“Mums ar dēlu laimējās – viens otram visu būtisko paspējām pateikt.” Pirms gada vasarā Daugavas ūdeņos tika atrasts viņa bezvēsts pazudušais dēls Krists. Vairāk nekā pusgadu ģimene bija lolojusi cerības dēlu atkal satikt. Taču jau tolaik arhibīskaps teica: “Mēs zinām, ka Krists pārnāks mājās. Ja ne mūsējās, tad Debesu Tēva mājās…”
Par spēku, mieru, dzīvesgudrību un Dieva neizdibināmajiem ceļiem:
“Esmu laimīgs, ka man ne mirkli nav uzmākušās šaubas par Dieva labestību. Zinu, ka ar Kristu viss ir kārtībā. Būtu grūtāk, ja viņš būtu aizgājis, kad viņam bija tāds protesta laiks. Tad viņš jautāja par visu, pārbaudīja visu. Dažreiz runājām caurām naktīm. Viņš nēsāja garus, melnus matus, virtuozi spēlēja ģitāru hārdroka stilā un arī uzvedās kā tāds rokeris. Tas mums ar Baibu bija grūts un raižpilns laiks. Taču Kristam bija raksturīgi visu laiku risināt iekšēju dialogu, un tas nebija pa tukšo. Kad viņš bija domu izdomājis, tad rīkojās, turklāt ļoti apņēmīgi. Tā kādu dienu viņš nogrieza matus, aizsvieda pēdējo cigareti un alkoholam vairs nekad nepieskārās. Pat ģitāru nolika malā, kas daudzus gadus bija viņa lielākā aizraušanās. Kad par to jautāju, viņš teica, ka gars viņam atklājis, ka tā dzīvot ir necienīgi. Pēdējos gadus viņš patiešām bija dziļi pievērsies ticībai. Tik dziļi, ka viņu pārstāja interesēt lietas, ar ko cilvēki šajā dzīvē mēdz nodarboties. Nauda, stils vai karjera viņam nebija vērtība un viņš bija apņēmies dzīvot celibātā.”
“Skatoties atpakaļ, redzu, kā Dievs Kristu veidoja un mainīja. No bērna ticības cauri tuksnesim izveda līdz vīra ticībai. Kā par pēdējo problēmu viņš runāja par iekšējām dusmām uz visu pasauli, ko viņš apzināti bija izkopis savos rokera laikos un no kā nevarēja atbrīvoties. Viņš zināja, ka Dievs māca mīlēt cilvēkus, bet nespēja. Bet tad pienāca brīdis, kad ievērojām, ka viņš ir kļuvis tāds ļoti gaišs, laipns un mīlīgs. Kādu dienu viņš man teica, ka viss dusmu tornis ir sabrucis un pazudis un viņam jāpierod pie jaunā es. Laikam tas bija pēdējais, kas vēl bija jāizdara, un viņam izdevās.”
“Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es droši vien censtos savus bērnus vairāk aizstāvēt. Ne jau kaut kā akli, bet tomēr. Pats bijis skolotājs, es nostājos skolotāju pusē. Bet bērnam, pat ja nogrēkojies, vajag drošības sajūtu, aizmuguri. Labi, ja viņš to atrod pie vecākiem, ģimenē, nevis meklē citur. Es arī būtu gribējis būt vecāks. Krists un Gatis piedzima, kad es vēl biju universitātes students. Padomju laikā kaut kā bija pieņemts agri precēties un laist pasaulē bērnus. Jauni vecāki skaitījās stilīgi. Par to sāku domāt, kad reiz Norvēģijā redzēju ģimeni, kur tēvam bija pāri četrdesmit, bet bērnam – kāds pusotrs gads. Tieši tas vecums, kad bērns nereaģē uz komandām, toties ņem visu, kam tiek klāt. Ar kādu bezgalīgu pacietību un laipnību tēvs savu enerģisko ķiparu desmitiem reižu aizvadīja prom no viņa riskantajiem nolūkiem! Jauns cilvēks uz tādu pacietību reti ir spējīgs.”
“Droši vien laimīgi ir tie vecāki, kuru bērni visu mācās no grāmatām, padomiem un citu kļūdām. Bet vai tādi vispār ir? Es savai mātei bērnībā sagādāju daudz galvassāpju. Nebiju nekāds rātnais bērns, skolā un namu pārvaldē man bija sava reputācija. Taču, paldies Dievam, cilvēka mūžs ir 70 vai 80 gadu. Ja kādā dzīves posmā cilvēks kaut ko salaiž dēlī, ar to dzīve nav beigusies. Dzīve ir pietiekami gara, lai spētu daudz ko mainīt un no kļūdām un krīzēm iegūt vērtīgas mācības.”
“Krīzes ir cilvēka dzīves sastāvdaļa. Svarīgi, lai tās mūs nenogalina, bet dara stiprākus.”
Saviļņojošo sarunu ar Jāni Vanagu lasi žurnāla UNA novembra numurā!