«Padomju stāsta» fenomens

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Agnese Zeltiņa

Šādu ažiotāžu, turklāt pat starptautiskā mērogā, sen nav sacēlusi neviena latviešu dokumentālā filma – pirmizrāde notiek Eiropas Parlamentā, Latvijas prezidents dāvina filmas DVD kaimiņvalstu līderiem, kinoteātris Rīga pēc skatītāju pieprasījuma vairākkārt pagarina filmas demonstrēšanas laiku, bet Maskavā publiski dedzina režisora tēlu... Arī Latvijas kinovidei tas ir pārsteigums – filmas Padomju stāsts autors Edvīns Šnore līdz šim ar kino bijis saistīts tikai kā skatītājs.

Tu esi gandrīz vai klasisks piemērs teicienam «vienā rītā pamodos slavens». Vai tas ir tas, ko tu ar šo filmu gribēji panākt, vai gaidīji tādu rezonansi?

Es, godīgi sakot, par to nemaz nebiju domājis – kas notiks pēc tam. Galvenais man bija – uztaisīt filmu, parādīt Eiropas Parlamentā... Jā, es vairāk biju domājis par to, kur šo filmu turpmāk varētu rādīt ārzemēs, kā labāk – kino vai televīzijā...

Kāda tad ir tava stratēģija? Televīzijā lielāka auditorija...

Jā, bet es iepazinos ar filmas Dziesmotā revolūcija autoru, amerikāni Džeimsu Tastiju, un viņa piemērs man likās ļoti interesants. Tas savā ziņā ir pat apbrīnojami – dokumentālu filmu par Igaunijas vēsturi skatās kinoteātros Amerikā, tā izrādīta jau 60 pilsētās! Es lūdzu, lai viņš man izstāsta, kā to vispār var dabūt gatavu, un Tastijs man deva dažus padomus, ieskicēja to stratēģiju – tur viss ir nostādīts uz nopietniem pamatiem, un viņš vispirms strādā ar kinoteātriem, pēc tam izdos DVD un tikai tad laidīs filmu televīzijās.

Nuja, bet man tā galvenā ideja ir – lai šo filmu redz pēc iespējas daudz cilvēku, tā komercpuse mums nemaz nav tik smalki izskaitļota un izdomāta.

Kā tu skaidro šīs filmas fenomenu? Gan jau latvju kinovidē kādam pat dusmas būs radušās – atnāk tāds zaļš gurķis no ielas un uztaisa filmu, par kuru vienā mirklī sāk runāt daudz vairāk nekā par visām citām latviešu filmām kopā! Kas tas ir – laba filma, ejoša tēma vai perfekta reklāmas kampaņa?

Nē, kampaņas mums nav vispār nekādas. Un man kā neprofesionālim ir grūti spriest par šo filmu kā kino – ir labi sanācis vai nav, lai gan ir ļoti patīkami, ka daži īsti profesionāļi to slavē arī no kino viedokļa, piemēram, Jānis Streičs man pats piezvanīja un ļoti sirsnīgi apsveica.

Bet es pats tātad par kino šajā gadījumā nespriežu, man svarīgākā šķiet tēma un tās pasniegšanas leņķis. Jo viena lieta ir kaut ko paspriedelēt riņķī apkārt, bet otra – konkrēti pateikt to, kas ir jāpasaka.

Bet tieši par «pasniegšanas leņķi» tu esi dabūjis visvairāk pārmetumu – Gustavs Strenga, piemēram, diskusijā pirms filmas demonstrēšanas televīzijā teica, ka tie ir propagandas paņēmieni un Padomju stāsts būtībā runā tajā pašā valodā kā Baltijas nacisms, kuram tu esot gribējis stāties pretī.

Nu jā, tajā pašā valodā, tikai angliski... Jā, tāds viedoklis ir, un es to pieņemu, bet šīs filmas mērķis jau būtībā ir diezgan vienkāršs, bez garām debatēm un filozofiskām diskusijām. Jo patiesībā rietumu izglītošanā par Austrumeiropas norisēm mēs vēl esam ābeces stadijā, to jau var arī redzēt, kad te brauc visādi rietumu komisāri un māca mums lietas, kas ir pilnīgi atrautas no mūsu realitātes. Tātad mēs esam spiesti viņiem skaidrot ābeces patiesības, tāpēc filmai ir jābūt ļoti precīzai, lai skatītāji uztvertu būtiskākās pamatlietas. Visādu tādu disputu ir bijis daudz jau agrāk, bet tie acīmredzot nav devuši vēlamo rezultātu, cilvēkiem nekas nav kļuvis skaidrāks.

Starp citu, par vēlamo rezultātu. Tajā pašā diskusijā Antonijs Zunda lietoja ļoti abstraktus jēdzienus – «atvērt acis», «likt aizdomāties», bet vai tu esi domājis par kādu gluži reālu notikumu, varbūt kādu politisku soli kā filmas iedarbības pierādījumu? Kam būtu jānotiek, lai tu teiktu, ka filma sasniegusi mērķi? Vai varbūt tas jau ir noticis, jo vismaz Latvijā visi par tavu filmu vien runā? Lai gan Latvija jau nav tava mērķauditorija...

Jā, Latvija nav primārā auditorija, lai gan arī tas ir labi, ka Padomju stāsts jau rādīts televīzijā un ļoti daudzi cilvēki to noskatījušies.

Reitingus vēl nezini?

Nē, nezinu gan. Bet būtu labi, ja šo filmu rādītu arī skolās – šur tur tas jau notiek, turklāt vasaras beigās mani uzaicināja piedalīties vēstures skolotāju sanāksmē Valmierā, lai apspriestu, kā šo filmu varētu rādīt skolēniem un ko vajadzētu stāstīt.

Vai tad skolotāji ir gatavi bērniem rādīt tās līķu kaudzes?

Nu, par to var domāt dažādi. Es no savas bērnības atceros, ka mums rādīja Mihaila Romma filmu Parastais fašisms2 un vēl briesmīgākas lietas, padomju laikā no tā nevairījās.

Otra galējība ir tāda, par ko pirms kāda pusgada dzirdēju BBC ziņās – Vācijā izdots bērniem domāts komikss par holokaustu. Ebreju kopiena sāka ļoti aktīvi protestēt...

Mēs mazliet novirzījāmies no jautājuma par rezultātu, kas filmai būtu jāpanāk. Vai tu vispār domā, ka filma – vienalga, tava vai jebkura – var kaut ko globāli ietekmēt un mainīt?

Es domāju, filmām tomēr ir spēks, tās var ietekmēt un mainīt cilvēka domāšanu un uztveri. To, ka arī šai filmai ir spēks, pierāda visa tā ālēšanās Krievijā.

Jūnija sākumā uz Rīgu bija atbraucis Edvards Lūkass, kurš maijā uzrakstīja labu atsauksmi par Padomju stāstu nedēļas izdevumā The Economist, viņam nupat arī latviski iznākusi grāmata Jaunais aukstais karš. Satikāmies, un Lūkass teica – šāda Krievijas reakcija ir filmai augstākais novērtējums, viņš priecātos, ja arī viņa grāmatu kāds publiski dedzinātu – tas nozīmētu, ka darbs ir sasniedzis mērķi.

Un vēl es domāju, ka filmu ietekme pašlaik kļūst arvien lielāka, jo jaunieši jau nelasa grāmatas.

Bet viņi jau arī neskatās nopietnu dokumentālo kino! Lai gan varbūt filmu, ap kuru sacelta tāda ažiotāža, ziņkāres dēļ vien noskatīsies...

Nu jā, pārāk daudz jau neskatās, tomēr man atstāstīja kādu vilcienā dzirdētu jauniešu sarunu – esot baigi labā filma, par Staļinu un par Hitleru!

