Ojārs Rubenis pieņem izaicinājumu (7)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pēc divām dienām klāt 1. septembris – Ojāra Rubeņa paša noteiktais datums, līdz kuram viņš bija nolēmis izšķirties par Nacionālā teātra direktora amata oficiālā līguma parakstīšanu ar Kultūras ministriju. Nupat sarunā ar "LA" viņš sacīja: "Jā, es mēģināšu pacīnīties."

Pavasarī sacījāt, ka vēlaties palūkoties, kas tajā lācītī iekšā. Atklājies tukšums bija tik skaļš, ka to saklausīja un teātrim naudu atvēlēja Kultūras ministrija un valdība. Vēl tikai deputātiem galavārds Saeimā rudenī. Vai jūtaties bagāts un laimīgs?

Ha! Es gribētu, lai cilvēki saprot vienu: Nacionālais teātris nav ieguvis papildu dotāciju vienkārši tāpēc, ka tagad ir parādījies Rubenis un izsitis lielāku naudu lielākām algām. Šobrīd neviens aktieris, neviens režisors lielākas algas nesaņem. Esmu spiests pat knapināties. Aktiera alga ir 270 lati pirms nodokļu nomaksas. Tas ir par darbu mēģinājumos un noteiktu izrāžu skaitu. Pēc tam rēķina punktus pēc principa – titulloma, galvenā loma, otrā plāna loma, statists. Vienam no mūsu zvaigznēm iepriekšējā sezonā bija mēnesis, kad viņš uz skatuves spēlēja 28 vakarus. Vakarā izrāde, no rīta mēģinājums, un par šo nenormālo psiholoģisko slodzi – nedaudz vairāk par 500 latiem uz papīra.

Bet ne par to runa. Ar piešķirto dotāciju mēs aizlāpām parādu caurumus, kas radušies līdz ar piebūvi, uzturot divreiz lielāku ēku. Es jau varu apskraidīt n–tos sponsorus un meklēt naudu izrādēm, taču nevaru lūgt – samaksājiet par Nacionālā teātra apkuri vai salvetēm… Varu pateikt paldies Jānim Zuzānam no firmas "Alfor" par atbalstu "Draudzes bazāram": pateicoties viņa mecenātismam, varam uzsākt sezonu. Viņš pats ar savu atbalstu nemaz negrib lielīties. Bet tā nu ir, ka sliktie "spēļu elles" saimnieki ir gatavi dot Latvijas kultūrai.

Ja atsevišķi kritiķi pārmet viesrežisoru neuzaicināšanu, tad man jāatgādina, ka bez 10 tūkstošiem dolāru viesrežisors no citas valsts nebrauks. Tagad mēs, piemēram, uz "Spītnieces savaldīšanu", ko Gaļina Poļiščuka iestudēs decembrī, esam uzaicinājuši labu Maskavas scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Harikovu. Man nācās pielikt milzīgas pūles, lai viņu piezemētu apmēram pie mūsējo honorāru augšējiem griestiem: saprotiet, lūdzu, mēs vairāk maksāt nevaram, bet ļoti vēlamies teātrī un izrādē jaunu dvesmu…

Atgriežoties pie dotācijām un ielūkojoties papīros, var pamanīt savdabīgas sakritības. No 2003. līdz 2005. gadam, kad kultūras ministre bija Ingūna Rībena no "Jaunā laika", Jaunajam Rīgas teātrim dotācija palielinājās par 100 tūkstošiem latu, bet Nacionālajam teātrim samazinājās par 45 tūkstošiem.

Es vēl saprastu, ja paliktu iepriekšējā līmenī, bet, ja samazina, tas gan liekas dīvaini un jocīgi… Varbūt katram ministram vai katrai valdībai ir savi mīļākie. Taču man nav problēmu ar skaudību vai nenovīdību. Priecājos, ka Jaunajam Rīgas teātrim pielika dotāciju un viņiem ir labas izrādes. Bet nedomāju, ka ir pareizi mēģināt diezgan parupjā veidā pazemot savus kolēģus.

Zināmā mērā tā ir necieņa arī pret Nacionālā teātra vēsturi, pret teātri, kurā spēlējušas tādas izcilas personības kā Anta Klints, Žanis Katlaps un vēl daudzi, kādus citi teātri nekad mūžā uz savas skatuves nav pieredzējuši.

Katram teātrim varbūt ir kāds posmiņš, kad vajadzīgs atbalsts. Savulaik Opera bija kritiskā situācijā, nevienam nav noslēpums, milzīgos parādos. Operu atjaunoja, dotēja, dotē un dotē, un visu laiku tā ir parādos. Bet cepuri nost Andreja Žagara un viņa kolektīva priekšā par starptautiskajā arēnā izdarīto. Es šo valsts atbalstu Operai galīgi neapstrīdu, jo tā ir mūsu starptautiskā māksla. Dailes teātri atjauno tagad, pateicoties NATO. Super! Dod Dievs Aivaram Līnim izvairīties no mūsu rekonstrukcijas laikā pieļautajām kļūmēm. Viņš celtniekiem pielicis klāt savus cilvēkus. Malacis. Mūsu teātrī daudzas lietas risināja neveiksmīgi – nav uztaisīta normāla Mazā zāle: tajā nav reāla spēles laukuma.

Būsim godīgi, teātri cīnās par naudu. Tāpat kā visi citi teātri, arī es cīnīšos par nākamā gada dotāciju, lai pēc pusotra gada nenokļūtu līdzīgā situācijā. Bet, domāju, nedrīkst pārkāpt zināmas ētikas normas. Kritiķiem, protams, ir absolūtas tiesības kritizēt, tā ir viņu profesija. Bet nav nekādu tiesību jau iepriekš pateikt māksliniekam par vēl tikai izlolotu ieceri: tev nekas nesanāks…

Turklāt fakti mēdz būt pretēji kritiķu novērtējumam. Nezin kādēļ kritiķu apšaubītais režisors Edmunds Freibergs ar viņa veidotajiem koncertiem, žurku vai līdz ar zemi nolīdzināto Minhauzenu "tam nemīlētajam Nacionālajam teātrim", izrādās, ienesis visvairāk naudas. Viņš arī varbūt gribētu Mazajā zālē pusgadu veidot vienu izrādi festivālam, taču kādam jādomā arī par tautas izrādēm un galu galā par teātra izdzīvošanu.

Starp citu, pēdējā laikā neesmu lasījis neviena kritiķa viedokli par to, kādam, pēc viņa domām, būtu jāizskatās Nacionālā teātra repertuāram, lai tas atbilstu nacionālā vārdam. Vai arī – kāds repertuārs atbilstu Dailes vai Jaunā Rīgas teātra nosaukumam. Tāpat man šķiet, ka arī tas ābolīšu vērtējums māksliniekiem ir diezgan aizskarošs. Labāk būtu, ja presē parādītos izvērtējoši raksti ar pierādījumiem un pamatojumiem. Šie ābolīši ir bīstama tendence arī tādēļ, ka lasītājam ar to palīdzību bieži vien var pateikt: neej uz šo izrādi. Un tas nav godīgi. Skatītājiem tāpat kā kritiķiem ir dažādas gaumes. Turklāt kritiķi, noskatījušies simtiem, pat tūkstošiem izrāžu, spriež kā gardēži, kam, sūkājot garneles pie avokado, vēl mutē austeru garša… Nebūt nenoliedzu eksperimentus, meklējumus, spēli spēles dēļ un visu ar to saistīto burvību uz skatuves. Bet ir ļoti daudz skatītāju, kuri alkst teātrī redzēt bez īpašiem samezglojumiem uztveramu tautisku romantiku, emocijas un kaisli. Kad pirms vairākiem gadiem Nacionālā televīzijas un radio padome akceptēja to, ka Latvijas televīzijā vajag rādīt "Jauno vilni" Jūrmalā, mani un Latvijas televīziju nogānīja pēdējiem vārdiem: kaut kādi krievu konkursi, tas ir ļoti slikti, ko tur vispār meklē Pauls… Tagad tie paši laikraksti "Jauno vilni" atspoguļo pirmajās lappusēs. Protams, pagānās arī, bet vienalga apiet nevar. Patiesībā mums Paulam vajadzētu apzeltīt kājas, jo viņš, ar "Jauno vilni" četriem miljoniem vienā vakarā parādot Latviju, integrācijā izdara daudz vairāk nekā dažādas ministrijas un institūti kopā.

