Koncerta apskats: Lū Rīds (Rīga, "Arēna Rīga" 12.07.2008.)

Izpildījums: 9/12

Baudījums: 8/12

Skaņa: 10/12

Saturs: 8/12

Pēc dažiem pirmajiem komentāriem pie koncerta galerijas, secināju, ka daudzi interesenti uz Rīda koncertu devušies tikai tīras ziņkāres dēļ, iepriekš nezinot, kāda būs koncerta programma, tāpēc īsumā izklāstīšu šā koncerta būtību un koncepciju.

Leģendārais The Velvet Underground ģitārists un dziedātājs uz Rīgu bija atvedis sava 1973. gada studijas darba "Berlin" muzikālo materiālu, kas gan mazliet atjaunināts, tomēr savā būtībā saglabājies tieši tāds kā pirms 35 gadiem izdotajā albumā. Šī ambiciozā konceptplate bija muzikāls stāsts par kādu mīlnieku pārīti narkotiku un depresijas pilnā pasaulē, Berlīnes siena ir kā simbols, kas atklāj cilvēku iekšējās pretrunas. Toreiz šo plati, kas sekoja komerciāli veiksmīgajam "Transformer" (ar tādiem hitiem kā "Walk on the Wild Side", "Perfect Day" un "Satellite of Love") nedz mūzikas kritiķi, nedz klausītāji neatzina par labu esam, tā rezultātā Rīdam nācās atcelt visus iecerētos grandiozos plānus par "Berlin" iespējamo skatuves adaptāciju.

Tolaik kritiķiem nepatika nekas - ne drūmā atmosfēra, ne Rīda monotonā un neiedvesmotā balss, bet galvenie pārmetumi mūziķim bija par to, ka viņš vienkārši nav spējīgs īstenot tik ambiciozu projektu. Tikai 33 gadus pēc oriģinālā albuma iznākšanas. 2006. gada decembrī Ņujorkā tika aizsākta šā "lieluzveduma" dziesmu cikla uzstāšanās sērija, kas vēlāk izvērsās par vērienīgu pasaules tūri. Jāpiebilst, ka "Berlin" turnejas koncertu scenogrāfs un režisors ir Rīda draugs Džulians Šnabels (Julian Schnabel), kas pazīstams kā filmas "The Diving Bell and the Butterfly" režisors.

Nu lūk, tādēļ nav brīnums, ka koncertā nedzirdējam nedz labākos The Velvet Underground, nedz paša Rīda solokarjeras skaņdarbus, tikai pašās koncerta beigās Rīds ar pavadošajiem mūziķiem nospēlēja klasisko "Satellite of Love", "Rock and Roll" (no "Velvet Underground" ceturtā albuma "Loaded" (1970)) un vienu pavisam jaunu skaņdarbu - "The Power of the Heart".

Kā jau minēju, koncertā Rīgā tika izpildītas visas albumā "Berlin" dzirdamās dziesmas. Kopā ar Rīdu uz skatuves kāpa "Berlin" ieraksta dalībnieks – ģitārists Stīvs Hanters (Steve Hunter) un pavadošā grupa, kā arī Londonas Metropolitēna stīgu un pūšamo instrumentu orķestra dalībnieki un Jaunais Londonas bērnu koris.

Pirms koncerta interesanti bija palasīt portālā "Delfi" publicētās dažādu sabiedrībā zināmu Rīda mūzikas cienītāju atsauksmes par šā vīra daiļradi, tādēļ nekautrēšos un divos vārdos ieskicēšu arī savas muzikālās attiecības ar Rīda kungu. Galvenokārt jau Rīds manā apziņā iespiedies tieši kā ģitārists - viņa psihedēliskā ģitārspēle 1967. gada "The Velvet Underground and Nico" ir būtiski ietekmējusi manu skatījumu uz to kā iespējams spēlēt šo instrumentu. Šeit arī gribētu jums atgādināt, ka The Velvet Underground jau nebija tikai Rīds, grupā tikpat nozīmīgu lomu spēlēja gan Džons Keils, gan Niko un arī pārējie mūziķi, protams. Starp citu, tieši Džons Keils, manuprāt, spējis savu radošo biogrāfiju nemitīgi papildināt ar interesantiem un mūsdienīgiem ierakstiem (jāmin kaut vai 2005. gada plate ) un mēs visi atceramies, kas notika, kad abi šīe vīri (Keils uin Rīds) 1990. gadā atkal apvienojās platē "Songs for Drella" - tas bija izcils ieraksts! Katrā ziņā nevajadzētu pārvērtēt Rīda lomu The Velvet Underground darbībā.

Protams, Rīds ir leģenda, kas ieguvis zināmu "svētās govs" (citējot Klāsu Vāveri) neizskaramības statusu un pret daudzu kritiķu teikto ir ieguvis savdabīgu imunitāti, taču arī Rīda daiļradē, domāju to apstiprinās arī daudzi Rīda eksperti, ir atrodami ļoti vāji albumi. Tādēļ ļoti labi saprotu tos 1973. gada mūzikas kritiķus, kas atļāvās Rīdu un "Berlin" kritizēt - par to, ka viņš nav spējīgs īstenot tik ambiciozu projektu u.tml. Arī, manuprāt, "Berlin" nav izcils konceptalbums, protams, tas nav tik slikts kā to mēģināja pasniegt dažs labs mūzikas eksperts pirms 35 gadiem, taču tas arī uz pusi pat nav tik jaudīgs kā Pink Floyd vai Flaming Lips slavenie konceptieraksti. Muzikāli "Berlin" ir nedaudz robusta, kopumā visai nemuzikāla rokopera, par ko pārliecinājos arī koncertā (un lieku reizi arī ierakstā). Es gan nerunāju tik daudz par noskaņu un sajūtām, kādas var sniegt šāds koncertšovs, bet vairāk par pašas mūzikas valodu. Īpaši "mokošas" bija pārspīlēti garās viena motīva izspēlēs, improvizācijas, ja vēlaties, atsevišķu skaņdarbu ievadā ("How Do You Think It Feels") un izskaņā.

Tiesa, arī "Berlin" mūzikā iezogas šis tas no Rīda agrīno ierakstu spozmes - lielisks bija Rīda un viņas ģitāras pavadītais "Oh, Jim", tieši šis spurainais Rīds ir mans iecienītais Rīds. Episks, orķestrāls skanējums, manuprāt, Rīdam nepiestāv. No otras puses nevar noliegt šā ieraksta ietekmi turpmākajā rokmūzikas vēsturē, katrā ziņā, klausoties "Sad Song" es sazīmēju vairākas līdzības ar kādu citu konceptuālistu - 90. gadu zīmīgu presonāžu Džeisonu Pīrsu un viņa Spiritualized.

Domāju, ka caur šo uzvedumu Rīds zināmā mērā pats atgriežas laikā, kad bija 29 gadus vecs un vēlreiz izdzīvo tās sajūtas, kas viņu pavadīja "Berlin" projekta tapšanas laikā. Pats koncerts zināmā mērā pārcēla arī klausītāju (vismaz mani noteikti) laikā pirms 35 gadiem un ļāva ieskatīties 70. gadu rokmūzikas ēras vienā no interesantākajiem vēstures fragmentiem.