Žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā

Intervija ar Sarmīti Ēlerti. “Nē, es jau nevaru izslēgt, ka sastopu kaut kādu tukšumu vai tādu tramīgumu. Kur tu esi, ko tu dari, kas ar tevi notiek? Bet es kaut kā šajā ziņā jūtos tikpat droša, cik esmu droša, ka es negribu atpakaļ tur, kur es biju.”

Abugraibas fotogrāfijas. “Mums likās vienkārši tā: “Paskat, re, kur mironis, būtu forši viņam blakus nofotografēties. Es zinu, ka izskatās briesmīgi. Pat es pati, redzot tās bildes, nodomāju: “Jēziņ, tas nu gan izskatās briesmīgi.” Bet tajā situācijā tas nelikās tik briesmīgi, kā tas izskatās medijos. Ja kareivis ierauga līķi, viņš to parasti nofotografē.”

Dekarts Arņa Rītupa rakstā sērijā “Ģēnijs un vieta”. “Vēlāk, pēc daudzu līķu, nogalinātu noziedznieku acu, no lopkautuvēm iegūtu grūsnu govju vēderu un dažu dzīvu suņu un trušu uzšķēršanas viņam kļuva skaidrs, ka galīgums un mirstīgums ir ierakstīti pašā ķermeņa saliktībā, kurai reiz jāsadalās, taču tas nemazināja viņa pārliecību, ka, ar priecīgu prātu dzīvojot sakārtotu dzīvi un ēdot svaigus dārzeņus, nodzīvot vairāk nekā simt gadus nav nekas grūts, kur nu vēl neiespējams. Vēlāk gan Dekarts tiekšanos pēc ilgas dzīves nomainīja ar nebaidīšanos no nāves.”

Uldis Tīrons Atēnu Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā. Cēla vienkāršība un mierīgs diženums – šajā astoņpadsmitā gadsimta priekšstatā sakņojas pacilātība, kāda piemīt apmeklētājam, kurš, pat nepārzinādams sengrieķu vēsturi un kultūru, pārvietojas pa muzeju kā pa vienotu, ideālu skaistuma un lieliskuma tēlu.

Čorans, Eliade, Jonesko: fašisma rēgi. Ilmārs Šlāpins raksta par Aleksandras Leņēlas-Lavastīnas sensacionālo monogrāfiju. Draudzīgā trijotne dažādos vēstures lūzuma brīžos ir rīkojusies visai savādi un vismaz divi no viņiem ir rūpīgi slēpuši savu saistību ar 30. gadu fašistiskajiem strāvojumiem Rumānijā, bet Mirča Eliade ir uzskatāms par vienu no aktīvākajiem fašistiskās ideoloģijas atbalstītājiem savā valstī.

“Es varu būt lepns arī par to, ka man izdevās piesārņot ēteru ar džezu tikai tādā veidā, ka man bija paziņas, kam no ārzemēm nāca plates, un es tās plates radio sāku pārrakstīt, un tā sāka krāties džeza fonotēka.” Ar džeza balsi Ivaru Mazuru sarunājas Pauls Bankovskis.

Vēstule no Oksfordas: tūlīt pēc “atgriešanās” piedzīvoju vienu no vistradicionālākajiem Universitātes pasākumiem – zinātniskā grāda piešķiršanas ceremoniju.

Tabita Sīmane par pārņemtību ar supercilvēkiem. “Supervaroņu kulta arvien pieaugošā popularitāte pieaugušu cilvēku vidū liecina par pretējo – fikcija ir kļuvusi par patiesību, par sava veida “vulgārreliģiju”, kas cilvēkiem, par spīti valdošajam pragmatismam, ir nepieciešamais mierinājums.”

Vairums cilvēku, kas jebkad cietuši no paģirām, būs vienisprātis, ka tās mēdz izpausties kā galvassāpes, gremošanas traucējumi, slāpes, pretīgums pret ēdienu, nelaba dūša, caureja, trīce, nogurums un vispārēja nožēlojama pašsajūta – dažādās kombinācijās. – Džoana Akočella par cīņu ar paģirām.

Lasiet arī komentārus par melnādaino cilvēku vietu ASV politikā, kreisera Aurora sarežģīto likteni, halucinogēno sēņu ietekmi uz reliģisko pieredzi, Ēģiptes lomu lielvalstu cīniņā un Berluskoni neapmierinātību ar nevīrišķīgo arhitektūru.

Uz augšu