Vai tad tev pietiek, ja skatītājam paliek prātā, ka «tur bija kaut kas par Staļinu un Hitleru»?

Nu, es jau nezinu, cik precīzi man to sarunu atstāstīja. Bet esmu arī dzirdējis, ka skolās jaunieši ar interesi nosēžot un noskatoties visu filmu līdz galam, - tas, manuprāt, ir labs rādītājs. Un, lai noturētu uzmanību, ir nepieciešams filmai veidot spraigu struktūru un pasniegšanas veidu – lai cilvēks vienkārši līdz galam uztvertu to, ko viņam no ekrāna saka.

Nevaram noliegt, ka viens no šīs filmas paņēmieniem uzmanības noturēšanai ir šoks – tu šokē ar līķiem, faktiem, arhīva materiāliem... Bet, piemēram, Alvis Hermanis pirms kāda laika sāka runāt par to, ka vardarbība – vienalga, stāstā vai paņēmienos – vairs nestrādā, tā uz skatītāju jau sen gāžas tik plašā straumē, ka vēl viens šļāciens šajā pārsātinājumā nekādu reakciju vairs neizraisa. Vai arī tu domā, ka par šādu tēmu citādāk runāt nevar?

Es piekrītu, ka pārsātinājums nav iedarbīgs, jo smadzenes to vienkārši atsakās pieņemt. Bet mūsu filmā tas arī tika ņemts vērā – ir taču ieturētas zināmas pauzes, pa vidu ir intervijas, lai nebūtu visu laiku vienas vienīgas šausmas.

Vienā no daudzajām pēdējā laika intervijām ar tevi lasīju, ka par šo tēmu esi domājis desmit gadus. Kāpēc tu izdomāji, ka tai jābūt tieši filmai, nevis grāmatai, televīzijas raidījumam vai publikācijai kādā žurnālā vai avīzē?

Tieši tāpēc, ka kino kā pasniegšanas veids ir, manuprāt, visefektīvākais.

Tāpēc, ka mūsdienu pasaule domā un uztver attēlos, nevis tekstos?

Jā, turklāt grāmatu par šādām tēmām jau ir bijis diezgan daudz. Arī viena otra filma ir, lai gan pārāk daudz tādu es tomēr nezinu, kur viss būtu atspoguļots tik kompleksi, kā tas ir mums. Ir bijusi analīze par komunismu vispār, bet ne tieši par Padomju Savienību.

Pirms filmas veidošanas daudz pētīji līdzīga tipa darbus?

Paskatījos gan, jā. Amerikāņi gan komunismu visvairāk pētījuši piecdesmitajos gados, un tolaik tur vairāk bija politikas, mazāk analīzes. Pētīju arī cita laika un tipa filmas, to pašu Parasto fašismu skatījos vairākkārt. Un tur jau arī vērīgs un domājošs skatītājs varēja pamanīt, ka nacistiem viss notiek tāpat, kā pie mums savulaik – tāpat ir viena partija un viens vadonis, tāpat jaunieši soļo un pūš taures...

Nu labi, tu biji nospriedis, ka tai jābūt filmai, bet kur tu ņēmi drosmi vispār ķerties klāt, nekā nezinādams par kino taisīšanu? Tas būtu tāpat, kā – man ienāktu prātā operu uzrakstīt...

Es biju stingri nolēmis lielā mākslā neielaisties, lai kaut kas neaiziet greizi. Gribēju veidot pēc Discovery parauga – tīri informatīvu filmu par vienu konkrētu tēmu. Un ļoti nopietns bija pieslīpēšanas process, jo haltūru detaļās uzreiz var redzēt, un man briesmīgi negribējās, lai tā būtu. Desmitiem reižu izmēģināju pārejas no kadra uz kadru, lai tikai viss būtu perfekti; tur aizgāja ļoti daudz laika.

