Šodien, uzrunājot Saeimas deputātus, premjers teica: “Sabiedrība vēlas zināt, kā mēs izkļūsim no krīzes. Mana atbilde – tikai kopā.” Te nu varētu ciniski piezīmēt, ka tad jau laikam mēs no krīzes neizkļūsim, jo ar to kopības sajūtu ir pašvaki. Tomēr gribētu atturēties no retorikas, jo man ir vairāki konkrēti jautājumi.
Budžeta projekts ir dokuments simtiem lappušu garumā, kas rada pamatotas aizdomas, ka sevišķi rūpīgi tas pārlasīts netiek. Un tad man, kā labticīgam pilsonim, kurš mēģina šo dokumentu lasīt, rodas neskaidrības. Piemēram, budžeta projektu pavadošais “Vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2010. – 2012. gadam”. 3.lpp. lasu, ka “maksimālo bezdarba līmeni pasaulē gaida tieši 2010. gadā”. Tātad nākamgad. Savukārt 7.lpp. uzzinu, ka “2009. gadā Latvijas tautsaimniecība sasniegs ekonomiskās lejupslīdes tempu maksimumu”. Tātad pasaulē vismaz bezdarba aspektā bedres dibens būs nākamgad, bet Latvija jau rāpsies ārā. Apbrīnojams optimisms. Par Latvijas statistikas korektumu rodas jautājums, kad izlasu “2009. gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa tautsaimniecībā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo ceturksni, samazinājās par 1%... Vidējās darba algas samazinājumu ietekmēja darba algas pieaugums privātajā sektorā par 0,1% un samazinājums sabiedriskajā sektorā par 6,2%”. Hei, tad jau nav tik traki! Algas samazinājušās tikai par dažiem procentiem – nav saprotams, ko te visi žēlojas! Lai gan, ja godīgi, man liekas kaut kas te ar tiem “cipariem” nav kārtībā, jo, ja algu kritums ir tik salīdzinoši neliels, kā tas gadījies, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi – kā lasām dažas lappuses tālāk – samazinājušies par 26,1%.
Nu labi – nepiekasīsimies, jo ir arī citi jautājumi. Atsevišķa sadaļa ir maksājumi, kurus budžetā veic valsts uzņēmumi. Tātad 25.lpp. lasām, ka “Latvenergo” agrāko 50% vietā nu budžetā atskaitīs 100% no peļņas. Nu, valsts kā īpašnieks var lemt, kā grib – ja visu, tad visu. Savukārt valsts uzņēmumam “Latvijas valsts meži” budžetā iemaksājamais arī būtiski jāpalielina, tomēr noteikta ir konkrēta summa – 46,7 miljoni latu. Respektīvi, viss, kas paliek pēc šiem 46,7 miljoniem, paliek uzņēmumam. Īsti nesapratu loģiku šādā atšķirīgā attieksmē.
Tomēr vislielākie jautājumi rodas par premjera solīto reformu turpināšanu. Dokumenta noslēguma daļā ir tabulas, kas norāda uz to, kā valsts iestādēm būs dzīvot ne tikai 2010.gadā, bet arī 2011.gadā. Un ko mēs redzam? To, ka nākamgad faktiski nekas nenotiks. Daži piemēri. Ministru kabinets: 2009.gada kopējie plānotie izdevumi – 4 miljoni 473 tūkstoši latu. 2011.gadā – 4 miljoni 760 tūkstoši. Saeima attiecīgi 12 miljoni 770 tūkstoši un 13 miljoni 942 tūkstoši. Nekādu vētrainu reformu turpināšanu neredzu arī, ja paskatāmies uz amata vietu skaitu. Piemēram, Valsts prezidenta kanceleja – 2009.gadā 74, 2011.gadā – 73. Samazinājums – vesela 1 amata vieta...
Un tagad padomāsim. Finanšu ministrs nenogurstoši atkārto, ka arī 2011.gada budžetā būs nepieciešama t.s. fiskālā konsolidācija 500 miljonu latu apmērā. Jautājums: uz kā rēķina tad tā notiks, ja pārvalde saplānojusi pati sev 2011.gadu tik saudzīgi, jo, acīmredzot, uzskata, ka ir jau pietiekoši samazinājusies 2009.gadā?
Vairāk ŠEIT
