Ļauj ieskatīties asiņainā vēsturē

Pagājušajā gadsimtā Latvijas iedzīvotāji pieredzēja daudz traģisku notikumu. Valsts svētku laikā, kuros atminamies Latvijas izveidi, portāla TVNET pārstāvji kopā ar Rīgas centra Humanitārās vidusskolas 5.klases skolēniem devās uz Okupācijas muzeju, kurā var gūt ieskatu par asiņainākajām lapaspusēm mūsu vēsturē.

Sākot nodarbību, muzeja Izglītības programmas vēsturniece Danute Dūra rāda bērniem dažādas Eiropas kartes un aicina tajā saskatīt Latviju. Viņa bērniem saprotamā veidā cenšas izskaidrot okupācijas nozīmi.

Pēc brīža skolēni sadalās trīs mazākās grupiņās un katra no tām dodas sīkāk iepazīt kādu ekspozīcijas daļu, kas vēsta par konkrētu posmu Latvijas vēsturē. Portāla komanda dodas līdzi jauniešu grupiņai, kurai vēsturniece stāsta par Latviju padomju laikā.

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Ieraudzījis sarkano kaklautu un dzirdot pieminam pionieru vārdu, kāds puisis jautā, kas tas ir.

Kāds skolēns izmet, ka pionieris ir cilvēks, kurš nes tumbas.

Nodarbības vadītāja stāsta gan par bērnu iespējām padomju laikos, gan negatīvajiem aspektiem. Viņa runā arī par tā laika izsūtīto grūto smagajiem dzīves apstākļiem un grūto bērnību.

Kartupeļu maisu kleitas

Lai raksturotu izsūtīto nabadzību, Dūra pieved puišus pie divām meiteņu kleitām. Tās bijušas mugurā divām meitenītēm, kuras vienas pašas bez vecākiem mēnesi brauca vilcienā no Sibīrijas uz Latviju. Kaut arī dzīvoja lielā nabadzībā, meiteņu māmiņa bija ļoti centusies un uzšuvusi viņām kleitas. Puiši domā, ka tās ir no lina auduma, taču nodarbības vadītāja precizē, ka tās darinātas no... kartupeļu maisiem.

Vienai meitenītei galvā bijis arī lakatiņš, taču otrai nācies iztikt bez galvassegas, jo tam māmiņai pietrūcis auduma...

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Tievi, izmocīti bērni

Pēc ceļojumā pavadītiem tūkstošiem kilometru bērni dažkārt bijuši tik vāji un nomocīti, ka radinieki Latvijā viņus pat nav pazinuši. Turklāt dzimtenē bērnus gaidījuši jauni pārbaudījumi – viņu vecāki bieži palika Sibīrijā, jo viņiem neļāva pamest izsūtījumu, un tādēļ nepilngadīgajiem nācās Latvijā cīnīties pašiem.

Skolēni ar interesi klausās vēsturnieces stāstījumā par padomju laika represijām pret cilvēkiem un viņu brīvības ierobežošanu. Kāds vērīgāks puisis ekspozīcijā pamana medikamentu iepakojumu.

Skolēniem uzreiz rodas jautājums par narkotikām tajā laikā.

Dūre paskaidro, ka tās ir zāles, ar kurām piespiedu kārtā zāļoja tos latviešus, kuri pretojās padomju varai. Piemēram, tos, kas lika svecītes pie pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa, pēc tam arestēja, pratināja un citādi negatīvi iespaidoja viņu dzīvi.

Iepazīst baraku dzīvi

Savukārt cita grupiņa skolēnu nedaudz tālāk iepazīst barakā dzīvojošo izsūtīto latviešu dzīvi. Dažos kvadrātmetros divos stāvos izvietotas ne tikai vīriešu guļvietas, bet arī krāsniņa, galds un soli. Turpat stūrī nolikta arī metāla muca, kurā smagu darbu darošajiem vīriem visu pārējo klātbūtnē vajadzēja kārtot dabiskās vajadzības.

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Gide Elīna Zandersone arī rāda uz baraku dēļiem, kur izsūtītie pavadījuši nakti.

Katram cilvēkam gulēšanai bija atvēlēti trīs šauri koka dēlīši.

Tā ir tik šaura guļvieta, ka gulēt tur varēja tikai uz sāniem. Uz muguras pagulēt šādā šaurībā nav bijis iespējams.

Jauniešiem atļauj arī pašiem izmēģināt baraku guļvietas. Kad tajās apguļas vairākas tievas piektās klases skolnieces, redzams, ka pat viņas nevarētu šādā šaurībā izgulēties. Tādēļ grūti aptvert, kā uz trim dēlīšiem vairākus gadus ik nakti pavadījuši darba spējīgi vīrieši...

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Muzeja pārstāve skaidro, ka šādās barakās izsūtījumā dzīvojuši vīrieši, bet sievietes un bērni tikuši vesti uz citu vietu. Zaudējot apgādniekus, viņiem nācies smagi cīnīties par izdzīvošanu. Dažkārt vietējie iedzīvotāji palīdzējuši, taču bieži vien arī turējušies pie varas iedvestās pārliecības, ka atvestie cilvēki ir slikti.

Muzejs – sava veida piemiņas vieta

Gide stāsta, ka uz muzeju barakas skatīties nāk ne tikai skolēni un jauni cilvēki, bet arī vecāka gadu gājuma ļaudis, kas paši savām acīm skatījuši un uz savas miesas piedzīvojuši Sibīrijas skarbos apstākļus. Arī TVNET viesošanās laikā pa Okupācijas muzeju pastaigājas vairāki pāri cilvēku sirmiem matiem.

Dūre atklāj, ka dažkārt šie vecie ļaudis uz muzeju un tajā izveidotajām barakām nāk kā uz piemiņas vietu, jo Latvijā trūkst vienas represēto piemiņas vietas. Nereti barakās parādās arī ziedi.

Visretāk uz Okupācijas muzeju nākot cilvēki vecumā no 30 līdz 50 gadiem.

FOTO: Felicija Vērzemniece/TVNET

Demokrātija jaucas ar deportāciju

Nodarbības noslēgumā skolēni grupiņās iepazīstina pārējos klasesbiedrus ar stundas laikā tapušajiem zīmējumiem no ekspozīcijas. Jaunieši izvēlējušies attēlot un citiem pastāstīt gan par laivām, ar kurām latvieši bēga no vajātājiem, gan trūcīgo latviešu apģērbu, gan zvērīgām liecībām par asiņainajiem notikumiem...

Meitenes uzzīmējušas bizes, kuras tais laikos nogrieza, lai netraucētu darbā.

Lai gan brīžiem jaunajiem cilvēkiem sajūk vēsturiskie jēdzieni, tomēr viņi cenšas – caur sarunām, smiekliem un grūstīšanos tapusi bērnu zīmējumu rinda, kas attēlo svarīgākos mūsu vēstures notikumus.

Vēsturniece vēl aicina jauniešus aizdomāties par Latvijas brīvības vajadzību. Pēc šādām nodarbībām vairums skolēnu atzīstot, ka valsts brīvība ir nepieciešama.

Skolēni: Latvijai vajadzīga brīvība

Piedāvājam ieskatu 5.klases skolēnu rakstītajā, kāpēc Latvijai vajadzīga brīvība:

- Lai nebūtu nekādu ciešanu;

- Tāpēc, ka cilvēki mirst;

- Tāpēc, ka Latvija ir pati labākā;

- Brīvība ir vajadzīga, jo citādi cilvēkiem dara pāri un viņi nomirst;

- Latvieši varēja izmirt;

- Ir svarīgi būt brīviem, jo tikmēr, kamēr būsim brīvi, varēsim svinēt savus svētkus, domāt, ko gribam, un dzīvot, kā gribam.

Šādu skolēnu rakstītu teikumu līmlapiņas sagūla uz Okupācijas muzeja sienas, liekot arī mums, pieaugušajiem, aizdomāties, ko mēs minūtes laikā teiktu par Latvijas brīvību...

Uz augšu