Pēdējās dienās atkal uzvirmojušas runas par lata iespējamo devalvāciju, turklāt sabiedrība ir neapskaužamā situācijā. No vienas puses, premjera mierinājumus vairums pašsaprotami uztver ar skepsi, jo ko gan citu kā devalvācijas iespējas noliegumu no Dombrovska var sagaidīt.
Neteiks taču valdības vadītājs: jā, ziniet, vispār mēs šādu iespēju izskatām. Šādas lietas netiek, kā saka, anonsētas. No otras puses, sajūta, ka mūsu ekonomiskajā politikā ārkārtīgi daudz nosaka ārvalstu spēlētāji (aizdevēji, bankas), mudina cilvēkus domāt: ja jau tie ārzemnieki tik aktīvi par lata devalvāciju spriež, tad jau nekur mēs neliksimies.
Kā tad īsti ir? Pirmkārt, vajadzētu precizēt, ka vairums ārvalstu ekspertu, kuri pieļauj lata devalvāciju, šādu viedokli uztur nevis tāpēc, ka netic Latvijas Bankas spējai latu “noturēt”, bet tāpēc, ka uzskata devalvāciju par noderīgu kā instrumentu. Respektīvi, runa ir ne tik daudz par “var – nevar” saglabāt lata kursu stabilu, cik par to, kā pašai Latvijai būtu izdevīgāk.
Otrkārt, devalvācijas lietderīguma aizstāvji ir it kā aizmirsuši nesenās pagātnes mācības. Proti, tiek apgalvots, ka kursa “palaišanas” gadījumā lata vērtība vienkārši nosvārstīsies un iegūs objektīvo līmeni. Kopš kura laika tirgus ir iemācījies uzvesties racionāli? Vēl joprojām skan vaimanas par bara instinktu, par to, kā investori svaidās no nepamatota optimisma nepamatotā pesimismā utt. Tomēr Latvijas gadījumā nez kāpēc tiek pieņemts, ka tirgus spēlētāji uzvedīsies aukstasinīgi un adekvāti, nevis sāks latu “šūpot” ar īslaicīgām spekulācijām, kuru pamatā būs kaut kādas politiskas baumas vai vienkārši lielo spēlētāju savtīgas intereses. Tā mēs nekādu lata objektīvo vērtību neiegūsim.
Treškārt, Latvijas ekonomika šobrīd ir pārāk vāja, lai mēs varētu atļauties šādus eksperimentus. Jā, ir ekonomikas, kas ar savas valūtas kursu manipulē pietiekami veiksmīgi. Piemēram, šā gada februārī Kazahstāna samazināja tenges vērtību par 18% un šobrīd uztur tās kursu 145 – 155 tengu pret 1 USD līmenī. Tomēr viena lieta ir tāds spēcīgs izejvielu eksportētājs kā Kazahstāna, kurai piedevām raksturīga autoritāra varas vertikāle, pavisam cita – novājināta Latvija. Protams, valstij, kuras, simboliski izsakoties, apcirkņi ir pilni un kura saviem pilsoņiem un uzņēmējiem var uzlikt dažādus ierobežojumus, ekonomiskās lietderības vārdā veikt kontrolētu devalvāciju ir vieglāk. (P.S. Kā pēc radio ētera mani informēja kāds klausītājs, Kazahstānā pēc devalvācijas palielinātas algas valsts sektorā strādājošajiem, kas Latvijas gadījumā diez vai būs iespējams.)
Ceturtkārt, padarīt savu valūtu vieglāk ievainojamu nav prātīgi laikā, kad valsts var pieņemt lēmumus, kas nepatīk ārvalstu finanšu institūcijām. Šomēnes Brazīlija spēra vairākus ārvalstu finanšu spēlētājiem nepatīkamus soļus un sekoja uzbrukumi reālam. Iedomāsimies, kā ar uzbrukumiem “brīvajā peldējumā” palaistajam latam mūs mēģinās sodīt mūsu dārgie kaimiņi, ja valdība iedomāsies kaut kā aizskart viņu intereses saistībā ar hipotekārajiem kredītiem, uzņēmumu privatizāciju utt.
Piektkārt, devalvēt valūtu vienlaikus ar t.s. iekšējo devalvāciju (cilvēku ienākumu samazināšana) ir vienkārši sadisms.
Rezumējot: protams, labi, ka lata kurss vairs nav tabu tēma, par ko sauc uz “pārrunām”, tādēļ mums ir iespēja šo jautājumu mierīgi izdiskutēt. Un man šķiet, ka vajadzētu pagaidīt vismaz pusgadu, lai saprastu, kas notiek ar eksporta tirgiem (nav vērts devalvējot it kā palīdzēt mūsu eksportētājiem, ja viņu noieta tirgi vēl ir “sasaluši”), kas notiek ar ASV dolāru (importēto energoresursu cenas), kā uzvedas jaunā Eiropas Komisija utt.
Vairāk ŠEIT
