Sapņu pāris

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Velta Līne

FOTO: AFI

"100 Latvijas personību" sarakstā tauta ir iebalsojusi tikai divus pārus – Aspaziju (1965 – 1943) un Raini (1865 – 1929) un Veltu Līni (1923) un Gunāru Cilinski (1931 – 1992).

Izdevās ļoti labi – aktrisei Veltai Līnei piezvanīju tieši sezonas atklāšanas brīdī Nacionālajā teātrī. Skaista balss, kas jau 61. gadu skan no šīs skatuves, ielūdza mūs ciemos Baltezera vasarnīcā. Ciemošanās scenārijs jau vienmēr ir tas pats. Dāvājam grāmatu "100 Latvijas personību" un lūdzam pastāstīt mazāk nobružātas dzīves epizodes.

Šīs mizanscēnas dekorācijām izmantojam dabas doto: zilas debesis, Baltezera ūdeņus ar saliņu, divmetrīgas niedres. No kreisās puses pa vārtiņiem ienāk sieviete ar lielām grāmatām un vīrietis ar fotosomu. Centrā augšā pie mājas dārza šūpolēs sēž galvenās lomas izpildītāja un vienkārši izstaro diženumu. Lai tiktu pie viņas, jāiztur divkārša pārbaude. Dēla vērtējošais skatiens un milzu suņa akcepts. Tuvojamies izcilajai aktrisei Veltai Līnei. – Labdien!

– Labdien! – sākam dialogu. – Man, lūdzu, kaut ko mazāk zināmu, – jautāju kā veikalā. – Tur jau žurnālisti paši vainīgi – allaž vaicā vienu un to pašu. Jūsu dēļ šodien atteicos no vienas balles. Nu rādiet, vai esat tā vērti! – māksliniece aicina. Man mute ciet un sufliera arī nav. Velta Līne nāk talkā un lēnām stāsta: – Mācījos Rīgas 3. vidusskolā. Tā bija meiteņu skola. Starpbrīžos mēs šausmīgi klaigājām. Iepretim bija Ārlietu ministrija, kur strādāja Kārlis Ulmanis. Viņa adjutants uz balkona cietās, cietās un tad nāca mūsu skolas direktoram sūdzēties: tie skuķi taisa par daudz lielu traci un neļauj Ulmanim strādāt! Aktrise smejas un viņas acis dzirkstī, sakot: – Tikai nejautājiet man, kā es kļuvu par aktrisi! Tad Velta Līne jautā fotogrāfam: – Kas jums tajā somā? Ak, fotoaparāts. Nebūs nekādas bildēšanas!

Lollīte

– Kā manai mazmeitai mašīnas, tā man patika lelles. Esmu saglabājusi savu lellīti Lollīti. Viņa guļ kastītē ar manis šūtām lupatiņām. Man bija tikai viena lellīte un tā pati netaisīja acis ciet. Es viņu uzskatīju par dzīvu būtni un mīlēju. Brīnījos, kā Lollīte tās uzgleznotās acis naktī var turēt vaļā. Domāju, ka viņa noteikti nogurst. Noliku viņu vakarā gulēt. Pēc tam zagos klāt – klusi, klusi, viegli, viegli. Skatījos, vai viņa miegā ir aiztaisījusi acis ciet. Es vainoju sevi, ka par skaļu tuvojos. Lelle bija tik uzmanīga, ka vienmēr pamodās un acis viņai bija plati vaļā. Sapni par lelli, kas taisītu acis vaļā un ciet, es īstenoju, kad man bija trīsdesmit gadu. Itālijā nopirku tādu sprīdi garu lellīti.

