Volejbolistu duets nepieredzēti augstā virsotnē

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs ielaužas pasaules elitē.

FOTO: f64 Photo agency

Nezinu, vai skatītāji maz apzinās, kādā kalnā uzkāpuši mūsu pludmales volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs. Aplūkojot starptautiskās volejbola jumta organizācijas FIVB mājas lapu, uzzināju, ka pasaulē ar šo tautai pieejamo sporta veidu 218 valstīs nodarbojas kāds miljards atlētu.

Vai tagad apjēdzat, cik augstu pasaules sporta Everestā viņi tikuši?! Viņiem jau ir vismaz 16. vieta. Tik augstu olimpiskajās spēles zem Latvijas karoga neviena komanda nav tikusi.

Te vietā atgādināt, ka jau 1939. gadā latviešu volejbolisti uzvarēja pasaules studentu spēlēs Monako. Ka savā laikā Rīgā, Daugavas sporta namā notika pasaules meistarsacīkšu apakšgrupas spēles un pie mums viesojās pirmais FIVB prezidents Pauls Libo. Pirmā latviete, kura kļuva par pasaules meistarsacīkšu uzvarētāju, bija volejboliste Minjona Sakse, Latvijā dzīvo vismaz trīs olimpiskie uzvarētāji, pasaules un Eiropas meistari.

Pie viena der atcerēties, ka basketbola izgudrotājs Neismits un volejbola – Morgāns bija draugi un kolēģi baptistu YMCA koledžā Springfīldā. Un tagad, redzot, kā basketbolisti un volejbolisti savas uzvaras slīcina alkoholā, kas patiesībā ir šampanietis, jūtu, ka viņi ir nodevēji attiecībās ar sava sporta veida tēviem. Man patika šo puišu Mārtiņa un Aleksandra spēlēs lielā dedzība, un tas atkal bija pietiekami uzvarai. Latvijas volejbola savienība dabūjusi jaunu vadību, kurai atliks laika, lai šis latviešu tautas sports izietu pasaulē arī klasiskajā variantā. Modernais volejbols prasa garus un atlētiskus spēlētājus. Šajā ziņā volejbola konkurents ir akadēmiskā airēšana.

Turpretim basketbolā, kā teicis šī sporta veida klasiķis Klērs Bī, vieta laukumā ir maziņiem, resniem, tieviem un gariem. Lūk, mūsu vakardienas varoņkomandā ir gan pavisam necila auguma spēlētājas, gan pavisam slaidas meitenes. Esmu jau dzirdējis, pesimisti teikuši, ka uzvara pār Brazīliju [padomājiet - Dienvidamerikas meistares!] bijusi "cūcene". Mana pieredze apgalvo, ka laime allaž ir stiprāko pusē. Es gribētu redzēt, kā azarta uguntiņas gail mūsu spēlētāju acīs, kā maksimāla koncentrācija ļauj koordinēt kustības, kas ļauj izvairīties no nepiespiestām kļūdām. Pēc šis spēles ļoti pieredzējušais treneris Valentins Mazzālītis teica, ka mūsu komandas vājākā vieta ir skriešana. Tas vēl esot jāmācās. Lai nu kā, vakar daudziem bija jāķeras pie sirdsdrapēm – tik dramatiska bija spēle. Taču gandarījums par tādā drāmā izcīnīto uzvaru arī bija milzīgs. Es domāju, ka meitenēm un treneriem no sirds novēlās smags akmens.

Amerikāņi gavilē par sava peldētāja Maikla Felpsa nepieredzēto varoņdarbu. Vakar viņš tika pie 11. olimpiskās zelta medaļas, kas ir absolūtais rekords. Pa ceļam pārrakstot pasaules rekordu tabulas, Marks Spics divās olimpiskajās spēlēs bija izcīnījis 9 zelta medaļas. Kā kuriozs jāatceras, ka pirmajās olimpiskajās spēles vieglatlētikā bija lēkšana no vietas bez ieskriešanās. Lūk, tādās disciplīnās amerikānis Rejs Aivrijs ieguva 10 zelta medaļas. Leģendārais soms Pāvo Nurmi izcīnīja 9 olimpiskās zelta medaļas, Vera Časlavska – 7.

Viens no eksotiskajiem sporta veidiem, kam nav nekādas bāzes un kas neatbilst mūsu tautas mentalitātei, ir džudo, kas tika ievazāts Latvijā. Mūsu džudisti netika tālāk par kvalifikācijas sākumu. Taču vienu otru eksotisku sporta veidu bīda atsevišķi entuziasti. Taču laiks visu noliek savās vietās. Enerģiski funkcionāri pratuši vienu otru mazpopulāru sporta veidu iemontēt olimpiskajās spēlēs. Pekinā IOC vadītāji jau nolēmuši izslēgt no olimpiskajām spēlēm divus sporta veidus. Latvijā mūsu sporta vadoņi pagaidām nevar vai negrib atšķirt izpriecas sporta veidus, kuri pieejami tikai bagātniekiem, no tautai pieejamiem un veselību veicinošiem sporta veidiem, kā volejbols, basketbols, futbols un vieglatlētika.

Uz augšu