Pēc tava stāsta iznāk, ka tu esi klajš pierādījums diezgan nepieklājīgai tēzei – nekāda kino izglītība nemaz nav vajadzīga, jo arī puisis no ielas var uztaisīt filmu, par kuru visi runā... Vai arī tev tomēr pietrūka kādu profesionālu zināšanu?

Pietrūka gan, īpaši montāžas procesā – es, piemēram, nevarēju saprast, kā intervijās salikt tekstu ar mūziku. Tad gāju un skatījos citas dokumentālās filmas, lai redzētu, kā to dara. Piemēram, Coca Cola Plaza noskatījos di Kaprio 11. stundu, lai redzētu, kā dokumentālais kino izskatās uz lielā ekrāna, bet tā filma man neko daudz nepatika.

No latviešu dokumentālā kino tev arī bija, ko mācīties?

Jā, piemēram, filmā Ardievu, XX gadsimt! sēdēju ar lapiņu rokā un konspektēju...

Idejas vai konkrētus arhīva kadrus?

Protams, bija derīgi ieraudzīt, kas pieejams Latvijas arhīvos, bet man patika arī idejas – piemēram, tas, ka fona mūzika ir ļoti intensīva un tāpēc filma, lai arī gara, ne mirkli nav garlaicīga.

Gandrīz vienlaikus ar Padomju stāstu kinoteātris Rīga demonstrēja dokumentālo filmu Dziesmotā revolūcija. Neesmu šī žanra speciāliste, bet no formas viedokļa abas filmas ir ārkārtīgi līdzīgas, un, kas visdīvainākais, abās atkārtojas divi konkrēti arhīva kadri. Godīgi gan jāsaka, ka tavā filmā šie kadri iederas loģiskāk, otrā izskatās mazliet aiz matiem pievilkti. Kā tu izskaidro šādas sakritības? Varbūt arhīvu pasaulē ir kādas modes tendences, vai arī, teiksim, šajā vidē viens pētnieks uzrok kaut ko iepriekš neredzētu, un tad visi citi sakrīt kā mušas uz medu?

Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – tādu kadru, kas liecinātu par Padomju Savienības noziegumiem, praktiski nav, tos var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Nacisma noziegumus 1945. gadā sabiedrotie safilmēja, bet PSRS karā uzvarēja un savus līķu kalnus varēja nevienam nerādīt. Un filmēšanas tehnika jau arī nebija tik viegli katram pieejama.

Starp citu, šajā sakarā man ir jautājums – kurš tad varēja nofilmēt Ukrainas badā mirstošos upurus? 30. gados Padomju Savienībā taču kinokamera bija ideoloģisks partijas propagandas ierocis, kuru nepārbaudītiem cilvēkiem nemaz rokās nedeva, un iemūžināt drīkstēja tikai komplimentārus komunisma jauncelsmes sasniegumus; tajos laikos un apstākļos nepastāvēja jēdziens «nejaušs aculiecinieks ar kameru»!

Pirmkārt jāņem vērā, ka Ukrainas teritorija ir milzīga – kā puse Eiropas. Pilnīgi visu taču noslēpt nevarēja, uz Padomju Savienību tomēr brauca arī rietumu žurnālisti...

Bet tos taču visticamāk nelaida ārpus pilsētu robežām...

Nu, bija jau dažādi varianti. Piemēram, New York Times žurnālists Valters Durante dabūja Pulicera prēmiju par savām reportāžām, kurās ziņoja, ka Ukrainā nekāda bada nav... Tomēr bija arī tādi žurnālisti, kas nemeloja un Rietumiem atklāja patiesību. Mēs paši arī Ukrainā tagad pabijām – čekas arhīvā, memoriālā, aptaujājām izdzīvojušus cietušos... Bet, protams, varas oficiālais uzstādījums bija – neko nefilmēt un nepublicēt, un ja arī kas safilmēts, tad 50 – 60 gadu laikā visu mierīgi var paspēt iznīcināt.

Turpinājumu lasiet žurnāla «Kino Raksti» jūlija/augusta numurā>>>

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu