas teātrī ir sākusies rekonstrukcija.

Tomēr, spītējot inflācijai, cenšamies sniegt viesizrādes reģionos visā Latvijā.

Šķiet, te varētu palīdzēt arī sponsori – kaut vai kompensējot transporta izdevumus.

Sponsori ir jāmeklē, jāatrod un jāuzrunā. Protams, galvenokārt viņi ir ieinteresēti finansiāli atbalstīt daudz atpazīstamākus projektus – piemēram, Rīgas teātrus. Tomēr pēdējā laikā, pateicoties sponsoriem piešķirtajām nodokļu atlaidēm, arī VDT ar tiem ir veicies.

Kā teikts spāņu sakāmvārdā: "Visu uzvar mīlestība, visu sasniedz nauda. Viss beidzas ar nāvi."

Īpaša pateicība VDT ģenerālsponsoram Valmieras pienam, kas šogad mums piešķīra 30 000 latu. Par izrāžu sponsoriem ir kļuvusi SEB un arī Hansabanka.

Aktieriem nebūtu jāstreiko

Lūdzu, īsi pastāstiet par VDT personāla struktūru, tā komplektēšanu, arī par atalgojumu.

Pašlaik VDT strādā 114 štata darbinieku, no tiem 30 ir aktieri. Turklāt VDT ir ap 14 ārštata aktieru (liela daļa ? mūsu veterāni, kas pēc ilgiem VDT nostrādātiem gadiem saņem vairāk vai mazāk pieticīgu pensiju), kas par piedalīšanos izrādēs saņem honorārus. Pateicoties līgumam ar KM un tās dotācijām, aktieru algas pēdējos gados ir ievērojami pieaugušas. Tā, piemēram, 2005. gadā aktieru vidējā alga bija 154 lati (pirms nodokļu nomaksas) plus piemaksas pēc "punktu sistēmas" par lomām un nospēlēto izrāžu skaitu.

Pašlaik teātrī jauna aktiera pamatalga ir 400 latu (pirms nodokļiem) plus piemaksas par lomām un izrādēm.

Tātad, ja vēl pirms dažiem gadiem Latvijas teātru aktieri zemā atalgojuma dēļ gribēja streikot, pašlaik viņiem nebūtu pamata to darīt.

Manuprāt, nē. Tomēr – atšķirībā no Rīgas – VDT aktieriem nav tik plašu iespēju piepelnīties dažādos koncertos, sarīkojumos, reklāmās, seriālos.

Tomēr VDT aktieri regulāri redzami pašmāju seriālos. Piemēram, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Regīna Devīte – Neprāta cenā, Rihards Rudāks, Ligita Dēvica – Likteņa līdumniekos, Māris Bezmers – Svešajā dzīvē. Valmiera atrodas arī krietni tuvāk Rīgai nekā Liepāja un Daugavpils, kur arī ir teātri. Tomēr tādu piepelnīšanās iespēju kā Rīgā, protams, nav. Nav arī tādas atpazīstamības kā, piemēram, Gundaram Āboliņam. Viņš par vienu nakti – vadot koru un publikas sadziedāšanos pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta – saņēma 2000 latu (pirms nodokļiem).

Sarežģītāka situācija ir ar režisoriem. VDT pašlaik ir četri štata režisori – Oļģerts Kroders, Varis Brasla, Felikss Deičs un jaunais Mārtiņš Eihe. Tomēr KM cienījamu algu paaugstinājumu dotē tikai aktieriem. Tāpēc mums jācenšas, lai no pašu nopelnītā režisoriem varētu samaksāt mēnešalgu – vismaz vidēji 400 latu pirms nodokļiem. Nevar taču pieļaut paradoksālu situāciju, ka režisori saņemtu mazāku algu par aktieriem.

Iespēju robežās cenšamies maksāt daudzmaz pieklājīgus honorārus ārštata un viesaktieriem.

Turpretī VDT nav štata mākslinieku un kostīmu mākslinieku. Ir tikai muzikālās un literārās daļas vadītāji – Emīls Zilberts un Edīte Tišheizere. VDT saprātīgāk šķiet pieaicināt pazīstamus viesmāksliniekus (piemēram, Andri Freibergu, Mārtiņu Vilkārsi, Ilzi Vītoliņu) atsevišķu projektu īstenošanai un par to samaksāt honorārus.

Turpinot runāt par personāla atalgojumu – krietni problemātiskāka situācija ir ar tehniskajiem darbiniekiem. Ir tādi, kas saņem minimālo algu. Citiem maksājam krietni vairāk. Jo, piemēram, VDT dekorāciju pagatavošanai ir nepieciešami kvalificēti galdnieki. Kvalificēta tehniskā personāla deficīts ir hroniska problēma. Trūkst pat skatuves strādnieku – dekorāciju montētāju. Viņi pastrādā kādu laiku un atrod labākas vietas, jo teātrī ir atšķirīgs darba laiks nekā citur. Diemžēl tehniskajā personālā nereti gadās arī personas, kam palaikam problēmas sagādā pārmērīga alkohola lietošana. No tādiem jāšķiras, tiem jāsamazina piemaksas. Bet viņu vietā atrast citus darbiniekus nav vienkārši. Tehniskā personāla vidējais atalgojums ir 300 latu (pirms nodokļiem).

Cik liela ir VDT direktores alga?

Neteikšu.

Savā teātrī – savas lugas

Šķiet, VDT problēma ir arī radošā personāla, īpaši jauno aktieru, "noturēšana". Pēdējos gados virkne jauno, talantīgo aktieru no VDT ir aizgājuši strādāt uz Rīgu vai vispār mainījuši profesiju. Te jānosauc, piemēram, Inga Alsiņa, Gatis Gāga (pašlaik Jaunajā Rīgas teātrī), Kristīne Nevarauska (pašlaik Dailes teātrī), Kaspars Zvīgulis (pašlaik Nacionālajā teātrī), arī Līva Krūmiņa (kādreizējā Eināra Repšes draudzene), Andrejs Āboltiņš, Mārcis Lācis. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Savukārt citi no VDT aiziet, bet pēc tam atkal tajā atgriežas. Piemēram, Elīna Vāne vai Ivo Martinsons.

Tā patiešām ir problēma. Cenšamies jaunos aktierus noturēt ne vien ar atalgojumu, bet arī ar interesantu darbu, daudzām un dažādām lomām, radošas izaugsmes un karjeras iespējām.

Jāteic, arī no Kultūras akadēmijas un tās absolventiem – jaunajiem aktieriem varētu gaidīt vairāk. Nereti viņiem ir slikta dikcija, nepieciešami nevis vienkārši režisori, bet režisori pedagogi, audzinātāji...

Mana žurnālista pieredze liecina, ka jaunajiem aktieriem nereti ir arī zems intelektuālais līmenis. Dažkārt intervijās noskaidrojas, ka viņi nav lasījuši pat obligāto literatūru, klasiķus, neatšķir Šekspīru un Raini no Ibsena un Čehova. Kā nesen man teica kāds jauns "zvaigznis": "Blaumaņa Pazudušo dēlu izlasīju tikai tāpēc, ka to iestudēja kā mūsu kursa diplomdarba izrādi. Man bija jāspēlē titulloma."

Iespējams, tā ir. Bet es tomēr ļoti ticu tiem mūsu jaunajiem, kas no VDT savulaik aizgāja un atkal atgriezās. Te varu nosaukt tieši Elīnu un Ivo.

Ja runājam par naudu, jādomā, lēts prieks nav arī repertuāra veidošana. Honorāri dramaturgiem, dramatizētājiem, tulkotājiem, maksa par autortiesībām.

Jā, protams, tā ir. Tāpēc arī VDT cenšas iestudēt klasiku – Šekspīru, Ibsenu, Dostojevski, Čehovu, Raini. Augstas raudzes dramaturģija. Nav jāmaksā honorāri un autortiesību procenti sen mirušiem autoriem un tulkotājiem. Tomēr ne vienmēr "velns ir tik melns, kā to mālē". Nereti ar mūsdienu ārzemju dramaturgiem vai viņus pārstāvošajām aģentūrām izdodas vienoties par itin saprātīgām cenām. Mani gan satrauc labu lugu trūkums vispār un īpaši labas oriģināldramaturģijas deficīts. Bet tas jau, šķiet, ir cits jautājums un citas sarunas temats.

VDT direktore Evita Sniedze ir pazīstama arī kā čakla dramaturģe. Dailes teātrī bija iestudēts jūsu Kreisais pagrieziens. VDT repertuārā jau ir jūsu luga Tie paši oši. Šīs lugas iestudējis Oļģerts Kroders. Pašlaik viņš VDT iestudē jūsu jauno lugu. Vai šai aspektā nerodas interešu konflikts? VDT direktores lugas regulāri iestudē viņas pašas vadītajā teātrī? VDT direktore slēdz līgumu pati ar sevi par savu lugu iestudēšanu...

Jā, tas ir nepatīkams jautājums. Es jau nojautu, ka man to uzdos kāds, kuram vienmēr liekas, ka citiem nav sirdsapziņas. Pirmkārt, nemaz ne regulāri, šī ir tikai pirmā, kas ir iestudēta, man esot direktores amatā, un otrā, ko Kroders ir iestudējis Valmieras teātrī. Turklāt iepriekšējais iestudējums Tie paši oši drīz piedzīvos 100. izrādi un netiek rādīts tukšā zālē. Un dramaturģijai pievērsos krietni vien senāk, pirms kļuvu par VDT direktori. Domājot par šiem faktiem, es arī ilgi, vairākus gadus, nevarēju neko uzrakstīt. Bet: pirmkārt, man ir KM atļauja radoša darba veikšanai. Otrkārt, lai ko tu domā par Kroderu, viņš nestudētu lugu tāpēc vien, ka to uzrakstījusi Sniedze. Treškārt, līgumu ar mani par lugas iestudēšanu slēdz VDT finanšu direktors...

Viņš strādā jūsu pakļautībā.

Jā. Esmu viņu pilnvarojusi parakstīt līgumus.

Tātad arī ar sevi pašu. Un galu galā visus dokumentus taču paraksta VDT direktore.

Tā ir. Bet honorārs nav lielāks kā Alvim Lapiņam vai Leldei Stumbrei, kuras lugas ir iestudētas Valmieras teātrī.

Diemžēl man jāturpina "nepatīkamie" jautājumi... Profesionālos teātros jūsu lugas iestudē jums garīgi ļoti tuvais režisors Oļģerts Kroders. Starp citu, pirms dažiem gadiem, kad vēl nebijāt VDT direktore, Kroders jūs publiski nosauca par "savu mūzu". Turklāt VDT muzikālās daļas vadītājs ir jūsu (neoficiālais) dzīvesdraugs, ļoti talantīgais Emīls Zilberts. Vai arī šajā aspektā nerodas zināms interešu vai ētisks konflikts?

Es tā nedomāju. Zilbertu darbā pieņēma iepriekšējais VDT direktors. Un viņš nav traktorists, kurš brīvajā laikā dzied zaļumballēs. Viņš ir talantīgs, jau apbalvots mākslinieks. Un man nav iemesla viņu atlaist vai nemaksāt algu. Turklāt, tieši otrādi – es domāju, ka viņa darba samaksa šādu aizdomu dēļ ir mazāka, nekā viņš varētu nopelnīt citos teātros.

Komentāri (2)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu