Ceļot patīk visiem, bet daži uzskatāmi par izteiktākiem ceļotājiem, un pie tādiem var pieskaitīt arī komiķi Jāni Skuteli. Kā zināms, viņš ir piedalījies arī trijās no septiņām LTV7 rādītajām "1000 jūdžu" ekspedīcijām, "1000 jūdzes Indijā" ieskaitot, un nākamā gada janvārī atkal dosies uz Indiju jau privāti. TVNET aprunājās ar Jāni tieši par šo viņa dzīves sfēru – ceļošanu.
Indijas atklāsme
Skutelis bilst, ka viņā mīt "kāmītis, kas iet pa vienu apli" un pat, ja lietas apkārt nedaudz pamainās, viņam, lai atslēgtos, vajag pilnīgi nomainīt vidi. Vēlme to darīt rodas atkarībā no grafika. Citādāk viņš ceļotu katru dienu.
"Man liekas baigi pārprasti, ja cilvēks brauc atpūsties, kad ir pārstrādājies, visu gadu pelnījis naudu lielajam ceļojumam.
Aizbrauc uz nedēļu un grib apskatīt, teiksim, visu Indiju, kas ir diezgan muļķīgi. Jo atbrauksi mājās noguris, neko neredzējis. Pa nedēļu Indijā neko nevar paspēt apskatīt. Nu, apskatīt jau var, bet sajust - diez vai."
Komiķis stāsta, ka patīkamāk ir doties uz Indiju uz ilgāku laiku, lai sajustos kā pseidovietējais, pazītu apkārtnē dzīvojošos un, mainoties videi, "izveidotos jauni ieradumi".
Jānis atminas teicienu, ka cilvēks, pārvācoties no vietas uz vietu, noveco. "Ja tā ir, iedomājies, kā cilvēks nogurst, čekojoties pa viesnīcām, pārējais tā nenogurdina kā mantu kravāšana. Tā jau vairs nav atpūta! Ja vajag fizisku slodzi, tad, manuprāt, vajag kāpt kalnā."
Ceļotājs atminas iepriekšējo braucienu uz Indiju un secina, ka viena nedēļa viņam pagājusi, lai iemācītos neko nedarīt - "nebūt panikā, ka kaut kas ir jādara, ja reiz ir atbraukts uz tālu zemi".
"Parasti ir sajūta - pamosties, ja neko nesāc darīt, domā, ka esi diezgan slinks, visi tagad droši vien strādā, vajag kaut ko padarīt. Ja šo sajūtu dabū nost, ir tik forši! Var visu ko darīt bez stresa, panikas un vainas apziņas, ka neko nedari. Arī kvalitatīva sēdēšana pie jūras ir nopietns darbs, ja to labi dara. Ja labi neko nedara, tas ir baigi labi darīts."
Varoņsajūta Krievijā
Atceroties ceļojumu "1000 jūdzes aiz polārā loka", Skutelis demonstrē piezīmju burtnīcu, pieskicētu ar zīmējumiem un komentāriem par redzēto Krievijā.
Burtnīcu rotā ne vien autora vārds, bet arī uzraksts "dņevņik-geroi", ko varētu tulkot kā "varoņdienasgrāmata", jo tā ir atsauce uz "gorod-geroi" jeb "varoņpilsētu" Murmansku.
Spilgti atmiņā Jānim palikusi došanās pie kāda šaujamieroču kolekcionāra uz lauku mājiņu. Viņš atminas, ka priekšā braucošajā mašīnā sēdošie vietējie pēkšņi sākuši šaut, bet labi, ka gaisā... Situācija bijusi saspringta, tomēr vīrus, kas "neizskatījās pēc teroristiem", izdevies apdzīt. Lai arī tas bijis ļoti bailīgs brīdis un ceļotāji bijuši satraukti, vēlāk bijis smieklīgi atcerēties, ka "braucām skatīties ieročus, bet tie gadījās ceļā". Vēl par ieročiem runājot, Skutelis atminas, ka pie ieejas kādā Kirovas pilsētas diskotēkā arī vajadzējis atstāt ieročus. Ja tādi bijuši, protams.
Tomēr komiķis saka, ka nekad neapdrošina dzīvību, uzskatot, ka tas ir diezgan tendenciozi, gluži kā gatavojoties mirt. "Baigi muļķīgi sajust, ka apdrošināšana nenoder. Tad ir jāizvēlas starp divām muļķīgām sajūtām - vai gribi nemirt vai apdrošināšana tomēr noder."
Riteņbraucējs amatieris
Jānis ar smaidu atceras arī spontāno ideju vidusskolas laikā ar riteni doties no Daugavpils uz Viļņu un no Viļņas uz Rīgu. "Es neesmu ritenbraucējs, vienkārši izdomāju, ka varētu braukt. Tas bija muļķīgi. Domāju, nav jau nemaz tālu, paņēmu karti, paskatījos - baigi tuvu!
Man mugursomā bija līdzi elektriskā divriņķu plīts, kurai darbojās tikai viens riņķis, un divkasešu magnetofons.
Un nekas, kas paredzēts ceļošanai, nekāda guļammaisa, telts... Pirmo es izmetu plīti, Viļņas parkā atstāju magnetofonu, jo nevarēju to visu noturēt, atpakalceļā man bija tikai mugursoma..."