– Jūs jau arī bijāt skaista kā lelle, – ieminos. Nezin kāds ir bijis pats trakākais pielūdzēju darbs, kas aktrises dēļ ir pastrādāts? Velta Līne teic, ka trakāko nestāstīs. Atcerēsies vienreizējo. Reiz zvana pie durvīm. Velta tās atver un redz: stāv jauneklis ar milzīgu klēpi baltu pildītu lefkoju. Jaunā aktrise nezina, vai viņš pats ir kāds pielūdzējs vai arī jādod dzeramnauda par atnešanu. Labi, ka nav naudu devusi. Tas bijis Pauls Kvelde. Visu vasaru audzējis puķes, lai atnestu aktrisei. Kāds cits, Veltas Līnes skaistuma apburts, pēc izrādēm viņai sekojis līdz mājām. Vai arī, braucot tramvajā, viņš sēdēja pretim un skatījās acīs. Reiz atkal bijis zvans pie durvīm. Kāds svešs cilvēks aktrisei teicis: "Ko jūs darāt! Kāds kungs pagalmā ālējas un solās tūlīt sev galu padarīt, ja nenonāksiet lejā un neatbildēsiet viņa jūtām." – Es izdarīju psiholoģiski gudru gājienu. Lūdzu, lai mamma nāk man līdzi. Kad viņš ieraudzīja mammu, bija gluži kā ar ūdeni apliets un beidzot bija miers no viņa. Savukārt Cilinski iekāroja tik daudz sieviešu! Līdz viņa pēdējai mūža dienai un vēl šodien. Kādreiz Gunāram teicu: man tie pielūdzēji atkrita tādēļ, ka viņu dāmas ģībst tevis dēļ. Un viņi domā: ja jau tu esi mans vīrs, tad man nav ko tuvoties, – smalko šarādi skaidro Velta Līne.

Līgavas plīvurs

Velta Līne stāsta tik labā literārā valodā, ka nav ne ko pielikt, ne atņemt. – Es Gunāru "saslimdināju" ar ceļošanu uz kalniem. Es jau biju bijusi kalnos – Itālijas Alpos. Un tad mēs paši ar mašīnu 1957. gadā braucām uz Kaukāzu. Mākoņu gubas stāv, un simtu kilometru iepriekš šķiet, ka ir jau kalni. Bet nav un nav. Beidzot aizbraucām uz Kazbegi pilsētu. Tur agri no rīta uz šļūdoni devās cilvēki, kuri bija tam gatavojušies. Mēs, nakti negulējuši, viņiem pievienojāmies. "Un kļūsi vientulīgāks gads pēc gada." Taisni tā kā dzīvē! Kazbegi bija vasara un ziedēja visas vasaras puķes. Un tad mēs kāpām it kā pa mēnešiem atpakaļ – jūnijs, maijs, aprīlis, marts un pašā augšā pie sniega – vijolītes, kas zied pašas pirmās. Tas bija tas skaistākais, ko es kā puķu mīļotāja ievēroju. Pati Kazbegi smaile vienmēr ir līgavas plīvura klāta. Man vairs nebija elpas. Gunārs aiz rokas mani uzvilka augšā. Un mēs bijām vienīgie, kuriem izdevās redzēt Kazbegi smaili bez līgavas plīvura. Jo pēc tam bezdibeņos sāka gāzties ledāji un sniegi.

Pacēlās migla, un atkal bija plīvurs kalna smailei apkārt. Līdzpaņemto dzeramo ielikām ledus ūdenī. Mēs tur bijām, bet tur bija auksti un vientuļi. Pārējie pieskrēja pēc pāris minūtēm. Bet viņi neredzēja smaili, bija jau balts plīvurs. Nē, man kāzās nebija balta plīvura. Biju Itālijā nopirkusi gaiši, gaiši zilu neilonu, toreiz tas bija kaut kas sevišķs. Man bija kleita ar lentēm. Man un Klintītei (aktrise Anta Klints) tā gaiši zilā krāsa bija mīļa. Un, kā es tagad uzzināju, manā horoskopā ir tumši zilā krāsa. Tagad varu pāriet uz to. Grūtākais ir nevis uzkāpt kalnā, bet kāpt no kalna lejā. Arī filozofiski, protams. Mums ļoti patika ceļot. Karēlijā simtiem kilometru nobraucām, bet nav nevienas mājas, neviena dzīva cilvēka. Tikai uzraksti "Vodi net" (nav ūdens – no krievu valodas). Atrodam ezeru. Es kurinu ugunskuru, lieku katlu uz uguns. Gunārs ir iebraucis ezerā, makšķerē un sauc: "Cik tev vēl vajag?" Tur tāda zivju bagātība! Bet ārprāts, kā odi kož! Kad man bija piecdesmitā vai piecdesmit piektā dzimšanas diena, izmantoju brīvbiļeti un viena pati aizbraucu uz geizeru ieleju Kamčatkā. Tā baltā puķe (rāda uz rozīgi baltām puķēm dārzā) ir no Kamčatkas, no vietas, kur reiz bijis vulkānu ceļš. Kā es gaidīju šos gadus, lai varētu ceļot! Un tagad mugura beigta, vairs pat uz Norvēģiju nevaru aizbraukt, Sibēliusa kapu apskatīt! Vēl kādi hobiji? 3. vidusskolā mums iemācīja izšūšanu, adīšanu, tamborēšanu. Bet es nebiju no tām aktrisēm, kuras varēja strādāt rokdarbus ģērbtuvē darba laikā. Aigaram un Gunāram uzšuvu baltus linu kreklus ar melnu izšuvumu uz aprocēm un apkaklēm. Šķiet, Nīcas vai Bārtas vīru krekls. Vēl tādus esmu dāvinājusi Ievas Akurāteres tēvam Voldemāram Akurāteram un, šķiet, Kārlim Pamšem. Dēls un vīrs vilka šos kreklus Līgo vakarā. Kāpēc man ir tikai viens dēls? Tā man draudzenes arī jautāja. Es to šodien tā nožēloju, tik drausmīgi nožēloju! Iesaku visām jaunajām sievietēm – tikai bērnus, bērnus, nevis aiztaisītās skolas.

Tagad lūdzam aktrisi parakstīties "100 Latvijas personību" redakcijas eksemplārā. Bet kurš parakstīsies lappusēs, kas veltītas Gunāram Cilinskim? Izrādās, Baltezera mājā viesojas arī mazmeita. Viņa pašapzinīgi piesoļo pie grāmatas. Tu jau laikam vectētiņu neredzēji, apvaicājos. – Jums vajadzēja atnākt pirms četrpadsmit gadiem, – Margareta pašsaprotami nosaka un jautā vecmāmiņai, vai vārdu "mazmeita" rakstīt ar sākuma lielo burtu. Un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, sāk rakstīt lēni un skaisti: "Mazmeita Margareta Cilinska." Velta Līne jautā, kāpēc gan mazmeita nav uzrakstījusi arī savu otro vārdu. Un meitene starp "Margareta" un "Cilinska" rūpīgi ieraksta vēl arī "Māra". Nu ir pilnīgi un skaisti. Meitene aplūko fotoattēlus – vectēvs bildēs pazīstams, bet kas ir viņa skatuves partnere? Tā taču ir Baibas tante (aktrise Baiba Indriksone), skaidro vecmāmiņa. Vienpadsmitgadīgā Margareta domīgi atzīst, ka jaunībā cilvēki izskatās citādi, un aizlēkā savās gaitās. Velta Līne:

– Mazmeita jūtas kā filmaktrise. Ir filmējusies pāris reklāmās. Bijām vienā žurnālā uz vāka. Fotogrāfi nemanīja, ka man kameja ir otrādāk apgriezusies, jo visu laiku pievērsās tikai Margaretai.

Aplūkojam kādu ārkārtīgi skaistu Veltas Līnes fotogrāfiju. Lasām parakstā, ka foto tapis Venēcijas kinofestivālā 1955. gadā, kur Velta Līne iepazinusies ar Sofiju Lorēnu.

– Jā, es biju viņas istabā. Kādā itāliešu žurnālā uz vāka bija bilde, kur esam uz viņas guļamistabas balkona. Tolaik Sofija bija uzvarējusi krūšu konkursā un filmējās pirmajās filmās. Un producents Karlo Ponti viņu virzīja ar naudu. Bet izveidojās tiešām par labu aktrisi. Un tā iznāca, ka pēc gadiem Gunārs ar viņu kopā filmējās "Saulespuķēs".

Ogres goda pilsonis

1970. gadā Gunārs Cilinskis kļuva par Ogres goda pilsoni. Ogrē vēl aizvien dzīvo Gunāra Cilinska draugs no Ogres meža tehnikuma laikiem Arvīds Boķis:

– Kā sākām draudzēties? Mēs, meža tehnikuma audzēkņi, bijām ļoti draudzīgi. Pēc kara pusbadā dzīvojām. Kad kādam kaut ko atsūtīja no mājām, kopīgi noēdām. Kad Gunārs kļuva par režisoru, filmas pirmizrāde allaž notika vispirms Ogrē un tad kursu bāzē, kur ilgus gadus strādāju. Pēc filmas divatā kādu pusstundu parunājāmies. Runātais paliks vienīgi starp mums, sarunas turpināsim tur – aiz zvaigznēm.

Kad Līvija Akurātere uzrakstījusi grāmatu "Gunārs Cilinskis", Gunārs Cilinskis uzdāvāja Arvīdam Boķim, sauktam par Voldiņu, eksemplāru ar ierakstu:

"Mīļais, vecais Voldiņ!

Redz, sāk par mums jau rakstīt grāmatas. Bet tas jau laikam ir beigu sākums... Nu ko, cik vēl spēka, turēsimies, ja? Palasi un atceries draugu. 1979. gada 28. martā."

Par kādu beigu sākumu runā Cilinskis – 39 gadus vecs cilvēks? Par to abi draugi droši vien runās, kā solījuši, – aiz zvaigznēm. Arvīds Boķis par Gunāru Cilinski saka visu to labāko: ļoti izskatīgs, sportisks, trenējies boksā, ļoti draudzīgs, vienkāršs, nekad nav bijis lepns, arī tad ne, kad kļuvis par aktieri un režisoru.

Bet par aktieri Gunārs Cilinskis kļuvis tā. Meža tehnikumā Gunārs uzrakstījis viencēliena ludziņu "Meža cirtējs". Tehnikuma komandants uzmeties par režisoru. Rīkojuši tehnikuma vakaru Ogres kultūras namā, un ieradies daudz meiteņu.

Pēdējā piezīme ir ļoti svarīga, jo tehnikumā mācījušās pāris meitenes un 65 puiši. – Gadu nostrādājis Birzgalē, Gunārs man reiz teica: "Zini ko, Voldiņ, mēģināšu tikt Teātra fakultātē." Es viņam atbildēju: "Pareizi, Gunār, dari to," – stāsta Arvīds Boķis. Tas nu runā pretim līdz šim lasītajam, ka "G. Cilinskis nepavisam nav gribējis iet uz dramatiskā pulciņa nodarbībām, taču pēc veiksmīgas pirmizrādes, kad jaunais aktieris izjutis skatītāju līdzpārdzīvojumu, radusies vēlme tēlot vēl. Tiesa, kādu laiku G. Cilinskis nav pat domājis mainīt savu mīļoto mežinieka darbu, tomēr, apkārtējo ļaužu mudināts, pakļāvies skatuves vilinājumam. 1951. gadā nokārtojis iestājpārbaudījumus LV kons. teātra fakultātē." ("100 Latvijas personības", 156. lpp.).

Mednieks? Zigurda Saliņa grāmatā iz mednieku dzīves lasām:

"1979. gada nogalē Liepājā notika darbaļaužu tikšanās ar radošo profesiju pārstāvjiem, to vidū bija arī populārie kinoaktieri Gunārs Cilinskis un Eduards Pāvuls. Nākamajā dienā Liepājas rajona Mednieku un makšķernieku biedrības priekšsēdētājs Vilmārs Aļeckis Gramzdas mežos rīkoja medības, kurās piedalījās arī Cilinskis un Pāvuls. Pirms pusdienām mednieki sāka pulcēties pie ugunskura. Tuvumā atskanēja saucieni: "... Šņabi! Šņabi! Šņabi!" Pēc neilga laiciņa atkal tas pats: "Šņabi! Šņabi!" Tad Eduards Pāvuls uz šiem saucieniem reaģēja un noteica: "Nu, ielejiet taču tam cilvēkam šņabi, lai kļūst mierīgs!" Mednieki sāka smieties un paskaidroja, ka Šņabis ir meža meistara Voldemāra taksīša vārds." Vai tad Gunārs Cilinskis tiešām bija mednieks, vaicāju Veltai Līnei. – Gunāram bija medību bise. Viņš bija mednieku kolektīvā. Bet katru reizi, atgriežoties no medībām, viņš atveda citu mednieku nomedīta meža zvēra gaļas gabalu. Un es viņu samīļoju par to, ka viņš nevienu nav nošāvis. Gunārs nekad nenošāva, jo bija par daudz neuzmanīgs. Viņš nesaprata, ka zvēram jau tā šķiet stipra skaņa, kad viņš iebāž roku neilona jakas kabatā. Tas ir svirkšķis, ko dzīvnieks pamana. Vai kad gājām rubeņu riestu skatīties. Gājām pa grāvi, Gunārs domā, ka viņa galvu neredz. Bet pie cepures ir spalva. Un rubenis taču redz, ka pa grāvi pārvietojas spalva. Vai viņš bija par daudz labs, lai medītu? Vienu vanagu viņš nošāva, Jūrmalā.

Tētuks

Mācīdamies Ogres meža tehnikumā, Gunārs Cilinskis kādu laiku strādāja par Ogres bibliotēkas pārzini. Autobiogrāfijā, ko vēl aizvien rūpīgi glabā Ogres bibliotekāres, Gunārs Cilinskis 1948. gada 31. decembrī raksta par sevi un savu māti. Bet par tēvu Alfredu autobiogrāfijā ir tikai divi pusteikumi. Viens, ka vecāki šķīrušies, viņam mazam esot. Un otrs, ka tēvs nošauts īsi pirms sarkanās armijas ienākšanas Rīgā. Rakstot autobiogrāfiju, droši vien viņam nenāca ne prātā, pie kāda lieliska tēva reiz tiks.

Kārlis Sebris: – Mūsu Nacionālais teātris kopš laikiem ir bijis tradīciju glabātājs un sargātājs. Laiku un līdz ar tiem arī tikumu maiņās bija pagaisusi labā doma par kolēģu savstarpējo attiecību kopšanu. Proti, ka pieredzējušie aktieri uzņēmās uzmanību un rūpi par jaunajiem kolēģiem. 1955. gadā, iestudējot Arvīda Griguļa lugu "Karavīra šinelis", man bija pulkveža Kļavas loma. Manu dēlu tēloja jaunais aktieris Gunārs Cilinskis. Kopš tā laika viņš mani uzskatīja par teātra krusttēvu un tēvu. Tā mēs atjaunojām paputējušo Nacionālā teātra tradīciju un atjaunojām krusttēvu un krustdēlu attiecības. Gunārs mani sauca par tētuku. Taču mēs nečupojāmies, mūsu attiecības bija augstākā līmenī. Norunājām: ja man neiznāk Gunāru apsveikt vārda un dzimšanas dienās, viņš neapvainosies, un tāpat es neņemšu ļaunā, ja viņš nevarēs apsveikt mani manās goda reizēs.

Velta Līne smaidot jautā, vai fotogrāfs vienmēr ir tik klausīgs. Ja pasaka, ka negrib fotografēties, tad arī neuzbāžas. Bet varbūt tagad jūs tomēr varētu nofotografēt, cerīgi jautāju. Lai iet! Valdis Ilzēns, kurš tikai tēloja rāmu, zibenīgi ķer fotoaparātu: klikš, klikš, klikš.

– Tagad nu gan pietiks! – Velta Līne smej savus jautros smieklus. Šķiet, viņa priecājas, ka stingro un prasīgo aktrisi viņa mums nospēlējusi godam. Un kādās izrādēs viņa tēlos jaunajā sezonā teātrī?

– Tikai "Sensācijā". Es jau pirms pāris gadiem atteicos no izrādes "Divas sirdis". Zinu, ka cilvēki lūdzas, vai tiešām vairs nebūs. Bet tas nozīmētu saīsināt manas dienas. Es vēl gribu dzīvot un atpūsties.

Uz augšu