Dzejnieks un atdzejotājs Pēters Brūveris ir viens no spilgtākajiem 20.–21. gadsimta mijas autoriem. P. Brūvera dzeja ir vienlaikus vienkārša un sarežģīta, klasiska un novatoriska. Autoram piemīt oriģināls priekšstats par latviešu valodas ortogrāfiju. Ik dzejolis pārsteidz ar leksikas muzikalitāti un krāšņumu. P. Brūveris savā dzejas mākslā iedzīvina sen aizmirstus vārdus, padara tos mūsdienīgus, saprotamus un izjūtamus. Autors ir noskaņu dzejas meistars – līdzjūtīga ironija savijas ar aizejošā un nesniedzamā smeldzi, patiesa iesmiešanās sastopas ar vīpsnu par neīstām raudām. Dzejnieks caur savas apziņas, pieredzes un nojausmas stiklu lūkojas mūsu pasaulē, mūsu laikā – daiļā un riebīgā, smalkā un raupjā, jocīgā un skumjā, kurā vienlaikus dzied putniņi zarā, bet kaķītis vēro, un, nemanot un neapjēdzot,

ka pirmais sniegs ir žēlastība ko tu neesi pelnījis, mūsdienu brālis neandertālietis datora lodziņā boķēbr> kur mazi krāsaini kromanjoniešibr> šaujbr> no mirdzošiem stroķiem, bet tik un tā vienmēr būs kāds, kurā mājos nebeidzamas un nepiepildāmas ilgas – dzīvot tābr> lai ik novakars svinams.

Aiz stikla ir P. Brūvera devītais krājums pieaugušajiem, bet dzejnieks raksta arī bērnu dzejoļus, libretus un dziesmu tekstus teātra izrādēm. Regulāri publicējis atdzejojumus un tulkojumus no lietuviešu un tjurku grupas valodām. P. Brūvera dzeja izdota lietuviešu, krievu, zviedru, angļu un citu Eiropas tautu valodās.

Dzejnieks saņēmis Klāva Elsberga literāro prēmiju (1987), Preses nama balvu literatūrā (2000 un 2001), Dzejas dienu balvu (2001 un 2005) un Baltijas asamblejas balvu literatūrā (2004).