Pajautāsim sev: kāpēc vēl arvien cilvēki rīko kāzas tautiskā stilā? Vieni precas uz jahtas, bet citi joprojām lauku sētā ar visu mičošanu un līgavas zagšanu. Bet teātris kopumā, manuprāt, ir viena no tām mākslām, kam, it sevišķi Nacionālajam teātrim, jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi.

Tomēr, atklājot sezonu, jūs pats sacījāt, ka problēma ir aizpildīt Lielo zāli, kura tieši domāta vairākumam skatītāju. Tajā pašā laikā uz tādu izrādi kā, piemēram, "Mehāniskais apelsīns" Mazajā zālē biļetes izpirktas mēnešiem uz priekšu. Un šī izrāde nebūt nav ne tik intīma, ne klusa, lai to nevarētu uztvert arī Lielās zāles pēdējās rindās. Tad kāpēc tā nevar būt uz Lielās skatuves? Tā ir tehnoloģiska vai tomēr psiholoģiska problēma? Iespējams, ka vairāk psiholoģiska. Kad noskatījāmies Edmunda Freiberga "Ivanovu" Mazajā zālē, pēc pirmizrādes daudzi bilda: kāpēc tā nav uz lielās skatuves? Bet Edmunds Freibergs atteica – nē, tur nebūšot vairs tas. Iespējams, režisori paši nedaudz baidās no Lielās zāles, varbūt iet nedaudz vieglāko ceļu – Mazajā daudz ko var panāk tieši ar aktiera tuvplānu. Bet visai Eiropai patlaban ir kopēja tendence – nevis uz izklaidi, bet prātu un sirdi vērstus uzvedumus vairāk rāda mazajās zālēs. Lielās zāles aizpilda ar mūzikliem, tautas izrādēm, koncertiem. Neko sliktu tur nesaskatu, tikai kvalitātes latiņu nedrīkst nolaist līdz balagāna vai nekulturalitātes robežai.

Problēma ir tā, ka Lielajā zālē vispār ļoti grūti izveidot izrādes gardēžiem. Mums šogad būs vairāki šādi mēģinājumi, un ceru, ka tie izdosies. Esmu brīnījies, kā savulaik, piemēram, tādas ģeniālas izrādes kā "Santa Krusa", "Jaunības putns ar saldo balsi" vai "Ilgu tramvajs" spēja piepildīt Lielo zāli mēnešiem un gadiem. Protams, bija cits laiks un citas prasības. Teātris bija kā meka.

Bet varbūt režisori nav pamanījuši, ka nupat laiks atkal ir cits?

Varbūt. Starp citu, savulaik bija liels aktiera kults, kas tagad nešaubīgi mazinājies. Vēl nezinu, kā šo lietu risināt, bet man šķiet problēma arī tajā apstāklī, ka teātri nekultivē zvaigžņu sistēmu. Atceros, divdesmigadnieks būdams, skrēju uz teātri ne vien izrādes dēļ, bet paskatīties, kā vienā un tajā pašā uzvedumā spēlē Velta Līne vai Elza Radziņa. Man gribējās redzēt abas, jo abas bija zvaigznes. Tagad daudz vairāk veido kolektīvās izrādes un neizceļ vienu spilgtu mākslinieku. Bet tā ir mana subjektīvā izjūta, un es neteikšu, ka tā ir stratēģiskā lieta, par ko jācīnās.

