Izrāde Kaligula ir arī atraktīvs šovs, kurā līdz pat griestiem šaujas īstas liesmu mēles, cilvēki virpuļo biseksuālās grupveida orģijās vai, teiksim, izpilda populārus skaņdarbus — no Bellīni Normas kavatīnes līdz pat senajam, labajam Uzsniga sniedziņš balts. Viens no titullomas atveidotājiem aktieris Ģirts Ķesteris par Kaligulu saka tā: "Kaligula ir traģisks varonis. Dzīves un nāves mākslinieks. Viņš gribēja mainīt pasauli un apjēdza, ka to neiespēj. Viņš varbūt bija pēdējais romantiķis impērijā, kas saprata — Roma ir nolemta bojāejai. Impērijas laiks, cēzaru laiks ir ierobežots. Mīla, māksla, reliģija apreibina, bet nesniedz patvērumu. Jo cilvēks ir lemts iznīcībai."

Atriebīgais bērns

Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars—Kaligula ir dzimis 12. gadā. Viņš bija Jūliju—Klaudiju dzimtas atvase. Tēvs — karavadonis Germānius. Māte — Agripīna. Skeptiskajā, pagrimušajā Romas sabiedrībā šis pāris izcēlās ar tikumību un drosmi. Kopš bērnības Gajs auga galvenokārt militārajās nometnēs, jo māte vienmēr pavadīja tēvu. Lai iegūtu popularitāti leģionāru vidū, vecāki dēlu ģērba speciāli šūdinātās karavīru drēbēs un apavos. Leģionāri zēnu iemīļoja tik ļoti, ka iesauca par Kaligulu ("Zābaciņš"). Ar šo iesauku viņš arī iegājis vēsturē. Vairākums kareivju uzskatīja, ka puisēns nes viņiem laimi, ir viņu talismans. Arī Kaligula labi jutās karavīru vidē.

Šķiet, homoseksuālās tieksmes viņā pamodināja viens no audzinātājiem — leģiona virsnieks, vēlāk karavadonis un imperatora sardzes šefs Kasijs Hērejs. Likteņa ironija — vēlāk tieši Hērejs organizēja Kaligulas slepkavību un pašrocīgi viņu nodūra. Taču tas bija vēlāk. Pagaidām Hērejs puisēnu nēsāja uz saviem pleciem, mācīja cīnīties ar ieročiem utt. Viņu mīlas rotaļām vecāki nepievērsa uzmanību, jo homoseksuālisms un pedofilija tolaik bija pašsaprotami jēdzieni.

Diemžēl Kaligulas vecāki kļuva par politisko intrigu upuriem. Bāreni audzināja radinieki, un jau tad izpaudās Kaligulas impulsīvais raksturs. Reiz kāda radiniece viņu pieķēra mīlējamies ar māsīcu un norāja — par mācību kavēšanu, ne par mīlēšanos. Atriebīgais "tīnis" aizdedzināja māju un pats gandrīz nosmaka dūmos. Citi, neapstiprināti, nostāsti vēsta, ka Kaligula izspiegojis savus vecākus, piedalījies pret viņiem vērstajās intrigās, veicinājis to nāvi. Taču viņš ieguva labu izglītību, aizrāvās ar visiem kultūras žanriem. Savu mākslinieka dvēseli viņš apliecināja, rakstot dzeju, esejas, dejojot, spēlējot teātri, taču zēns aizrāvās arī ar sportu. Viņš nebija skaists, bet vīrišķīgs un seksuāli temperamentīgs. Rafinēts intelektuālis, dekadents un estēts, bet ar noslieci uz skaudru melno humoru un… depresijas lēkmēm. Pēdējās pārvarēt palīdzēja sekss, alkohols, narkotikas (impērijā īpaši iecienītas bija halucinogēnās sēnes), azarta spēles. Gluži mūsdienīga netikumu buķete!

Pūķis azotē

Kad Kaligulam bija 19 gadu, viņu pie sevis uz rezidenci Kapri salā izsauca radinieks — asiņainais imperators Tibērijs. Jauneklis bija laika kavētājs, galma āksts un… arī cēzara uzticības persona. Potenciālais troņmantnieks. Kā raksta hronists Svetonijs: "Kapri daudzi ar viltību vai pat spēku centās no Kaligulas izvilināt neapmierinātības pazīmes. Veltas pūles. Visas provokācijas bija neveiksmīgas. Viņš veiksmīgi izturēja visas Tibērija kaprīzes un izpildīja iegribas. Romā nebija labāka verga un sliktāka kunga." Kaligula aizrautīgi piedalījās visās Tibērija rīkotajās biseksuālajās orģijās. Vēl vairāk — Romā jauneklis bieži pārģērbās par prostitūtu un devās izpriecu meklējumos. Tā viņš iepazinās ar leģiona virsnieku Makronu. Savu mīlnieku Kaligula iekārtoja par Tibērija slepeno dienestu un sardzes šefu. Līdz ar to Tibērija liktenis bija izlemts. Pats cēzars drūmi pareģoja, ka Kaligulas personā aug briesmīgs pūķis, kas ar laiku liks pamatīgi trūkties visai impērijai. Kad Tibērijs saslima, Kaligula un Makrons viņu nosmacēja ar spilveniem. Tibērija sargu, kas pūlējās kavēt šo asinsdarbu, lika piesist krustā.

Šis laiks Romas vēsturē ir vesels jūklis radurakstu, adoptāciju, šķiršanos, jaunu precību, orģiju un slepkavību. Tā ir savā ziņā marionešu izrāde pieaugušajiem, kuras galvenais virzītājspēks ir asinis. Asinis visās šā vārda nozīmēs — gan radniecībā, gan noziegumā. Visi guļ ar visiem, pēc tam visi cits citu nogalina. Ja imperatora varu neiekaroja ar leģionu palīdzību, to ieguva ar intrigām un noindēšanām. Ar varu, viltu un zeltu Kaligula īstenoja galma apvērsumu un kļuva par cēzaru. Uzticamos palīgus un līdzgaitniekus viņš vēlāk iznīcināja.

Tēvzemes Tēvs

Turēts vienmēr Tibērija tuvumā, dzīvodams melu, izvirtības, izlikšanās un glaimu atmosfērā, vienmēr drebēdams par savu dzīvību, šis zēns bija zaudējis garīgo līdzsvaru, ja viņam tas vispār jebkad bija bijis. Kaligulas pirmie soļi cēzara gaitās bija ultraliberāli. Viņa runas bija pilnas patētisku frāžu un jaukas nākotnes solījumu. Tika izsludināta plaša amnestija, atlaisti spiegi (valdnieks organizēja savu slepeno dienestu), atcelta cenzūra. Senāts saņēma solījumus par stingru satversmes ievērošanu, godīgu valsts varas dalīšanu, finanšu disciplīnas ievērošanu. Kaligula sevi pazemīgi sauca par senāta dēlu, kam vajadzīgs tā atbalsts.

Netrūka pat lētticīgu jūsmotāju, kam šķita — tūlīt sāksies jauns zelta laikmets. Daži veci senatori pat apraudājās. Viņi lika Kaligulas manifestu iekalt zelta plāksnē un regulāri lasīt tautai. Cēzaram piešķīra goda nosaukumu — Tēvzemes Tēvs.

Kaligulas politika bija pretrunīga, īpaši pēc viņa pusgadu ilgās slimības — smadzeņu iekaisuma. Plašas tautas masas tika "iebarotas" ar maizi un izpriecām, nereti pat dāvanām, naudas balvām. Ārpolitika kopumā miermīlīga. Taču absolūto monarhiju Cēzars nostiprināja ar dzelzs dūri. Viņš nežēlīgi apspieda jebkuru opozīciju, vienlaikus izskauda (cik nu vien spēja) korupciju. Tā teikt, "žmiedza aristokrātus un oligarhus kā Putins". Par to tauta, protams, gavilēja. Lielā mērā tieši atbalsts ļāva cēzaram visai ilgi noturēties pie varas un īstenot teroru. Kā savā Pasaules vēsturē raksta Aleksandrs Grīns: "Romā valda lielākā nedrošība: neviens nevar būt drošs, ka rīt tam vēl piederēs viņa mantas, ka viņš pats vēl būs starp dzīvajiem. Sevišķi tas sakāms par t.s. labākās sabiedrības locekļiem. Uzvarētāji paliek par vieglprātīgajiem izšķērdētājiem un cenšas baudīt dzīvi, kamēr vēl citi nav nobīdījuši viņus pie malas, kamēr viņus nav ķēris sazvērnieka rokas vadīts asmens. Uzvarētie, zaudējuši cīņu, ar filozofisku mieru panes viņus piemeklējušo nelaimi vai arī ar paša roku ver sev vārtus uz citu pasauli, aiziedami pie tēviem ar nesatricināmu lepnumu un tikpat mierīgi kā ciemos pie laba drauga, kur viesi gaida dzīru galds.

Izveidojas homo novus, savāda tipa cilvēki, kas ar dzelzs enerģiju un nekautrēdamies līdzekļu izvēlē cenšas tikt uz augšu un nebaidās ne no kā, ja vien viņiem smaida izredzes iesprausties Romas vareno pulkā. Dzīves baudītāji pilniem malkiem paliek par Romas jaunatnes paraugu, izšķērdētāji gūst sev draugus tautas masās, rīkodami tai svētkus un izpriecas, kas vienā pašā vakarā aprij miljonus. Viņi to dara slavas alkas dēļ un arī tāpēc, ka izdevīgā brīdī šī popularitāte var tiem noderēt. Tie ir cilvēki, kas prot smiet par nāvi, baudīt dzīvi un lūko tikt uz augšu, mierīgi kāpdami pāri līķu kaudzēm."

Esmu Venēra

Jūliju Cēzaru pēc nāves iecēla dievu kārtā. Antonijs sevi sauca par Bakha iemiesojumu un vienlaikus gribēja kopā ar Kleopatru valdīt pār Ēģipti kā jaunais Ozīriss. Augusta galma dzejnieki daudzināja pirmā cēzara dievišķo izcelsmi. Kaligula pasludināja sevi par Jupiteru, kas ieradies uz Zemes cilvēka izskatā, lai valdītu un reizē aplaimotu cilvēci. Viņš sevi lika publiski pielūgt. Lišķu nestos upurus cēzars žēlīgi saņēma, zvilnēdams uz tempļa kāpnēm. Visbeidzot Kaligula sevi pasludināja par visu dievību iemiesojumu. Viņu pielūdza kā iemiesotu Hēraklu, Dionīsu, Marsu. Taču vislabprātāk cēzars sevi "prezentēja" kā mīlas dievi Venēru, t.i., regulāri pastaigājās un koncertēja (dziedāja, dejoja) plašai publikai Venēras veidolā — dārgos, krāšņos, efektīgos kostīmos, grimos, parūkās. Šķiet, tā viņš piepildīja savas transvestīta tieksmes. Visā impērijā cēzars dievu skulptūrām lika pagatavot jaunas galvas ar savas sejas vaibstiem. Kaligula arī "sarunājās" ar Mēnesi un stāstīja, ka guļ ar to. Savu mīļāko zirgu Incinatu cēzars iecēla par senatoru un konsulu. Incinatam uzcēla marmora stalli, kurā tas ēda no dārgakmeņiem rotātas siles. Visu Kaligulas plānu īstenošanu vēlāk pārtrauca tikai viņa paša nāve.

Intīmā dzīve — asinsgrēki

Kaligulas intīmā dzīve bija versmaina un nekad tā īsti nepiesātināma. Viņa nevainība zudusi Kasija Hēreja apskāvienos. Pēc tam viņa mīļākās bija vairākas paša māsas. Asinsgrēks bija stabila un neatņemama Kaligulas dzīves daļa jau kopš bērnības — līdz pat viņa valdīšanas pirmajiem gadiem. Pāris savu māsu cēzars atdeva saviem miesassargiem, vienlaikus iekasējot naudu par viņu sniegtajiem pakalpojumiem. Kad ienākumi apsīka, Līvillu un Agripīnu izsūtīja trimdā, kur viņas noindēja. Īpaša saikne Kaligulam bija ar daiļo Druzillu, ko pēc nāves iecēla par dievību.

Šķiet, imperatoru saistīja ne vien Druzillas seksapīls, bet arī intelekts, atraktīvais raksturs. Ik pa laikam viņu attiecībās dominēja patiesi slimīga abpusēja "atkarība". Imperators Druzillu pat apprecēja, taču ar laiku māsa/sieva viņam apnika. Druzilla tika atdota Kaligulas "soldafoniem" izpriecām. Pēc pāris mēnešiem viņas dzīvības avots saplosītajā miesā ar iedragāto psihi izsīka. Tika sarīkotas grandiozas bēres un izsludinātas valsts sēras.

Oficiāla favorīte bija Kaligulas mīluļa apsardzes šefa Makrona sieva Ennija Nevija. Pēc cēzara ieteikuma biseksuālā, rētainā Makrona karjera sākās jau Tibērija laikā. Ilgu laiku mīlas trīsstūrī visi bija apmierināti. Tomēr Ennijai bija izdevies no Kaligulas izvilināt rakstisku garantiju, ka viņa tiks apprecēta. Palaikam sieviete gan zaudēja piesardzību un precību solījumu publiski atgādināja. Reiz cēzara pacietības mērs bija pilns. Kādā naktī Kaligula pie Ennijas un Makrona ieradās ar savu īpašo uzdevumu bendi. "Killera" specializācija — cilvēku nogalināšana ar zobena cirtienu vai dunča dūrienu. Pēc kopīgas orģijas bende sakapāja Makronu. Enniju Kaligula nožņaudza ar kailām rokām, tā teikt, bez palīglīdzekļiem. Finālā valdnieka miesassargi sacirta bendi.

Vēstis par Kaligulas orģijām sasniedza vistālākos impērijas nostūrus. Tās izraisīja seksuālu iedvesumu un niknu nosodījumu. Sarūgtināta bija arī attāla cēzara radiniece — "tante" Antonija. Viņa valstī bija slavena ar savu tikumību un līdz pusmūžam saglabāto nevainību. Antonija ieradās Romā un audiencē publiski nolamāja radinieku ar necenzētiem izteicieniem. To nu viņai nevajadzēja darīt: Antoniju pēc cēzara pavēles grupveidā izvaroja miesassargi laukumā pie pils — pūļa acu priekšā. Pēc tam sievietei lika iedzert indi. No pils loga vērojot Antonijas bēru sārtu, Kaligula apcerīgi teica: "Lūk, tā izkūp šķīstība un korupcija." Jo jaunavība tantei netraucēja nodarboties ar kukuļu izspiešanu un citām mahinācijām — protams, Kaligulas vārdā. Cēzaram gan netika ne graša — visu pievāca "tante".

Arī savu seksuālo dzīvi valdnieks pārvērta par krāšņu, vērienīgu sadomazohistisku šovu. Sevišķi iecienīta bija ierašanās augstmaņu kāzās un abu jaunlaulāto izvarošana. Nereti Kaligula pēc vārdiem: "Kāds tev daiļš, balts kakliņš!" lika līgavai pārgriezt rīkli. Iecienīta bija arī jauno pāru sakropļošana.

Jo tālāk, jo trakāk. Kādi no neskaitāmajiem un nebeidzamajiem svētkiem, kas notika Kaligulas laikā, bija sarīkoti uz Tibras upes. Mielasts notika uz plosta, ko vilka ar kuģi. Ar zeltu un ziloņkaulu apdarinātajos kuģos airētāji bija samaitāti zēni — rūpīgi izkārtoti atkarībā no gadiem un seksuālajiem talantiem. Visur bija redzami eksotiski no vistālākajām zemēm atvesti zvēri un putni, pat jūras dzīvnieki — atgādāti no okeāna. Vīriešus un sievietes imperators bija pazeminājis līdz dzīvnieku stāvoklim, turpretī plēsīgie zvēri bija pacelti cilvēku cieņā. Upes krastos bija izvietotas priekamājas, pilnas dižciltīgu sieviešu. Daudzas no tām bija senatoru sievas un meitas, kas atradās cieši kopā ar kailām prostitūtām. Jo vairāk pār upi sabiezēja krēsla, jo spožāk iedegās gaismas apkārtējās mājās un dārzos un skaļāk skanēja dziesmas. Visus pārņēma seksuālu deju un netiklu kustību skurbums.

Kaligulas pilī pirtis bija apgādātas ar jūras ūdeni un sērūdeni. Tie plūda no pakāpiena uz pakāpienu pār mirdzošām mozaīkām. Pilnības ragos paslēpti strūklotāji izplatīja rožu un jasmīnu smaržas. Vislielākās zāles griesti dienu un nakti griezās ap savu asi kā pati pasaule. Marmora sienām bija perlamutra un dārgakmeņu inkrustācijas. No griestiem nokarājās arī ziloņkaulā izgriezti ziedi. Visur bija grieķu statujas un mākslas darbi. Arī pili cēzars palaikam pārvērta par bordeli. Galminieki bija ielasmeitas un puiši un sniedza seksuālos pakalpojumus. Par klientu varēja kļūt katrs garāmgājējs, kam bija nauda — cenas bija saprātīgas. Maksu iekasēja pats cēzars, kas vienlaikus bija bordeļa saimnieks. Palaikam Kaligula piedāvāja arī sevi. Tika rīkotas vairāksolīšanas. Orģijas papildināja dziesmu festivāli un konkursi. Bija daudz balvu. Arī nāvessodi.

Plēsoņa cirka arēnā

Tomēr par izpriecu trūkumu nevarēja žēloties arī pūlis. Kas tās bija par izrādēm Kaligulas cirkā! Dārzos, kas pletās aiz Tibras. Tur tagad atrodas Sv. Pētera bazilika. Mēs tās pazīstam pēc Tacita un Svetonija rakstiem, aculiecinieku nostāstiem. Zvēru ādās ieģērbtos notiesātos, vergus, gūstekņus izmeta arēnā, kur tos saplosīja zvēri. Sievietes un bērnus meta gaisā un uzķēra uz šķēpiem un durkļiem.

Ap to laiku izveidojās paradums likt notiesātajiem tēlot drāmās mitoloģiskas lomas, kas aktierus veda nāvē. Šie drūmie inscenējumi, kuros skatuves mašīnu māksla bija sasniegusi lielus augstumus, deva upuriem iespēju parādīties lugās bez nākotnes, kur viņi bija ieģērbti dievu vai varoņu kostīmos un nolemti traģiskai nāvei. Hēraklu sadedzināja. Orfeju saplosīja lācis. Daidals tika nomests no debesīm, un viņu aprija tīģeri. Izrādes beigās Merkurs ar nokaitētu iesmu pieskārās katram līķim. Aiz maskām paslēpušies kalpi aizvilka saplosītās miesas aiz kājām, piebeigdami ikvienu, kas vēl kaut drusku drebēja.

Jaunavas un jaunekļi bija uzmanības centrā šajos svētkos, kas sajūsmināja tautu, literātus un galmu. Kaili un izvaroti, piesieti mežonīgu buļļu ragiem, ar nokaitētiem dzelžiem plosīti un dedzināti, tie izraisīja satrakotās publikas sajūsmu. Pats cēzars labprāt piedalījās šajās spēlēs. Kādu vakaru, kad jaunieši bija kaili piesieti pie stabiem, mūzikai dārdot, pūlim rēcot, lāpu rēgainām gaismām plandot, no zemes "iznira" zvēri. Tie uzklupa jaunajiem augumiem un apmierināja savas tieksmes. Zvēri bija Kaligula ar saviem miesassargiem, tērpušies plēsoņu ādās. Šajās cēzaram par godu sarīkotajās izrādēs jaucās asinis un sekss, tika saplosītas un izvarotas jaunas miesas. Augstākā bauda, ko sniedza apgānīta šķīstība, noveda līdz kulminācijai valdnieka un tā mīļāko uzbudinājumu. Viņi sevi bieži apmierināja cirkā.

Kaligulas divas pirmās sievas bija nenozīmīgas personas. Taču šķirtenei Cezonijai — trešajai sievai — viņš pieķērās. Cezonija nebija skaista, taču cēzaru saistīja ar intelektu, atraktīvo raksturu, seksa tehniku. Kaligula viņu labprāt kailu demonstrēja pūlim, kā arī publiski mīlējās ar to. Abu laulībā piedzima meita. Ar laiku par bērna iecienītāko nodarbošanos kļuva vergu spīdzināšana un sakropļošana.

Kad moris savu ir padarījis, tas var iet. Kad Kaligula bija nostiprinājis impēriju, terors bija lieks. Valsts kase bija iztukšota, bagātnieku īpašumu konfiskācijas to nespēja piepildīt. Nemitīgā nodokļu paaugstināšana, inflācija atņēma tautas atbalstu.

Kārtējo sazvērestību pret cēzaru iedvesmoja un vadīja Kaligulas gvardes virsnieki un ilggadējie mīlnieki — Kasijs Hērejs un Kornēlijs Sabīns. Starp citu, viņš tos mēdza publiski pazemot. Hēreju valdnieks parasti uzrunāja: "Nu, mana mīļā!" Pēc kaislīgas nakts ar Cezoniju, Hēreju, Sabīnu pienāca 41. gada 23. janvāra pusdiena. Kaligula, labi paēdis, maķenīt iereibis un vēl apreibinājies ar halucinogēnajām sēnēm, devās uz kārtējo cirka izrādi. Sazvērnieki viņu ielenca un nošķīra no ģermāņu miesassargiem. No sava aukļa un mīlnieka Hēreja cēzars saņēma zobena cirtienu pakausī. Sabīns ietrieca dunci valdnieka krūtīs. Pakritušais Kaligula spītīgi iekliedzās: "Es tomēr vēl dzīvoju!" Piesteidzās pārējie sazvērnieki un cēzaru nogalēja ar apmēram 30 dunča dūrieniem.

Pēc vienas versijas, depresijas māktais cēzars zinājis par sazvērestību, bet ļāvis tai notikt. Pēc citas — Kaligula, nespējot izdarīt pašnāvību, pats organizējis savu slepkavību. Tūlīt pēc tam palīgā piesteidzās ģermāņi un nogalēja daļu sazvērnieku. Izcēlās nekārtības. Pūlis metās palīgā daudzu joprojām mīlētajam valdniekam. Hēreju un Sabīnu saplosīja gabalos. Tomēr cēzars jau bija miris. Gvardei izdevās tautu nomierināt. Pēc trīs gadus desmit mēnešus un deviņas dienas ilgās Kaligulas valdīšanas par imperatoru izsludināja viņa radinieku Klaudiju. Viņu virsnieki atrada pilī, puskailu, bailēs noslēpušos aiz aizkariem. Cezoniju sacirta ar zobeniem. Viņu meitu sašķaidīja pret dārza mūri.

Vēlāk tronī kāpa citi imperatori, arī Nerons. Taču Romas spožums jau sāka apsūbēt un varenība iet uz leju. Drīz atkal pie impērijas robežām klauvēja jau Jūlija Cēzara vajātie barbari. Dekadencē iegrimušie romieši vairs nebija senā, možā karotāju cilts.