Līdz 9. Saeimas vēlēšanām 7. oktobrī palicis tieši mēnesis. Rīgas pilī ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu tikās "LA" žurnālisti Viesturs Serdāns un Vita Krauja.
Prezidente: «Neesiet vienaldzīgi!» (50)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
– Kas mēnesi pirms vēlēšanām jūs kā Valsts prezidenti nodarbina iekšpolitiski?
V. Vīķe-Freiberga: – Man kā prezidentei vienmēr bijis būtiski, lai valstī darbotos rīcībspējīga valdība. Un man ir cerība, ka nākamajā Saeimā pārstāvētās partijas spēs vienoties par kopēju sadarbību kopējiem mērķiem, kaut arī priekšvēlēšanu laikā katra partija vēlas izcelt savu īpatnību, savu vietu un iegūt pēc iespējas vairāk atbalstītāju. Šī šķietamā pretruna starp partijām būtu pārvarama valsts interesēs. Šobrīd ir sacensību brīdis, visas partijas vēlas pārliecināt vēlētājus, ka tās ir perspektīvas un pelnījušas lielāko atbalstu. Protams, ir svarīgi, lai vēlētāji pēc iespējas plašāk būtu informēti par ikvienas partijas sniegto piedāvājumu. Klāt īstā demokrātijas izdevība – visām partijām sevi prezentējot un precizējot, par ko katra stāv, ko izvirzījusi prioritātēs nākamos četros gados Latvijā. Un jārunā pavisam konkrēti, ne tikai apmēram tādās vispārējās deklarācijās, kā mēs visi gribam būt skaisti, bagāti un laimīgi, bet, lūdzu, konkrēti, kā savus mērķus sasniegsim.
Savukārt arī nevalstiskajām organizācijām un ikvienam pilsonim šī ir izdevība izvirzīt savus mērķus un aktuālās problēmas Latvijā. Ir laiks sacīt, ka, piemēram, mums bažas izraisa jaunu darba vietu radīšana, Eiropas fondu apgūšana, cilvēku izceļošana peļņā uz ārzemēm. Ir laiks jautāt par to partijām un atkarībā no atbildes vēlēšanās izvēlēties vienu, otru vai trešo politisko spēku. Šim dialogam ir vēl mēnesis laika. Ļoti svarīgi, lai tauta darītu zināmas politiķiem savas prasības, politiskie spēki tās saklausītu un piedāvātu savu konkrētu risinājumu izvirzītajām problēmām.
Jāsaprot, ka līdz šim nav bijis tā, ka viena partija Saeimā varētu pārņemt varu. Nepiederam pie tādām valstīm. Un man šķiet, vēl daži gadi paies, pirms līdz tam nonāksim. Partijām jādomā, lai, kā tautā mēdz teikt, pirmsvēlēšanu gaisotnē nesaspļautu savos kāpostos. Sacenšoties ar citiem politiskiem spēkiem, vajag padomāt arī par iespējamiem sadarbības partneriem Saeimā. Jau teicu, jāšaubās, vai kāda partija nākamajā parlamentā dabūs 51% balsu. Te patiešām ir būtiski nesadedzināt visus tiltus partiju starpā. Sacensība ir viena lieta, bet jau iepriekš izslēgt tālāko sadarbību man kā prezidentei šķiet ārkārtīgi neveselīgi. Tajā pašā laikā, protams, skaidri vajag arī pateikt, kura partija ar kuru nekad nesadarbosies.