Lai vai kā, viss mūsu nākamās sezonas repertuārs ir centrēts uz Lielo zāli. Mana pārliecība, ka Nacionālajam teātrim jākopj klasikas formas, un tas nenozīmē tikai latviešu autoru darbus. Vājas nacionālās dramaturģijas vietā daudz jēdzīgāk ir caur jebkuru pasaules vai latviešu klasiku runāt par šodien Latvijā sāpošo. Ja Oļģerts Kroders Valmierā un Indra Roga Rīgā – divi režisori pilnīgi vienā laikā, bet viens ar otru nesazinoties – iestudē Šekspīra "Karali Līru", tad laikam mūsu sabiedrībā un mūsu zemē patlaban notiek kaut kas tāds, kas diktē nepieciešamību tieši pēc šā autora šīs lugas. Ģimene, mīlestība, nodevība – ir būtiski caur klasiku uzrunāt šodienīgi, vai tas būtu Rainis, Alunāns vai Šekspīrs. Cik atsaucīgi Dānijā uzņēma Gaļinas Poļiščukas iestudēto "Pūt, vējiņi!". Dāņi uz to neskatījās kā uz senu notikumu, bet uz mūsdienīgu stāstu par triju sieviešu cīņu viena vīrieša dēļ. Un ļoti labi saprata notiekošo. Arī es pats, skatoties izrādi otro vai trešo reizi, iznāku no tās ar pilnīgu jaunatklāsmi. Visos laikmetos problēmas bijušas līdzīgas. Un – ja Indrai Rogai to izdosies pateikt caur "Karali Līru", ja Gaļinai Poļiščukai caur "Spītnieces savaldīšanu" – tas būs lieliski. Bet neviena šāda klasiska izrāde uz lielās skatuves, nemaz nerunājot par Mazo zāli, nav iedomājama bez dotācijām un atbalsta. Ienākumi vienkārši nesedz izdevumus.

Bet varbūt teātris baidās laisties brīvajā tirgū un prasīt tādu biļetes cenu, lai izrādes atmaksātos?

Desmit lati par biļeti uz izrādi, kā maksā "Pūt, vējiņi!" vai Jaunā Rīgas teātra iestudējumu apmeklējums Latvijas iedzīvotājam kopumā ir ļoti augsta cena. Turklāt mazās zāles lielākoties apmeklē rīdzinieki. Bet lauciniekiem vēl jārēķinās ar ceļa izdevumiem. Vai gribam, lai teātris paliek tikai bagātniekiem pieejama izprieca? Runa nav tikai par Nacionālo teātri, būsim atklāti: valsts kultūrpolitikai jāsaprot – ja gribam ne tikai biezajiem, bet tautai pieejamu teātri, tad principā valstij tas krietni jādotē. Apmēram 70 procenti no teātra kopējiem izdevumiem jābūt valsts dotācijai, atlikušie 30 tam jānopelna pašam. Absolūtie skaitļi katram teātrim būs citi. Nacionālajam teātrim ik gadu dotācijā vajag summu, kas ir tuvu miljonam. Paši mēs varētu nopelnīt vairāk nekā pusmiljonu, ko pērn arī izdarījām. Tas nav maz, un šādā situācijā apmēram 300 tūkstoši paliktu jaunām izrādēm.

Taču esmu dzirdējusi arī pašus aktierus sakām – ir vakari, kad teātris tukšs.

Nav vairs tā. Ja kādu vakaru nav izrādes, tad teātrī notiek mēģinājums. Pat pirmdienās, kas agrāk bija brīvdienas, tagad strādāsim. Nākamajā sezonā mums vispār nebūs brīvdienu. Nupat gan, tiesa, vajadzēja noņemt vienu izrādi, jo telpas izīrējam. Teikšu atklāti: es jau, protams, varu palaist teātri kā Rīgas domes izīrējamu objektu pasākumiem, lielām jubilejām biznesa magnātiem kā Operā… Un tad četrus vakarus nedēļā spēlējam, bet nedēļas nogalē ar telpu īri pelnām. Bet vai šāds risinājums atbilstu mūsu valsts kultūrpolitikai? Laikam taču ne.

Es zinu, ko varu, ko nevaru un ko es vēlētos izdarīt. Visupirmais, ko vēlētos panākt, – lai Nacionālajā teātrī atgriežas šā vārda cienīgs gars un lai cilvēki tajā var radoši strādāt un komfortabli justies. Lai skatītāji vēlas šurp nākt. Un par to pacīnīties es mēģināšu.

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu