Slavenā koktēlnieka Antona Rancāna ģimene

Slavenā koktēlnieka Antona Rancāna ģimene tiek asociēta ar Makašānu amata vidusskolu, kurā strādā visa ģimene. Darbs skolā netraucē viņiem parūpēties par viesiem, kuru netrūkst visa gada garumā. Turklāt visi no Makašāniem aizbrauc, patīkamu emociju pārņemti.

Gaida jaunās skolas telpas

Makašānu amatu vidusskola sagaida ar lietu. Pie ieejas vārtiem kokā grieztais krucifikss — Antona Rancāna darbs. Skolā ir pirmā mācību diena, un visi trīs Rancāni ir aizņemti ar darbiem. Taču tas viņiem netraucē uzņemt viesus, kas šajā skolā ir bieža parādība. Rancānu ģimene Makašānu amata vidusskolu izveidoja pirms 14 gadiem. Desmit mazās koka mājiņās, kā arī ģimenes privātmājā notiek stundas. Tagad viņi cer, ka septembra beigās tiks atklāts jaunais skolas korpuss. Tur varēs pārcelt daļu klašu, audzēkņiem būs jauna sporta zāle, taču arī vecās skolas ēkas tiks saglabātas. "Pie jaunās skolas jau iestādījām ķiršu dārzu. Zinu, ka tādi ir modē Japānā," lepojas Makašānu amatu vidusskolas direktore Lūcija Rancāne. Skolas direktorei ir padomā jaunās skolas apkārtnē, kas lietainajā laikā pārvērtusies dubļu kalnā, katrai klasei iedalīt pa gabaliņam zemes, lai skolēni paši iekārto skolas apkārtni. Nepieciešamie stādi tikšot sagādāti, bet darbu lai dara paši.

"Sieva šeit savulaik mācījusies pamatskolā. Kad beidza augstskolu, atgriezās. Pamazām te esam iekārtojušies," stāsta slavenais koktēlnieks Antons Rancāns. Kad meita Gundega 1991. gadā beidza Rēzeknes mākslas skolu, viņš pārtrauca tur darboties. Tā kā Makašānos uz vietas ir gan skola, gan dzīvesvieta, pamazām viņi ir "okupējuši" visu skolu. Tagad koktēlnieks māca puišiem strādāt ar koku. Viņa audzēkņi esot no dažādām Latvijas malām, arī Rīgas un Pierīgas. Vieniem tuvāka esot amatniecība, citiem kokgriezumi. "Prasības pēc mākslas ir mazākas, bet pēc amatniecības krietni lielākas. Es jau visu laiku teicu, ka pienāks laiks, kad pieprasījums būs lielāks par piedāvājumu. Pēkšņi esmu apjautis, ka viss ir mainījies. Tagad amatnieku ļoti trūkst. Nav, kas dara, nav, kas strādā. Daļa, arī mani bijušie skolnieki, aizbrauc uz ārzemēm. Protams, tagad viņi pelna vairāk. Es jau vairs nenodarbojos ar to. Piespēlēju savus bijušos skolniekus. Zvaniet un runājiet," atklāj Rancāns. Brīdi padomājis, koktēlnieks un skolotājs skumji piebilst: "Man liekas, ka skolnieki, kopumā ņemot, iet uz slikto pusi. Tas pats alkoholisms. Nelaime, ka labākie nonāk to otru pakļautībā un vairs nevēlas izrādīt, ko spēj sasniegt. Tie sliktākie ir biznesmeņu, policistu un dažreiz arī citu funkcionāru, pat izglītības funkcionāru pēcteči. Viņiem ir visas iespējas. Man te ir bijuši vismaz trīs policistu dēli. Nedod Dievs... Viņi taču zina un redz visu, kas notiek policijā. Viņi taču ir visvareni."

Neticīgais atdzīvina krucifiksus Latgalē

Cilnis
Meitas Gundegas darbnīcu rotā pašas gleznas un tēva "koki" — dažādi kokgriezumi, kā arī Antonam savestie krucifiksi. Antons Rancāns, lai gan neesot ticīgs cilvēks, vienmēr ir interesējies par krucifiksiem. 56 gadu vecumā viņš ieguvis maģistra grādu ar darbu "Krucifiksi Latgales ainavā". Vēl padomju laikā viņš apbraukājis Latgali un tos izpētījis. "Padomju laikā baidījos tiem pievērst uzmanību. Mani jau tikai pasauktu, patramdītu, bet tie krucifiksi ciestu. Pat nepierakstīju adreses, bet pēc tam aizmirsu, kur tie bija. 20 gadu laikā daudz kas no atmiņas pagaisis," stāsta Rancāns. "Gribējās pašam noskaidrot trīs galvenos jautājums: kāpēc tie te radās, kad radās un kas viņus taisīja. Manu interesi tie piesaistīja jau skolas laikā. Līdz skolai bija jāiet kādi trīs kilometri, un apmēram ik pēc kilometra bija pa krucifiksam. Tā tradīcija ir tāda, ka, ejot garām krucifiksam, ir jānoņem cepure. Man, puišelim, tas nepatika. Mēģināju iet tā, lai nav pa ceļam. Neņemt cepuri nost nevar, bet to darīt nepatīk. 40. gadu beigās, kad bija izvešanas, tika dibināti kolhozi, uzdarbojās vietējie komunisti. Bija tāds gadījums, kad, ejot garām, redzēju, ka krusts stāv, bet tā figūriņas pazudušas. Bija saorganizēti vietējie komjaunieši, un tie bija padarbojušies. Mani ieinteresēja, kur tās palika."

Bareljefs
Vēl 1987. gadā, kad koktēlnieks strādājis mākslas skolā, mācījis komjauniešiem tos griezt. Viņi griezuši un uzstādījuši. "Tagad vairāk ar to nenodarbojos. Interesentus aizsūtu pie saviem skolniekiem. Negribas vairāk. Es jau nemaz neesmu ticīgs. Man šis darbs bija kultūras mantojuma atjaunošana. Darbiņš ir iesākts. Ja kāds grib, lai taisa. Un mani skolnieki taisa," nosaka Rancāns.

Pirmsvēlēšanu brīnumi

Antons Rancāns mēdz izklaidēt savus viesus, rādot kokā grieztās politiķu figūras un ļaujot minēt, kurš ir kurš. Viņš pats smejas: "Ir Ziemassvētku brīnumi, kad naktī runājot zirgi, bet reizi četros gados notiek arī pirmsvēlēšanu brīnumi. Pašlaik mēs esam pirmsvēlēšanu brīnumu stadijā. Kad tie brīnumi man ir līdz kaklam, es visu izsaku kokā," smaida koktēlnieks. Tā tapuši gan padomju laiku, gan mūslaiku dažādu sasaukumu "brīnumi". Iemūžināti gan Saeimas deputāti, gan viens no Ministru kabineta sasaukumiem, arī Valsts prezidente un citi darboņi. Kāda deputāte, ieraugot izstādē figūriņu, kurā iemūžināta, apvainojusies. Ilgi nav runājusi. Mākslinieks ir dzirdējis, ka nesen viņa apmeklējusi izstādi. Teikusi, ka uz māksliniekiem jau neapvainojas.

Skulptūra
Izrādot vīra darbus — politiķu portretus —, Lūcija smejas: "Viņi dabū pa asti ne viens vien. Tagad jau jaunas "suņu sēnes" saaugušas, jauni darboņi." Iemūžināti ir arī baznīctēvi. Kad Rancānu nokaitinājis kardināls Jānis Pujats, viņš ticis iemūžināts "trīsvienībā" ar Aglonas bazilikas dekānu Andreju Aglonieti un sātanu. Stāstot par saviem personāžiem un pētot darbus, koktēlniekam nāk atmiņā kāds kuriozs. "Savulaik bija tāds mākslas zinātnieks Jānis Pujats. Viņš bija unikāla personība ar tādu kapitālistu piesitienu padomju laikā un iesaistīts dažādās afērās. Ir mākslas zinātnieks Jānis Pujats un kardināls Jānis Pujats. Pēc būtības, ģīmja un uzbūves viņi ir kā brāļi, kā dvīņu brāļi. Atšķirība tikai tāda, ka viens bija apaļīgs, bet kardināls — tievs. Viņi ir cēlušies no vienas Pujatu sādžas, tiesa gan, kardināla brāļi, arī priesteri ir pavisam citas uzbūves. Mākslas zinātnieks Jānis Pujats man bija labs "čoms", un reiz viņš man teica, ka viņam ir brālēns mācītājs. Toreiz viņš vēl nebija kardināls. Nu labi, labi brālēns, līdzīgi esat. Pēc tam ciemos bija iebraucis kardināls Pujats. Prasu, vai ir kāda radniecība ar mākslas zinātnieku, bet viņš man saka, ka nekādas. Nu tā jau gadās," smejas Rancāns.

Un kā ar jauniem darbiem? "Kādreiz man patika gan tēlniecības, gan amatniecības darbi, tagad vairs nepatīk. Tikai nepieciešamības gadījumā kaut ko uztaisu. Arī pasūtījuma darbus man vairs negribas. Atsakos no darbiem, kuri man pašam nepatīk. Bija te atbraukuši kaut kādi biezie, kas Rīgas tuvumā grib taisīt krogu. Viņiem vajag, lai uztaisu kokā laupītāju bandu, pirātus vai ko tamlīdzīgu. Parunājām, parunājām, iedeva man savas koordinātes, bet es nepiezvanīju. Ko tad es tos laupītājus taisīšu?" aizdomājas koktēlnieks. "Kaut ko jau kādreiz uztaisu. Šovasar gan nav sanācis. Visu laiku veltīju būvdarbiem. Jāgaida būs ziema. Šad tad kopā ar skolniekiem strādāju. Tam ir savs labums. Viņi var redzēt, ko un kā es daru."

Cauru gadu ciemiņi

Neatņemama Rancānu mājas sastāvdaļa ir ciemiņi. Lūcija Rancāne stāsta, ka pie sevis uzņēmuši jau visu diplomātisko korpusu. Brauc arī citi. Taujāti, pie kā tad vairāk brauc — uz skolu vai ciemos pie pašiem, Lūcija iesmejas: "Gan tā, gan tā. Mēs taču vairs neesam atdalāmi no skolas. Tur jau tā lieta." Lūcija smejas: nav tāda štata vietas, kas uzņemtu viesus un visu parādītu. Dažreiz viesu uzņemšanu uztic skolotājai — savai vietniecei. Lūcija smaida: bet tomēr viesi jau vēlas satikt mūs. Makašānos ir viesojies pat Eiroparlamenta prezidents Pats Kokss, kurš pēcāk uzaicināja skolēnus uz Eiroparlamenta sēdi. "Viņam iepatikās tas, ko mēs darām, bet mēs vienkārši strādājam. Mums te nesen bija akreditācija. Iedeva tik labu novērtējumu, ka pat neērti palika. Pēc tam brauca skatīties, kas tā par skolu, kurai tik labs novērtējums. Daudz ko var izdarīt, ja strādā," norāda Lūcija.

Rancānu meita, gleznotāja Gundega Rancāne, skaidro, ka Makašāni ir ideāla vieta gleznošanai. Vienīgais, grūti atrast laiku... "Visu vasaru pie mums brauca ciemiņi. Mums ir daudz draugu. Rudenī sākas skola, turklāt dienas kļūst īsākas. Tagad uzstāju, lai man uzliek prožektoru, lai varu gleznot arī vakaros, jo tieši tad man parādās aktivitāte. Draugi jau man saka, ka man te ir labi. Taču pie mums vai katru dienu ir ciemiņi, un dažreiz es nedēļām neesmu gleznojusi," nopūšas māksliniece. "Esmu ļoti sabiedrisks cilvēks, un, no vienas puses, tas ir ļoti patīkami. Taču ir cilvēki, kas brauc grupās vai atbrauc nepieteikušies, kad esmu saplēstās biksēs, izsmērētu seju... Taču esmu beigusi par to saspringt. Vienīgais, mani uztrauc, ka patiešām nedēļām nepaceļu otu. Tad es kļūstu stresaina.

    Uz augšu