– Jūs nupat nācāt klajā ar mudinājumu visiem pilsoņiem obligāti piedalīties vēlēšanās. Acīmredzot arī tā ir lieta, kas jūs satrauc…
– Jā, pilsoņiem nedodoties balsot, viņi savā ziņā ar šādu neaktivitāti pavisam nopietnā veidā apdraud valsts suverenitāti. Tādēļ arī diskusija par šo nostāju ļoti būtiska. Redzu, dažs labs par manu ierosinājumu jau ļoti satraucies – kā tad tā, viņam taču ir visas tiesības neiet uz vēlēšanām un tamlīdzīgi… Atgādināšu, ir vesela virkne valstu, kurās piedalīties vēlēšanās ir strikts pilsoņa pienākums. Jo tā ir suverenitātes izpausme. Ja pilsonis saka: mani neinteresē manā valstī notiekošais, – tā jau savā ziņā ir tikpat kā valsts nodevība. Tad jau viņš var pateikt, kā nupat jau kādā avīzē izskanējis, – "mēs jau paši neesam spējīgi savu valsti pārvaldīt"… Lai tad kāda lielāka valsts par mums pārņem gādību – vai tā? Man šāda attieksme liekas ļoti bīstama. Vai par to cīnījāmies brīvības cīņās? Vai piecdesmit apspiestības gados gaidījām, ka brīvuprāt atdosim spēju pašiem valdīt pār savu zemi? Un kādēļ? Aiz slinkuma? Aiz nepatikas pret zināmiem politiskiem spēkiem? Atteikšanās no piedalīšanas vēlēšanās ir savu tiesību atmešana. Un man tas šķiet ļoti bīstami.
Derētu padomāt arī tā: ja tu neiesi balsot, būs citi, kas ies. Un varbūt aktivizējas zināmi spēki, kas tev nepavisam nav simpātiski. Pasivitāte ir tas pats, kas savu balsi atdot citam.
– Kas šobrīd ir pats svarīgākais Latvijas ārpolitikā?
– Mums kā NATO galotņu tikšanās uzņēmējvalstij priekšā nopietns ieguldījums NATO jaunās misijas formulēšanā un noskaidrošanā tieši šajā galotņu tikšanās reizē. Tajā pašā laikā Latvijai būs iespēja sevi parādīt kā demokrātisku valsti, kas attīstās un var piedalīties starptautiskos procesos, un, protams, arī sevi reklamēt gan kā vietu, kur darījumu ļaudīm meklēt sadarbības partnerus, gan kā tūristiem pievilcīgu zemi. Šī galotņu tikšanās īstenībā ir arī Latvijas valstij reklāmas iespēja, tādēļ mums ir paredzēta kultūras programma un vairāki citi nevalstisko organizāciju pasākumi, kas šo izdevību izmantos.
Mums ir ļoti būtiski tieši šajā fāzē turpināt apgūt Eiropas Savienības sniegtos līdzekļus. Te mani pietiekami raizē temps, kādā dažādas ministrijas ir spējīgas tam sagatavoties. Vairākas kavējas, tām ir grūtības. Ļoti no svara, lai ministrijās būtu pietiekama administratīvā kapacitāte. Ja tās trūkst, valdībai ir pienākums spert attiecīgus soļus – vai nu palielināt algas ierēdņiem, vai arī darīt ko citu lietas labā. Jāsaprot: patlaban ir izdevība. Būs tikai zināms laika posms, kurā Eiropa mums piešķirs vairāk līdzekļu nekā tas notiks vēlākā nākotnē. Nedrīkstam šo izdevību palaist garām tādēļ, ka, lūk, neesam gatavi izstrādāt projektus un dokumentus. Jāiegulda pūles šajā pienākumā un visām ministrijām nopietni jāstrādā. Starp citu, šajā priekšvēlēšanu laikā katrā ministrijā galvenais ir, lai tur būtu pietiekami kvalificēti un atbildīgi ierēdņi, kuri, piedodiet, bet vienkārši nepazūd no trases tāpēc, ka it kā slimo vai it kā tajā brīdī strīdas ar ministru. Ierēdņiem ir jābūt atbildīgiem pret valsti un jāturpina lietas virzīt uz priekšu, neskatoties uz to, ka pie mums notiek priekšvēlēšanu kampaņa. Ierēdņi priekšvēlēšanu cīņās nedrīkst iesaistīties. Tas nav viņu darbs.
– Kā zināmā mērā unikāls notikums uzlūkojama Krievijas eksprezidenta Borisa Jeļcina viesošanās Latvijā. Kā jūs pēc šīs vizītes vērtējat Latvijas un Krievijas attiecības?
V. Vīķe-Freiberga:– Pozitīvu kontaktu ar Krieviju bijis diezgan maz. Šajā ziņā šis gads bijis pietiekami neparasts labā nozīmē. Sākām ar patriarha vizīti. Kaut tā bija nepolitiska, tā manāmi uzlaboja attiecību klimatu abu valstu starpā. Un it īpaši, ņemot vērā sava veida pret Latviju vērsto propagandu, kas brīžiem izstaro arī Krievijas medijos. Patriarha vizītes sakarā izskanēja pretējais – par cilvēcīgo sapratni, par to, ka nav nekāda naida starp krieviem un latviešiem, ka arī Latvijā ir pietiekami plaša ticības brīvība, ka par spīti visiem garajiem ateisma gadiem arī pareizticīgai baznīcai Latvijā ļauts attīstīties un uzplaukt un tagad valsts pret to izrāda vislielāko labvēlību. Humānajā plāksnē tas bija ārkārtīgi pozitīvs notikums, un, man šķiet, nepalika bez rezonanses arī Krievijā, kur kādreiz pauž viedokli, ka latviešiem, lūk, esot zvērīgs naids pret krieviem kā tautu un nevēlēšanās sastrādāties. Taču tā tas nav.
Borisa Jeļcina vizītes laikā mēs izrādījām cieņu cilvēkam, kas ar pietiekamu drosmi savulaik sacēlās pret Padomju Savienības tirāniju kā Krievijas Federācijas vārdā, tā atbalstot Baltijas tautu neatkarības centienus. Tas, ka viņš spēja formāli un atklāti norobežoties no PSRS un teikt, ka Krievija nav Padomju Savienība un vēlas iegūt neatkarību no padomju sistēmas un nonākt citā sistēmā tāpat kā Baltijas valstis, ir ļoti būtisks formulējums. Un mēs tam pilnībā piekrītam. Mēs arī uzskatām, ka pār mums valdījusī bija komunisma un totalitārisma tirānija un mums nav etnisku pretenziju pret to vai citu tautu.
– Bet vai aiz frāzes "Krievija nav PSRS" neslēpjas Krievijas kā PSRS mantinieces vēlēšanās izvairīties no atbildības par visiem okupācijas nodarījumiem un no tiem izrietošajām sekām?
– Šis jautājums uzdots ne reizi vien. Kā man jau atgādināja Putina kungs, savulaik, kad bruka visa PSRS sistēma, tādu nosodījumu ir izteikusi Krievijas Federācijas Augstākā Padome. Viņi to jau esot izdarījuši.
Bet, par Latviju domājot, varbūt atgādināšu to, ka šobrīd politiķus vērtējam ļoti kritiski. Jā, vēlētājiem uz to ir pilnas tiesības. Bet pie kritiskās domāšanas pieder arī objektivitāte. Tas nozīmē, ka, kritiski vērtējot deputātus un šā krēsla kandidātus, mums jāatceras ne tikai sliktākais, bet arī konstruktīvi izdarītais. Man šķiet, nav veselīga šāda attieksme – visi politiķi nekam neder, neviens no viņiem man nepatīk, un visos mēs esam vīlušies…Ja šādai attieksmei būtu dibināts pamats, tad es gribu vaicāt: kā nonācām tur, kur patlaban esam? Kā esam spējīgi pēc PSRS sabrukuma dzīvot tirgus ekonomikā? Kā tas nākas, ka esam neatkarīga valsts ar augošu tirgus ekonomiku? Kā tas nākas, ka esam ne tik vien kļuvuši par NATO dalībvalsti, bet mums uzticēta galotņu tikšanās? Kā tas nākas, ka tik labi varam darboties Eiropas Savienībā, ja visi un viss ir tik briesmīgi nederīgs? Tātad mums ir vajadzīga objektivitāte. Kritiskā domāšana nozīmē objektīvi izsvērt plusus un mīnusus, nevis ieslīgt nosodošā, visu kā nekam nederīgu norakstošā attieksmē. Jo tad mēs atkal atgriežamies pie savas valsts nonicināšanas. Ja cilvēki nicina savu neatkarīgo valsti un tās spēju darboties un pastāvēt, tas īstenībā ir pašlepnuma un pašcieņas trūkums. Patiesībā cilvēks šo noliedzošo kritiku virza arī pats uz sevi, un iznāk, ka mēs nekam nederam. Es vienmēr esmu bijusi kategoriski pret šādu attieksmi.