Šodienas svarīgākā ziņa: starptautiskajiem aizdevējiem ir iebildumi pret ar nodokļiem neapliekamā ienākuma minimuma pazemināšanu un tā vietā viņi rosina Latvijā ieviest progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli.
M.Zanders: Progresīvais IIN ir apsverams instruments (69)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ziņas autors, premjers Valdis Dombrovskis, gan plašākos skaidrojumos publikai, Saeimas deputātiem, cik noprotams, nav ieslīdzis, tomēr laikam jau progresīvā IIN ideju uzskata par pašreizējā situācijā grūti īstenojamu. Protams, ja runa ir par tik skarbu variantu, kādu šā gada jūnijā piedāvāja Finanšu ministrija (nodokļa kāpums par 2% jau no 400 Ls algas plus 2% kāpums ik pēc 100 Ls lielākas algas), tad šādi eksperimenti Latvijai nav vajadzīgi, tomēr principā partiju alerģija pret progresīvo IIN grūti saprotama. Kaut vai tādēļ, ka šim nodoklim pasaulē ir tik daudz variantu, ka mums ir plaša modeļu izvēle un bagātīgs materiāls citu valstu kļūdu analīzei.
Progresīvā IIN ieviešana nav nekāds „sociālisms”: kā budžeta sabalansēšanas instrumentu to arī šogad analizē daudzas un atšķirīgas valstis. Piemēram, Slovākijā, rēķinot budžetu, notika normāla diskusija: ja pazemina PVN pārtikai, tad ieņēmumu kritumu valsts kompensē, ieviešot progresīvo IIN (SITA, 07.07.2009.). Gada sākumā Ņujorka, lai sabalansētu budžetu, diskutēja par IIN likmes palielināšanu tiem pilsētniekiem, kuru gada ienākumi pārsniedz 300 000 USD (Reuters, 12.02.2009.). Jūlijā progresīvais IIN nonāca Ilinoisas štata dienaskārtībā („The New York Times”, 17.07.2009.). Kad pavasarī Jaunzēlande sprieda par nodokļu sistēmas reformu, tad attiecībā uz progresīvo IIN galvenie iebildumi bija, lai augstāko likmi nenosaka kā Lielbritānijā, 50% apmērā („National Business Review”, 15.05.2009.). Septembrī par to sprieda Čehijā (CTK, 23.09.2009.). Citiem vārdiem sakot, progresīvais IIN nevar būt tabū tēma.
Latvijai ir plašas iespējas iepazīties ar citu valstu pieredzi, jo progresīvā IIN nodokļa likmju „pakāpieni” ir ļoti dažādi. Piemēram, ASV Ohaio štatā augstākā likme sākas, ja cilvēka gada ienākumi pārsniedz 200 000 USD, Vermontā – 357 000 USD, Ņūdžersijas štatā – 500 000 USD, Kalifornijā un Merilendas štatā – 1 miljonu USD. Vācijā likme svārstās no 14 – 42% plus kopš 2007.gada janvāra tām fiziskajām personām, kuru gada ienākumi pārsniedz 250 000 eiro, ir atsevišķa 45% likme („Economist Intelligence Unit”, 1.07.2009.). Cik noprotams no citu valstu pieredzes, tad ļoti svarīgi ir „pakāpienus” savlaicīgi un operatīvi pārskatīt. Piemēram, Filipīnās progresīvais IIN ir spēkā kopš 1997.gada, un nodokļu maksātāju galvenais iebildums ir tāds, ka nu jau vairāk kā 10 gadu laikā ir izveidojies jauns, bagātāku pilsoņu slānis, kāds nebija 1997.gada finanšu krīzes laikā; rezultātā ir netaisnīga situācija, kad relatīvi pārticis call – centre darbinieks maksā 30% nodokli, savukārt īsts miljonārs tikai nedaudz vairāk, 32% („Philippine Daily Inquirer”, 17.04.2009.).
Vēl būtiska lieta – lai progresīvais IIN normāli darbotos – ir tas, lai būtu sociālā taisnīguma princips, ka bagātie maksā vairāk, tomēr likmes nebūtu pārāk agresīvas. Šajā sakarībā izcils piemērs ir Singapūra, kur 0,4% iedzīvotāju nomaksā 25% no visa IIN apjoma valstī. Skaitļi ir šādi: kopumā Singapūrā ir 830 000 IIN maksātāji; 193 tūkstoši, kuru ienākumi uz personu gadā nepārsniedz 30 000 – 40 000 USD, kopumā samaksā 38 miljonus USD IIN; savukārt 3 799 singapūrieši, kuru ienākumi gadā pārsniedz 1 miljonu USD, samaksā 1,36 miljardus USD („Today”, 27.08.2009.). Likmes ir no 3% līdz 20% un te svarīgi, ka arī augstākā likme nav ārkārtēja. Protams, Latvijas gadījumā, kur likme a apriori ir augstāka, tas būtu citādi, tomēr ideja skaidra – aizrauties ar 40 – 50% likmi nevajadzētu.
Visbeidzot finanšu ministra šodien paustais iebildums pret progresīvo IIN. Repšes kungs norāda, ka citās Baltijas valstīs progresīvā IIN nav, tādēļ ciestu mūsu konkurētspēja, ja mēs tādu ieviestu. Šobrīd tā ir taisnība, tomēr nevar teikt, ka kaimiņi šo jautājumu nediskutētu. Piemēram, Lietuvas sociāldemokrāti šopavasar ierosināja gluži adekvātu sistēmu: tiem, kuru ienākumi nepārsniedz 24 000 litu gadā (apmēram 7000 eiro), likme ir 14%, tiem, kuru ienākumi svārstās starp 24 000 un 60 000 litu, likme ir 18%, nākamais „pakāpiens” ir ienākumu apjoms 60 000 – 120 000 litu – 25%, un virs 120 000 litu – 40% („Baltic Business News”, 24.05.2009.). Par progresīvo IIN iestājas arī Igaunijā gana populārā Centra partija. Citiem vārdiem sakot, arī Baltijā progresīvais IIN ir dienas kārtībā.
Vairāk ŠEIT